Grāmata – 365 Dienas filmas

Es nemēdzu Stacijā rakstīt par filmām. Un ne jau tikai tāpēc, ka esmu diezgan slinks filmu vērotājs. Agrāk, kad bija vairāk laika, šad tad aizgāju uz kādu Kino muzeja pasākumu vai lekciju. Ja kino profesionāļi stāsta par filmām, tad tās gandrīz vienmēr būs klasiskas vērtības. Ne visas no tām man sagādā prieku un sajūsmu, bet nemēdz būt arī liela vilšanās. Toties jaunākās filmas, kas ir standarta kinoteātru repertuārā, man pārsvarā šķiet tik briesmīgas, ka negribas tām tērēt laiku. Pa retam kādu sanāk redzēt tik un tā. Asa sižeta filmās varu vērot jaunus fizikas likumus un nenogalināmus galvenos varoņus, kuri gan mierīgi nošauj visus pārējos. Drāmās – stulbus cilvēkus ar stulbām problēmām. Komēdijās – pastulbus jokus šķebinoši biezā politkorektuma mērcē. Dokumentālās filmās – virspusēju pieeju un neizvērtētus “faktus”. Kā arī paredzamas filmas beigas neatkarīgi no žanra.

365 Dienas filmas ir Ditas Rietumas un Normunda Naumaņa grāmata par īpašām filmām no ~1920. – 2005. gadam. Paņēmu to bibliotēkā, lai varētu izrakstīt to filmu nosaukumus, kurus kādreiz būtu vērts noskatīties.

Grāmatā ir uzskaitītas 365 filmas. Katrai no filmām vienā lapas pusē ir pa kadram no filmas vai foto ar režisoru un Naumaņa vai Rietumas komentārs. Īsi raksturotas kino desmitgades no 20.-30. gadiem līdz mūsdienām. Apskatīti visi populārākie filmu žanri, izņemot dokumentālo kino.

Saskaitīju, ka no visām grāmatā minētajām filmām esmu redzējis apmēram sesto daļu. Vairākas no manis jau redzētajām man šķiet izcilas filmas, bet dažas es gandrīz vairs neatceros.

Ar laiku pēc rokraksta sāku atšķirt abus autorus. Normunds Naumanis mēdz veikt spriedumus un regulāri raksta par lietām, kuras saistītas ar filmu, tās režisoru un aktieriem, pašai filmai atvēlot vien dažus vārdus. Vēl Naumanis iecienījis krievu kino. Savukārt Ditas Rietumas apraksti varbūt nav tik kolorīti, toties viņa daudz noteiktāk turas pie aprakstāmās filmas.

Viens otrs apraksts bija bezgala jūsmīgs par filmām, kuras mani atstājušas samērā vienaldzīgu (Lost in Translation, 8 femmes). Gadījās arī, ka no apraksta gaidīju samērā romantisku drāmu ar Merilu Strīpu (The Deer Hunter), bet pretī dabūju Vjetnamas kara šausmas pēc pilnas programmas.

Jāatzīst, ka grāmata nebija gluži aizraujošākā literatūra. Tā kā ņēmu no bibliotēkas, tad ar lasīšanu piespiedos. Bet, ja tā būtu manā īpašumā, tad droši vien iegultos plauktā puslasīta. Interesanti ir lasīt par filmām, kuras tev patikušas un kuras esi redzējis. Par neredzētajām – izlasi par dažām un tālākās uztvert kļūst aizvien sarežģītāk. No aprakstītajām filmām paspēju noskatīties vien Fellīni Amarcord, kura man patika, un The Deer Hunter. Lai noskatītos pārējās, kuras izrakstīju kā skatāmas, vajadzēs daudzus gadus. Jo, lai arī man ļoti patīk labs kino, es tiešām esmu slinks skatītājs.

Katrs savu grāmatu veido tādu, kādu to iecerējis, un lieliski, ka vispār šādas grāmatas ir tapušas. Tajā pašā laikā nevaru noliegt, ka man filmu aprakstos nereti trūka atbildes uz jautājumu “Kādēļ lai es šo konkrēto filmu skatītos?”

Starp citu, pašķirstīju grāmatnīcā šīs grāmatas ideoloģisko turpinājumu “500 filmu filmas”. Varu kļūdīties, bet izskatījās, ka tā ir šī pati grāmata ar papildus aprakstītām 135 filmām.

Tvinpīka

Reiz tālā bērnībā vecāki ar lielu interesi mēdza pa televizoru vērot Tvinpīku. Es šad tad uzmetu aci, bet viņu intereses cēloni nespēju saprast. Man tā likās tāda pati kā viss pārējais, ko rāda pa televizoru. Pie tam krieviski, kas nozīmē, ka daļa satura man nebija saprotama.

Tagad es esmu izaudzis par briesmīgi slinku cilvēku. Man ir diezgan grūti nosēdēt, skatoties filmas vai vēl jo vairāk seriālus. Bet kādreiz jau arī saņemos. Daļēji pateicoties Santai, daļēji savai dzīvesbiedrenei beidzot noskatījos Tvinpīku. Tas ir, divas seriāla sezonas un filmu. Vispār diezgan grūti pateikt “kā bija”. Laikam to nemaz nevar īsi izdarīt.

No sākuma man itin labi patika. Man bija bažas, ka traucēs “mistiskie” elementi, bet vietām iznāca tieši otrādi. Es gan neticu ļaunumam kā tādam, tāpēc milzu sajūsmas par slepkavu un viņa motīviem man nebija. Nu, es arī necentos to visu uztvert šausmīgi nopietni. Tvinpīka ir tāda pilsētiņa, kurā, šķiet, neviens normāls cilvēks nedzīvo. Ja pa vidu gadās visādi pasaku vai fantastiski elementi, tad uz kopējā ērmības fona tie neko nebojā. Un sirreālisms, manuprāt, bija nostrādāts ļoti skaisti. Vietām gandrīz kā komēdija, bet mūzika iedod pilnīgi citu nokrāsu. Īsts saldais ēdiens.

Jo tālāk skatījos, jo vairāk šķita, ka vēroju mazliet koncentrētu Santa Barbaru. Man tā atmiņā palikusi kā relatīvi interesanta ziepju opera, kurā pa laikam notiek kaut kas šausmīgs. Manuprāt, ne tas sliktākais seriāls. Santa Barbara iesākās ar slepkavības mēģinājumu, Tvinpīka ar slepkavību, tā kā zināmas paralēles ir. Bet kopējās un kaitinošās iezīmes bija fona varoņu izstiepta, brīžiem sviestaina darbība lielākajā sērijas daļā, tad piecas minūtes kaut kas interesants, kam seko klintskareklis un sērijas beigas. Tas gan vairāk attiecas uz Tvinpīkas otro sezonu. Droši vien tāds bija tolaik pieņemtais seriālu stils. Es nezinu, kā ir tagad.

Pirmās un arī otrās sezonas beigas ļoti atgādināja citu seriālu, šķiet, Dinastiju. Beigās ārprātīgs klintskareklis un viss, gaidiet nākošo sezonu. Tikai nākošās sezonas bieži vien vairs nav. Bet, ja ir, tad diezgan draņķīgā kvalitātē. Šķiet, ka šis netikums piekopts kā instruments pret TV kompānijām. Tā sakot, lai skatītāji izdara presingu uz TV kompāniju, kura tad būs spiesta pasūtīt vēl nākošo seriāla sezonu.

Laikam seriāli vispār nav mans žanrs. Es būtu gribējis redzēt Tvinpīku beidzamies pirmajā sezonā, neatstājot vietu turpinājumiem. Tad tas būtu, iespējams, labākais seriāls, kādu jelkad esmu redzējis. Darbiem, kuri ir veidoti ar attieksmi “šo es daru pēdējo reizi mūžā”, ir cita kvalitāte. Te bija pārāk labi jūtams, ka seriāla veidotājiem otrajā sezonā ir pazudis skats uz visu stāstu kopumā. Tas sāka griezties ap citām intrigām, iespējams, improvizētām. Un seriāls tik lielā mērā kļuva par ziepju operu, ka, ja es nezinātu, cik sērijas vēl ir palikušas līdz beigām, droši vien nemaz necenstos to skatīties tālāk.

Man te uzreiz gribas minēt pozitīvu pretstatu – kas iznāk, ja veido seriālu uz jau gatava, nostrādāta stāsta pamata. Tā ir Atgriešanās Braidshedā. Es esmu gan lasījis grāmatu, gan skatījies seriālu un es pat nezinu, kurš ir labāks.

Es vēlāk par Tvinpīku palasīju vikipēdijā un uzzināju to, ko varēja jau tāpat nojaust. Ka daudz ko ietekmējis presings no seriāla pasūtītājiem. Un tad nu man tagad liekas, ka Tvinpīka ir skaists, oriģināls mākslas darbs, kurš pamazām pārtapis par visai parastu ziepju operu ar misticisma elementiem.

Filmu es arī noskatījos. Manuprāt, tā lielā mērā sastāv no liekām epizodēm īsteno fanu prieciņam. Varbūt varēja bez tās arī iztikt. Starp citu, Black lodge ar saviem sarkanajiem aizkariem man atgādināja Heses “Stepes vilka” Maģisko teātri. Šķita, ka autori varētu būt iedvesmojušies no tā, bet tagad šaubos, jo “Stepes vilka” teātrim nebija nekāda sakara ar labo un ļauno.

Topošo turpinājumu gan jau kaut kad noskatīšos. Kaut vai lai uzzinātu, kā mainījusies seriālu mode pēdējo 25 gadu laikā. Lai paskatītos, kas dominēs šoreiz – misticisms, ziepjoperisms vai skaistums. Lai kārtējo reizi, iespējams, pārliecinātos, ka seriāls ar kārtējām atvērtajām beigām nav priekš manis. Jo neizskatās, ka autori gatavojas seriālu beidzot pabeigt.

Regarding whether the miniseries will continue into an ongoing series, Frost said, “The proof will be in the pudding. If we have a great time doing it and everybody loves it and they decide there’s room for more, I could see it going that way.”

Bet varbūt autori no savām kļūdām ir mācījušies un es būšu patīkami pārsteigts? Būs izdomājuši ko jaunu un interesantu? Galu galā viņi ir profesionāļi, un, jādomā, ka uz tiem pašiem grābekļiem vairs nekāps.

Vispār es atsaucos uz citiem seriāliem kā tāds eksperts. Man tas tagad šķiet diezgan uzjautrinoši, bet, jā, bērnībā es daudz skatījos televizoru. Kaut gan nez vai kādu ziepju operu vai seriālu es tolaik biju noskatījies pilnībā. Acīmredzot, jau tolaik biju diezgan slinks tips.

Īsts politiskais teātris

Pēdējās dienas visvairāk igauņus apskaužu par teātri. Konkrēti par NO99 un jo īpaši par projektu NO75 Unified Estonia Assembly. Pastāstīšu sīkāk.

Gadu pirms kārtējām parlamenta vēlēšanām teātra NO99 vadītāji sasauca preses konferenci un paziņoja par politiskas partijas izveidi. Viņiem esot apnicis, ka politika, politiķuprāt, esot kas tāds, ar ko varot nodarboties tikai viņi un ka pārējie no tās neko nesajēdzot. Turklāt reālā vara Igaunijā ir tikai 10-15 cilvēkiem. NO99 komandai šī situācija esot apnikusi un tādēļ viņi dodas politikā. Vai kāds tajā brīdī viņus uztvēra sevišķi nopietni? Visticamāk, ka ne īpaši. Protams, masu mediji par šo aktivitāti ziņoja un tā bija TOP ziņa.

Bet tas bija tikai pats sākums. Visas tālākās NO99 darbības bija kā īstai partijai.

Tika sagatavoti un izstādīti vēlēšanu plakāti, ne par kripatu sliktāki kā ielās jau esošie citiem politiķiem. Tika izveidoti un publiskoti vēlēšanu rullīši. Populistiski, mazliet panaivi, varbūt padumji, bet caurmērā tādi paši kā visiem. Paralēli NO99 izveidoja un izplatīja klipus, kā pareizi jāorganizē (populistiskas) vēlēšanu kampaņas. Tas ir, kā apiet reklāmas tēriņu limitu, kas jādala vēlētājiem, kāpēc jāorganizē darbs ar jauniešiem utml. Viss tika realizēts apbrīnojami mērķtiecīgi un enerģiski. Un cilvēki pavilkās līdzi.

Par NO99 rakstīja avīzēs, to vadītājus aicināja uz intervijām. No politiķiem redzamā reakcija bija ierasti augstprātīga, viegli robežojoties ar paniku. Galvenais, ka neviens īsti nebija drošs, kas tas ir. Izrāde? Performance? Sociāls eksperiments? Vai patiešām īstas partijas dibināšana?

Projekta kulminācija pēc 44 dienām no preses konferences sasaukšanas bija partijas dibināšanas sapulce. Tā notika lielākajā Tallinas sporta hallē un to apmeklēja vairāk nekā 7500 cilvēku. Ar ko tas viss beidzās, var noskatīties filmā, kura veltīta šim projektam.

Es apbrīnoju gan projekta ideju, gan tā realizāciju. Būtībā tā ir milzīga avanatūra. Tomēr aktieri pie darba ķērās ar tādu entuziasmu, pašatdevi un rūpību, ka bija jābūt pilnīgi skaidram – šis ir vienreizējs projekts, kuru otrreiz atkārtot vairs nekad nevarēs. Tāpēc tas uzreiz ir jāizdara cik labi vien iespējams. Ja kaut viens aktieris šajā laikā būtu zem masīvā masu mediju un politiķu spiediena salūzis un izstāstījis “visu par projektu”, tas izgāztos.

Un, lai cik ļoti es gribētu redzēt ko līdzīgu Latvijā, ir skaidrs, ka tas vairs nav iespējams. Visiem jau tāpat būtu skaidrs, ka tas ir tikai igauņu projekta atdarinājums. Un vai teātra cilvēkiem Latvijā maz būtu drosme reāli iejaukties politikā?

Dokumentālais kino sucks

Vairumam cilvēku, šķiet, dokumentālais kino liekas kaut kas nebaudāms. Jo kā tā var būt – tiek sarīkotas filmu skates, manuprāt, fenomenālam filmu režisoram Hercam Frankam un to vidējais apmeklējums nav pat 10 cilvēki? Vai arī personīgāks piemērs – lai cik bieži es arī neaicinātu savus draugus paskatīties kādu dokumentālu vai pat tikai neierastāka formāta filmu, es varu būt gandrīz pilnīgi drošs, ka neviens neieradīsies.

Es diezgan ilgi šo fenomenu neesmu spējis saprast. Jo, ja skatos, piemēram, Herca Franka Augstāko tiesu, Flashback vai Jura Podnieka Vai viegli būt jaunam? tad man nudien nav skaidrs, kā tādas filmas var saukt par garlaicīgām. Neapgalvoju, ka šodien esmu šo īpatnību daudz labāk izpratis, bet, iespējams, esmu nonācis tuvāk izskaidrojumam.

Reiz pirms krietna laika mēģināju atrast National Geographic stila raidījumus. Šo to arī atradu, bet sajūsmā nebiju, lai neteiktu vairāk. Pirmkārt, stils bija mazliet līdzīgs kaut kādam Degpunktā vai citiem raidījumiem, kuros galvenais mērķis ir satraukt nabaga skatītāju ar asu sižetu un šausmām. Tas man dokumentālos raidījumos šķiet absolūti lieki, jo galvenais, kā dēļ es to skatos, ir saturs, un mana uzmanība nav jāpiesaista papildus, ja vien rādītais nav galīgs draņķis. Diemžēl, jo vairāk skatījos, jo mazāk saturs spēja mani pārliecināt ar savu kvalitāti.

Kādēļ es par to visu stāstu? Jo man ir pamatīgas aizdomas, ka augšminētos un nereti draņķīgos raidījumus cilvēki uzskata par dokumentālām filmām. Piemēram, ieejot LTV7 mājas lapā, ir pieejama pat atsevišķa sadaļa Dokumentālās filmas. Uzdrīkstēšos apgalvot, ka visi tur šobrīd redzamie brīnumi ir dokumentāli raidījumi, kuri nez kādēļ nosaukti par filmām.

Atšķirību starp raidījumu un filmu ir ļoti grūti izskaidrot. Raidījumi primāri ir paredzēti televīzijai, bet filmas – kinoteātriem. Raidījumi parasti strikti atbilst noteiktam laika formātam, piemēram 40 minūtes, bet filmas ne tik ļoti. Būtībā ir jāredz gan vismaz viena filma, gan raidījums, lai sajustu atšķirību. Bet, ja ir šaubas, vai tas ir raidījums vai filma, tad tas ir raidījums. Ja nav šaubu, ka tā ir filma, tad tā arī ir filma. Piemēram, Ērika Niedras sērija par Ulmaņlaikiem ir raidījums, bet “Ardievu, 20. gadsimt!” ir filma.

Diemžēl dokumentālo filmu nepopularitāte ir būtisks apgrūtinājums, ja kādu no tām tomēr noskatīties gribas. Internetā var mēģināt atrast pirātisko Lailas Pakalniņas Teodors, Jura Poškus Bet stunda nāk un droši vien vēl kādu. Bet Hercu Franku neatradīsiet. Hercu Franku jāmeklē krievu torentos, piemēram šādi (paldies Ilzei :)).

Tiem, kuri tik un tā šaubās, vai dokumentālas filmas var būt interesantas, no sirds ieteiktu internetā sameklēt un noskatīties vairākām balvām nominēto Exit Through the Gift Shop. Ja arī tā šķiet garlaicīga, tad mani nudien interesē, kādas filmas jūs aizrauj un kāpēc.

Herca Franka pasaule. Elementi

Pēc dažām dienām sāksies lekciju / kino cikls veltīts Herca Franka daiļradei.

Tiem, kas par Hercu Franku nav dzirdējuši neko, es varētu teikt, ka šis cienījamais onkulis gados ir Latvijas Stīvens Spilbergs dokumentālajā kino. Vienīgi, ja Spilberga filmas bez īpašām problēmām var sameklēt internetā vai video nomās, H.Franka filmas būs jāmeklē arhīvā (kas ir sasodīti dārgi un neērti) vai jāuzņem kontakti ar kino muzeju.

Hercs Franks ir pasaules kontekstā nozīmīgs dokumentālo filmu veidotājs, autorkino pārstāvis, viens no latviešu poētiskā dokumentālā kino tradīcijas aizsācējiem, režisors, kuru vairāk atpazīst ārpus mūsu valsts robežām. Herca Franka kontā ir ap 40 filmu, kas apbalvotas nozīmīgos pasaules kinofestivālos, pašu režisoru joprojām bieži aicina lasīt lekcijas daudzās pasaules kinoaugstskolās un piedalīties starptautiskos festivālos kā goda viesim.

Šīs lekcijas tiešām ir vienreizēja iespēja, kuru dēļ ir vērts visus pārējos darbus atlikt maliņā. Vienkārši otras tādas iespējas var arī nekad nebūt.

Ja nav īsti skaidrs, kas ir dokumentālais kino, ieteiktu aiziet kaut vai tieši tādēļ, lai beidzot to uzzinātu.

Vairāk par pasākumu un precīza tā programma šeit.

Celtnis

Sākumā ir klusums. Parādās vīrieša kailķermeņa apakšējā daļa. Netīra, smilšaina un apsnigusi, izņemot dzimumlocekli. Penis bez redzamas ārējas stimulācijas pamazām kļūst stingrāks līdz pēc trim ar pusi minūtēm tas ir jau pavisam saslējies.

Tālāk parādās liela mašīna, līdzīga traktoram un celtnis. Traktoram piestiprināts kaut kas līdzīgs kokam ar visām saknēm. Apkārt rosās strādnieki, kaut ko meklē pie mašīnas un zem tās, iespējams, pēta, kāpēc tas nedarbojas. Celtnis lēnām paceļ traktoru.

Varam apskatīt traktora apakšu, dažādas asis un zobrati. Tā riteņi griežas un atkal varam ieraudzīt kailo vīrieti, kurš apgūlies tieši zem traktora ass, kura pārvada kustību no motora uz aizmugurējiem riteņiem. Mute vīrietim ir aizbāzta ar paprāvu puķi. Parādās penis, no kura izplūst sperma. Tad penim tiek uzlikts sietiņš, caur kuru sperma sūcas laukā. Roka liegi pieskaras penim. Traktora ass griežas ap savu asi un uz tās rotē kaut kas balts, līdzīgs paprāvai vāzei, iespējams, pamatīgi spermas krājumi. Vīrietis to glāsta ar savām netīrajām, dāsni apspermotajām rokām. Griežas arī traktora riteņi. Vīrietis berzē savas ģenitālijas gar balto veidojumu uz rotējošās ass. Var redzēt, ka ānusā viņam iesprausts kaut kas līdzīgs prāvam sīpolam ar lokiem uz iekšu un sīpolu ārpusē. Tā vairākas minūtes. Titri.

Tas ir Destricted – Hoist, Matthew Barney (2006) brīvs atstāsts. Aizpagājušajā gadā rādīja Baltijas Pērlē.

Kā izglābt pasauli?

Vakar sanāca apmeklēt dokumentālo filmu par pasaules glābšanu. No sākuma domāju, ka nekas īpašs nebūs, bet biju ļoti patīkami pārsteigts. Reizēm, lai iekustinātu lietas, pietiek ar pāris skaļām muļķībām. Piemēram, izplatīt neīstus New York Times eksemplārus vai uzstāties nopietnās konferencēs kā lielu uzņēmumu pārstāvjiem un apsolīt visiem daudz labu lietu.

Filmu sauc The Yes Men Fix the World un to vēl rādīs svētdien 18:00 iekš K Suņa. Iespējams, tas varētu arī nebūt vienīgais veids, kā redzēt šo filmu…