Mēmie lūgumi

Stāsts no Manfrēda Kibera grāmatas Dzīvnieku pulkā. Grāmatu var bez maksas lejuplādēt šeit.


Aitas satrauktas spiedās visas vienā barā.

Kāda veca aita stāstīja.

„Mana vecāmāte pati to bija redzējusi,” viņa sacīja, „tas ir kaut kas šausmīgs, kaut kas tā kā teika. Nav zināms, kas tas īsti ir. Viņa jau arī visu nebija redzējusi. Ejot uz ganībām, viņa tur bija garām gājusi. Tie bijuši vārti uz kādu tumšu telpu. Pie tumšās telpas vārtiem bijusi asiņu smaka. Redzams nekas nebijis. Bet iekšpusē viņa dzirdējusi auna brēcienu, šausmīgu brēcienu. Tad viņa trīcot atskrējusi atpakaļ pie pārējiem.” Visi nodrebēja.

“Nekas noteikts nav zināms,” sacīja aita, „bet kaut kam patiesam tur jābūt. Katrā ziņā tas ir briesmīgi.”

„Tava vecāmāte vairs nav dzīva?” jautāja kāds jauns auns. „Es nezinu,” sacīja aita, „tas jau ir krietni sen, kad viņu aizveda.” „Tas esot sākums, pēc tā vairs nekad neatgriežoties,” sacīja daži. Aitu suns rēja vaukšķēdams un dzina baru uz ganību otru malu. Tur stāvēja gans un runājās ar kādu svešu cilvēku, kurš neizskatījās pēc gana. Viņi kaulējās savā starpā. Tad svešais vīrs stingriem soļiem devās barā iekšā un ar zinātāja acīm pārskatīja atsevišķās aitas. Tās nebija gana acis! Tad viņa roka tvēra pēc jaunā auna, kurš pirmīt bija jautājis. Kustonim pārskrēja pār muguru saltas tirpas. Šī roka bija savādāk sajūtama nekā gana roka. Aunam apmeta valgu ap kaklu.

„Šo es ņemšu,” sacīja svešais vīrs un izvilka no kabatas netīru maku ar naudu. Viņš samaksāja. Dzīvība tagad piederēja viņam. Viņš to bija nopircis.

Viņš satvēra valgu stiepa aunu no ganībām prom uz lielceļu. Ganāmpulks izbiedēts neizpratnē noskatījās pakaļ.

Auns pagrieza galvu. Viņš acīm meklēja piederīgos un rotaļu biedrus. Kaut kas viņā sažņaudzās, kaut kas viņā mudināja izrauties un skriet atpakaļ.

“Tas ir sākums, ka tevi aizved,” viņš nodomāja.

Bet viņš nepretojās. Viņš bija nevarīgs. Ko tas būtu līdzējis? “Tam jau nemaz nevajag būt tam šausmīgajam,” viņš sevi mierināja. „Vēl jau ir citas ganības. Varbūt ka mani ved uz tām.”

Tā bija paļāvība, kāda piemīt piejaucētiem dzīvniekiem.

Tagad viņi pagriezās ap stūri. Ganāmpulks vairs nebija saredzams. Ganības nozuda. Tikai no tālienes varēja dzirdēt aitu suņa riešanu un gana stabules skaņas. Vējš tās aiznesa.

Tas bija tāls ceļš. Svešais vīrs gāja ātri. Viņš steidzās.

„Esmu noguris, es gribētu mazliet atpūsties,” lūdzās auns.

Tas bija mēms lūgums.

Viņi gāja tālāk. Bija karsts un putekļains.

„Lūdzu mazliet ūdens,” lūdzās auns.

Tas bija mēms lūgums.

Beidzot viņi nonāca mazā pilsētiņā. Viņi gāja pa šaurām, līkumotām ielām, kurās nebija nekādu ganību. Šī cerība tātad nebija piepildījusies.

Viņi apstājās pie kādiem vārtiem, kuri veda uz tumšu telpu. Riebīgi izgarojumi sitās kustonim pretim. Auns pagrieza galvu un vaimanājot blēja. Viņu atbaidīja izgarojumi un tumšā ieeja.

Viņā modās bailes, zemapziņas izjūta, ārkārtīgas bailes.

„Es gribētu uz mājām,” sacīja auns un uzlūkoja svešo vīru.

Tas bija mēms lūgums.

Mēmos lūgumus nedzird.

Vīri ar veiklu tvērienu apmeta valgu ap dzīvnieka pakaļkājām un vilka to uz priekšu. Virve griezās miesā.

„Jā, jā, es jau nāku,” izbijies sacīja auns. Stīvās nogurušās kājas pasteidzās.

Tie bija tikai daži acumirkļi, bet tie šķita ļoti gari. Tad viņš bija kādā tumšā telpā. Tur smacējoši oda pēc asinīm un atkritumiem – pēc viņam līdzīgo līķiem.

Tos papriekšu novākt netur par vajadzīgu. Jo tie jau ir tikai lopi -kaujamie lopi.

Tad aunu sagrāba nevarīgas stindzinātājas šausmas. Šausmas, kuras lika aizmirst visus mēmos lūgumus pirms tam. Palika vienīgi šausmas. Viss auna ķermenis trīcēja.

„Tagad nāks tas šausmīgais, kaut kas tā kā teikās,” viņš nodomāja.

Un tas nāca.

Pasaule ir pilna mēmiem lūgumiem, kurus nedzird. Tie ir cilvēki, kas tos neuzklausa. Šos mēmos lūgumus saskaitīt liekas neiespējami. Tik daudz to ir. Bet visi tie top skaitīti. Visus tos ieraksta dzīves grāmatā.

Lielas un jautājošas noraugās Gautama Budas acis uz Eiropas kultūru.

http://gramataselektroniski.wordpress.com/2010/09/11/dzivnieku-pulka-manfreds-kibers/

Ilgvars

Mēs ar Ilgvaru esam pazīstami jau no pirmās klases. Viņš bija tāds mazliet tukls bērnelis, garāks par mani, brūniem matiem. Sēdēja viņš blakus solā un reizēm apmainījāmies dažiem vārdiem. Stundās gan es parasti cītīgi mācījos vai runājos ar blakussēdētāju. Pļāpāt ar Ilgvaru varējām starpbrīžos. Nepagāja nemaz tik ilgs laiks līdz sāku Ilgvaru apbrīnot. Kas tikai viņam viss mājās nebija! Neskaitāmas lielas spēļu mašīnas, elektroniskās spēlītes, magnētiņi, binoklis, kabatas baterija, vārdu sakot viss, ko vien varētu vēlēties tāds pirmklasnieks kā es. Es gan no tā reti kad ko dabūju redzēt, jo Ilgvars jau nevarēja, piemēram, lielo mašīnu ņemt līdzi uz skolu.

Kādu dienu mēs sarunājām, ka vajadzētu vienreiz tā pa īstam noskaidrot, kur dzīvo Agnese. Bet nevarēja jau tā vienkārši ņemt un sekot. Vajadzēja kaut kādu plānu. Un tad Ilgvars teica:

– Atnāc pēc skolas pie manis un mēs uzzīmēsim plānu!

Es sapriecājos, ka dabūšu redzēt, kā izskatās Ilgvara teiksmainais dzīvoklis no iekšpuses un, protams, piekritu. Tas, ka mājās no skolas atnākšu par stundu vēlāk nekā parasti, jau tāds sīkums vien bija.

Ilgvars dzīvoja daudzdzīvokļu namā divu kvartālu attālumā no manas mājas. Vispirms vajadzēja atslēgt ārdurvis, tad pa nelielu koridoru, kurš veda pie Ilgvara un vēl kāda kaimiņa dzīvokļa, nonācām pie otrajām ārdurvīm. Aiz tām bija vēl vienas durvis un tikai tad mēs nonācām dzīvokļa šaurajā koridorā. Mēs noāvām kājas un es devos tālāk iekšā istabā. Tā bija vidēja lieluma istaba ar trim gultām, sekciju, televizoru un pāris krēsliem.

– Sēdies, teica Ilgvars, pastumdams manā virzienā krēslu.

– Tūlīt sāksim zīmēt plānu.

– Šī ir vienīgā dzīvokļa istaba? – es jautāju.

– Jā, – draugs atbildēja un nolika man priekšā papīra lapu.

– Bet kur tad tava lielā mašīna?

– Re, kur stāv, – un Ilgvars nevērīgi pavicināja ar roku galda virzienā. Tur blakus citām mantiņām stāvēja necila izskata mašīnīte apmēram 20 cm gara.

– Te ir skola, – Ilgvars zīmēja.

– Te ies Agnese ar mammu. Kad viņas būs sasniegušas stūri, mums būs jāstāv te un drusku jāpagaida, lai viņas aiziet tālāk, citādi mūs ieraudzīs.

– Paklau, – es viņu pārtraucu.

– Bet kur ir pārējās lielās mašīnas?

– Ai, palika laukos, – Ilgvars vienaldzīgi atteica.

Kamēr es pārdomāju, kādēļ visas jaukākās mantas Ilgvars glabā laukos nevis pilsētā, viņš jau bija uzskicējis plānu un izstāstījis man visos sīkumos. Man tur pat nebija ko piebilst. Varbūt tādēļ, ka apmulsis no jaunajiem iespaidiem, nespēju izsekot Ilgvara sarežģītajam domu gājienam.

– Varbūt tu gribēsi apskatīties manu dončiku kolekciju?

– Nē, es labāk iešu mājās. Ir jau vēls, mamma uztrauksies, – es teicu un posos projām. Ķecerīga sajūta manī iekšā bilda, ka arī skaistākie Ilgvara dončiki droši vien atrodas laukos.

Vēl Ilgvars bija īpašs ar savu prasmi kauties un aizstāvēt sevi. Par to es viņu apskaudu, jo nebiju diez ko spēcīgs un miesās padevies. Tiesa, arī Ilgvaram fizkultūrā parasti nebija augstākās atzīmes, bet, ja jūs būtu dzirdējuši, kā viņš stāstīja par saviem vakaru piedzīvojumiem Rīgas pagalmos!

– Vakar bijām ar Kārli uz Iļģuciemu. Tu zini Kārli? Nezini? Nu, viņš mans brālēns, gan jau kaut kad iepazīsies. Labi, tātad gājām pa Iļģuciemu un tur pretī tādi džeki nāk! Vienam riktīgi uzdauzīta morda, otrs vicina rokās koku. Kopā pavisam pieci un šie prasa, lai atdod naudu. Krieviski, protams. Mēs neko nedodam, sakām, ka nav. Šie uzreiz saka – nu tad pa muti dabūsiet tūlīt. Kārlis uzreiz sit tam pirmajam pa muti, es arī nevilcinos. Izrāvu koku otrajam ārā no rokām, ar kāju tikmēr trešajam pa ribām iespēru. Kārlis tikmēr sāka štaukāt ceturto un es atkal piektajam ar koku pa rokām no visa spēka uzšāvu. Kā šie sāka bēgt, nu tas bija skats! Mēs ar Kārli pēc tam tā norēcāmies par šito…

– Un pašam tev neviens neiesita? – es pārsteigts jautāju.

– Kā tad neiesita. Iekrāmēja gan, taisni pa ribām. Tad gan bija sāpes. Bet es viņam pretī no visa spēka kā spēru pa kājām, tā viņš atcerēsies vēl visu mūžu!

– Jā… – es apbrīnā teicu.

Pēc dažiem mēnešiem mēs abi kopā gājām no skolas uz mājām. Klāt pienāca viens sīkais un krieviski prasīja, lai atdodam naudu. Es apstājos un pārsteigts skatījos kā Ilgvars nekustīgi stāv kamēr sīcis vandās viņam pa kabatām. Izkratījis no Ilgvara pēdējos santīmus, viņš gribēja ķerties pie manis.

Es viņam atteicu:

– Man nekā nav! Vari iet prom.

– Ah ņetu ņečivo? Vot ķebje! – sīcis iesita man pa muti un ņēma kājas pār pleciem.

Īpaši sāpīgi tas nebija. Bet kādēļ Ilgvars piepeši kļuva tik pakļāvīgs kaut kādam sīcim, man līdz šai dienai vēl īsti nav skaidrs. Droši vien bija ļoti pārsteigts par mazgadīgā knariņa uzdrošināšanos, vai arī Ilgvaram vienkārši gribējās pažēlot mazo, uzņēmīgo ķiparu.

Reizēm mēs vazājāmies apkārt. Aizgājām pa pilsētas ielām, cik tālu vien varējām un ar tramvaju vai trolejbusu pa zaķi braucām atpakaļ. Ja gadījās kāds kontrolieris un tas bija ļoti reti, tad aizbēgām. Pakaļ mums arī neviens nemēģināja dzīties.

Ilgvaram parasti patika tādu pastaigu reizēs nopirkt kaut ko graužamu un tādās reizēs arī es tiku pacienāts. Es sev saldumus nepirku un liku santīmu pie santīma, lai sakrātu kādam foršam Zhiliton spēļu kārtridžam. Lētākie kārtridži maksāja 2 Ls, kas bija briesmīgi daudz. Bet lētos nebija vērts pirkt, jo tur bija tikai viena spēle iekšā. Par 3 latiem jau varēja nopirkt krutākus kārtridžus ar vairāk spēlēm un par 5 Ls vēl krutākus. Dārgākie kārtridži maksāja pat 12 latus un tik daudz es nekad nevarēju sakrāt.

Arī Ilgvaram mamma nopirka Zhiliton, kurš barojās ar tiem pašiem dzeltenajiem kārtridžiem. Tad mēs apkārt vazājāmies retāk, toties šad un tad kaut ko kopīgi uzspēlējām. Man visvairāk patika Street Fighter V. Tajā es vienmēr Ilgvaru nežēlīgi piekāvu. Viņam gan Street Fighter V nez kāpēc negāja pie sirds.

Kad paaugāmies drusku lielāki, mums sāka interesēt meitenes. Īpaši Elīna. Viņai bija skaisti, tumši brūni mati un viņa bieži smējās. Turklāt atšķirībā no vairuma klasesbiedreņu Elīna nekautrējās reizēm papļāpāt ar mani un Ilgvaru. Mēs Elīnu bieži ķircinājām un tad viņa kļuva uz mums dusmīga. Bet mums gan bija jautri.

Vēlāk mēs par Elīnu sastrīdējāmies. Es teicu, ka viņai vairāk patīk tādi puiši kā es. Bet Ilgvars teica, ka es viņu uzskatot par dumju. Es tā arī nesapratu, kā viņš pie tāda secinājuma nonāca. Todien mēs vairs nesarunājāmies. Vispār mēs tā pa īstam salabām tikai pēc dažiem mēnešiem.

Reiz es Ilgvaram par 15 latiem pārdevu kaudzīti ar vecajiem Zhiliton kārtridžiem, kuri man vairs nelikās interesanti un piekritu naudu pagaidīt. Diemžēl Ilgvaram nekad nebija gana daudz naudas, lai man to atdotu. Vēl ļaunāk – viņam vairs nebija tik daudz laika, ko pavadīt ar mani kopā un man viņu gandrīz nekad neizdevās sastapt mājās vai sazvanīt pa telefonu. Droši vien Ilgvars kaut kur smagi strādāja, lai sapelnītu naudu, ko atdot man par tiem diskiem.

Šad tad mēs nejauši satikāmies uz ielas. No sākuma es Ilgvaram mēdzu par parādu atgādināt, bet tad ievēroju, ka šis temats viņu padara manāmi skumjāku. Nodomāju – kas gan ir 15 lati pret īstu draudzību un apņēmos par tiem aizmirst. Bet viegli tas nenācās! Jūs maz ziniet, ko visu tik toreiz nevarēja par 15 Ls nopirkt? Lai vai kā, Ilgvars turpmāk, mani nejauši satiekot, pamazām rādīja jautrāku un smaidīgāku vaigu. Reiz pat viņš pats ierunājās par savu parādu, kurš droši vien smagi nospieda viņa dvēseli. Teica, ka atdošot kolīdz spēšot. Un tiešām – pēc kāda gada viņš ne aicināts, ne mudināts atnāca pie manis ciemos un parādu atdeva. Sirds dziļumos es biju pārsteigts un aizkustināts par sava drauga godīgumu.

Es nebiju vienīgais Ilgvara draugs. Vēl bija Aivars. Viņi abi ar Ilgvaru apkārt vazājās biežāk, jo reizēm šo sportu piekopa arī uz skolas stundu rēķina. Bet es tikmēr nomākts sēdēju kaut kādā krievenē un cerēju, ka učene mani neizsauks. Bastot man nešķita pareizi. Ja mamma uzķertu, es baigi dabūtu pa ausīm.

Ilgvars un Aivars pēc pamatskolas iestājās pavāros. Ilgvars man nekad nestāstīja, kā viņam tajā skolā iet un es arī nejautāju. Man šķita, ka diez cik viegli viņam tur neklājas. Uz izlaidumu arī viņš mani nepaaicināja. Reizēm mani māca nejaukas aizdomas, ka pavārus draugs tā arī nepabeidza…

Manuprāt, Ilgvaram labāk vajadzēja iet parastā videnē nevis pavārenē, kur viņiem, kas zina, vajadzēja neprātīgā ātrumā kapāt sīpolus vai rīvēt burkānus. Viņš jau nemaz nebija dumjš. Reizēm Ilgvars mēdza mani iepazīstināt ar saviem filozofiskajiem un politiskajiem uzskatiem. Viņam pat grāmatas nevajadzēja daudz lasīt, Ilgvars jau tāpat visu bija izdomājis.

Kad sarunas aizveda pie filozofiskām tēmām, tās mani parasti ļoti ātri nogurdināja. Ja es ko Ilgvaram mēģināju iebilst, viņš mani pārliecinoši atspēkoja līdz mani spēki bija izsīkuši. Lai draugs man piedod, bet es pēc tām parasti viņu kādu brīdi vairs negribēju redzēt. Pieņemu, ka kaut kas tumšs manas bezapziņas dzīlēs pārāk sīvi pretojas patiesības uzņemšanai lielās devās.

Vispār man šad un tad izdevās paturēt diskusijās pēdējo vārdu, bet par varītēm necentos to panākt. Biju ievērojis, ka Ilgvars tādās reizēs, kad pēdējo vārdu paturu es, kļūst melanholisks un kluss. Es tikai vēlāk sapratu, ka tādējādi Ilgvars viedi ļauj man pašam klīst pa maldu takām, līdz es nokļūtu pie Lielās Patiesības.

Pēc videnes beigām Ilgvars sāka strādāt Rīgas ūdenī par montieri. Apkārt mēs vairs nevazājāmies, nebija tādas intereses un tik daudz laika. Tomēr kontaktus pavisam nezaudējām. Divas reizes gadā es viņam aizsūtīju īsziņu, lai apsveiktu vārda vai dzimšanas dienā. Viņš tāpat. Vēl Ilgvars mani mēdza apsveikt ar vienu un to pašu pantiņu Ziemassvētkos un Jaunajā gadā. Pēdējos divos gados gan viņš neatsūtīja neko, droši vien nebija laika…

Reiz man ievajadzējās nomainīt virtuvē krānu, ko pats nepratu izdarīt, un nejauši ienāca prātā Ilgvars. Piezvanīju draugam, apjautājos kā klājas un tā, starp citu, ieminējos par savu problēmu. Ilgvars uzreiz zināja teikt, ka tā ir nieka lieta un ka līdzēt nebūtu grūti. Nākošajā dienā viņš smaidīgs ieradās ciemos ar veselu uzgriežņu atslēgu komplektu un nepagāja ne pusstunda, kad ūdens tecēja izlietnē žļurkstēdams. Biju priecīgs un pateicīgs, īpaši par to, ka nekādu maksu par darbu Ilgvars nenosauca. Varēju tagad priecīgs rēķināt, cik latus un santīmus man izdevies ieekonomēt, jo draugs visu izdarīja par pliku velti.

Turpmāk, ja man ievajadzējās kādu padomu par krāniem vai caurulēm, es zvanīju Ilgvaram taujāt pēc padoma. Reizēm gāju arī ciemos, lai aizņemtos kādu uzgriežņu atslēgu. Biju izdomājis, ka tualetē vajadzētu nomainīt podu un pie reizes to pārvietot mazliet vairāk pa kreisi. Par podiem un kanalizāciju man nebija nekādas sajēgas un bez drauga atbalsta es šo sarežģīto darbu nebūtu pat uzsācis. Jūs tikai nedomājiet, ka man naudu meistaram bija žēl samaksāt! Nebūt nē, es tikai nepratu visu to, ko prata Ilgvars. Turklāt strādāt, ja kāds tev palīdz, ir jautrāk, vai ne? Diemžēl Ilgvaram aizvien biežāk bija tik daudz darba, ka nevarēju viņu satikt ne mājās, ne sazvanīt pa telefonu. Kaut kā to podu nomainīju es viens pats, bet biju bēdīgs, ka gājis secen labi pavadīts laiks drauga sabiedrībā.

Jaunu ēru mūsu attiecībās pavēra plašās lauksaimniecības iespējas internetā. Man darbā gandrīz visi kolēģi bija reģistrējušies tādā facebook.com un katram no viņiem bija sava ferma. Ja pārējie kolēģi darba laikā klusi kaktiņā mēdza bakstīt Spider vai Minesweeper, tad lauksaimniekiem darba laiks aizritēja daudz interesantāk. Es arī pieteicos savai fermai, bet drīz vien sapratu, ka, ja vēlies strauji attīstīt savu jaunsaimniecību, nepieciešams liels skaits kaimiņu. Pārsvarā mani draugi nebija atsaucīgi un pat pēc atkārtotiem uzaicinājumiem fermu spēlēt nepieteicās. Nācās izveidot jaunus facebook lietotāju kontus un katram no viņiem vadīt savu fermu, bet tas bija ilgi un neērti.

Ar Ilgvaru gan bija vienkārši. Viņš uzreiz draudzīgi akceptēja manu uzaicinājumu kļūt par manu fermas kaimiņu un jau pēc pusotra mēneša es biju 43. līmenī, bet Ilgvars 28. Diendienā piešķīrām viens otram virtuālos dēļus, zelta oliņas, pieklīdušus ērzeļus vai bišu spietus.

Diemžēl es savu mērķi – 100. līmeni fermā nesasniedzu, jo visus manis izveidotos facebook kontus vienā brīdī nejaukie administratori dzēsa. Sāpošu sirdi atmetu fermai ar roku un sapratu, ka Ilgvaru nekad vairs nepanākšu. Kad pēdējo reizi facebook-ā ieskatījos, viņš bija sasniedzis jau 76. līmeni. Manam komunikablajam draugam tomēr bija daudz vairāk draugu nekā man, to skaitā pat arābi un korejieši…

Reiz mēs ar Māri, kurš arī pazīst Ilgvaru, pie alus kausa nonācām pie grūti apgāžama secinājuma, ka Ilgvars ir perfekts vīrietis. Jo viņš nesmēķē. Nedzer, vai vismaz nedara to regulāri. Ir ar zelta rokām – spēj paveikt praktiski jebko, sākot ar galda lampas salabošanu un beidzot ar logu iestiklošanu. Spēj izteikt un pamatot savu viedokli par dažādiem filozofiskiem un politiskiem jautājumiem. Ir diezgan garš un, ja vajag, arī spēcīgs. Komunikabls. Draugu lokā allaž jautrs. Saprot kompjūterus. Nav skops, mēdz izmaksāt dažādus garšīgus uzkožamos vai dzērienus. Izpalīdzīgs. Neaizraujas ar azartspēlēm.

Pēdējo reizi Ilgvaru satiku pa ceļam uz darbu. Viņš bija tikpat smaidīgs kā vienmēr, vienīgi miesās kļuvis vēl krietni raženāks. Mums tieši bija viens gabals ejams kopīgs un varējām mazliet parunāties. Protams, pajautāju, kā draugam klājas.

– Kā klājas? Ha, ha, ha… Kaut kā jau velku dzīvību. Krīze taču! Sēžu bez darba jau pusotru gadu.

– Štatus saīsināja?

– Nē, pats aizgāju. Apnika cīnīties ar tām muļķībām. Vajag ievilkt jaunas trubas, bet materiālus nedod. Sēdi tad bez darba un tik mētā gurķi. A kolīdz Kristīne, nu, boss mans, ierauga, ka neko nedaru, tā bļauj virsū. Nu, tad es arī pateicu, ko domāju par to visu. Šī uzreiz – kā tā tu vari runāt, ko tu atļaujies un es taču esmu priekšniece! Pasūtīju viņu uz vienu vietu un uzrakstīju atlūgumu.

– Vai tad uzreiz vajadzēja mesties prom? Varēji varbūt panākt pēc abpusējas vienošanās?

– Ai, nafig. Es jau arī pēdējo mēnesi neko tur īpaši nerāvos. No rītiem pagulēju drusku ilgāk. Reizēm vispār neaizgāju uz darbu. Tu jau zini, ka nekad īpaši čakls neesmu bijis, – Ilgvars gardi nosmējās.

Man arī bija jāpasmaida par drauga pieticīgo pašnovērtējumu, tomēr aiz smalkjūtības pretī nestrīdējos.

– Bet kā tad tu tagad vari savilkt galus kopā?

– Nevaru. Pa laikam gadās kāda haltūra un ko nopelnu, tas aiziet kredītu nomaksai.

Es pašķielēju uz drauga apaļīgo stāvu un dziļdomīgi klusēju.

– Atnāc kaut kad ciemos! – Ilgvars aicināja.

– Es padomāšu. Nu tad pagaidām paliec sveiks! – es atvadījos.

– Līdz vēlākam!

Pēc pāris mēnešiem es draugos ieraudzīju, ka Ilgvars tagad ir apprecējies. Viņa līgava pēc sejas vaibstiem man ļoti atgādināja Elīnu. To pašu, no mūsu klases. Protams, Elīna bija daudz skaistāka, bet par to jau var arī strīdēties. Un galu galā, ko gan es varu no tā spriest? Cilvēks jau neizvēlas, kurā iemīlēties.

Tikai kādēļ Ilgvars mani nepaaicināja uz savām kāzām, man nebija skaidrs. Varbūt man vajadzēja tomēr aiziet ciemos pie sava drauga…

Roberts

Viņš

Viņa

Roberts

Stāsts ir par kādu puisi. Sauksim viņu par Robertu. Viņš bija kluss, sarežģīts puisis. Skolā viņš nebija krutākais klases zēns. Vēl vairāk – visi viņi uzskatīja par galīgu lūzeri. Robertam nekad nebija bijusi meitene. Pirmkārt, viņš bija galīgs lūzeris. Otrkārt – nu, labi, kāds tur vēl otrkārt? Ap laiku, kad Robertam sāka vairoties apmatojums padusēs, viņu sāka interesēt klases meitenes. Bet tad viņa prātu sāka saistīt viens puisis. Sauksim viņu par Kasparu.

Abi viņi bija klasesbiedri, tomēr īpaši draugi savā starpā nebija. Roberta lielākā kaislība bija hokejs. Viņš mācēja nosaukt visas NHL un KHL hokeja komandas un to galvenos spēlētājus. Tā kā Kaspars arī aizrāvās ar hokeju, Robertam šķita, ka viņi varētu kļūt par labiem draugiem. Tomēr Roberts nespēja pārvarēt sevi un doties pie Kaspara, lai uzsāktu sarunu. Viņš domāja, ka tāds galīgs lūzeris Kasparam šķitīs pretīgs.

Ar sāpēm sirdī Roberts gaidīja pēdējo dienu – izlaidumu. Viņš nopirka labāko pilsētā pieejamo uzvalku, glītākās kurpes, iesmaržojās ar sevišķi izsmalcinātu odekolonu, bet Kaspars uz viņu pat neskatījās. Tomēr Roberts pārvarēja sevi un kādā brīdī piegāja pie Kaspara. Bija redzams, ka Kaspars ir manāmi iereibis, tomēr Roberts domāja, ka uz vēlāku brīdī neko atstāt nevajag un apsēdās viņam blakus. Roberts paskatījās krietni ieskurbušā Kaspara acīs uz izteica ilgi pirms tam ilgi pārdomātos vārdus – “Kaspar, tev droši vien mans piedāvājums būs negaidīts un es sapratīšu, ja tu mani atraidīsi, bet varbūt tomēr apmainīsimies ar telefona numuriem un kādreiz kopīgi aiziesim uz hokeja maču?” Kaspars uz Robertu nikni pablenza un uzkliedza – “Ej dirst, tu zilā cūka!” Pēc tam Kaspars pagriezās pret saviem draugiem un vēl skaļāk uzsauca – “Robčiks nāk mani koļīt, man tak vienmēr licies, ka viņš ir zilais!” Roberts neko tādu nebija gaidījis, spēji nosarka un skriešus metās prom no izlaiduma. Viņš vairs nevienam nespēja paskatīties acīs un apņēmās pēc iespējas ātrāk braukt prom no visiem uz Rīgu. Ne jau Kaspara atraidījums viņu tik ļoti bija sāpinājis. Bet tieši vārdi “zilā cūka” kremta viņa sirdij. Un Roberts tagad saprata, ka viņa dzīvei ir mērķis. Viņš tagad visiem un īpaši Kasparam pierādīs, ka nav nekāds lūzeris un vēl svarīgāk – viņš nav nekāda zilā cūka.

Roberts tvnet sieviešu sadaļā reiz bija lasījis, ka sievietēm patīk labi kopti un muskuļoti vīrieši. Tā nu viņš trešdienās, piektdienās un svētdienās sāka doties uz trenažieru zāli, bet sestdienas veltīja solārija apmeklējumam. Vēl viņš pirmdienās devās uz manikīru un ceturtdienās apmeklēja elitāru SPA salonu. Tam visam, protams, vajadzēja naudu, kādēļ viņš sāka strādāt mammas māsai piederošajā Rīgas veikalā par nodaļas vadītāju.

Kādu dienu viņš, ciemojotes pie vecākiem, netālu no mājām satika savu bijušo klasesbiedreni. Sauksim viņu par Ivetu. Pieklājības pēc viņš apjautājās, kā Ivetai klājas un vai pie reizes viņa nevarētu arī pateikt kā iet citiem biedriem, piemēram, khm, Kasparam. Tā Roberts uzzināja, ka Iveta ar Kasparu ir tuvi draugi. Tajā brīdī viņa asinis sāka vārīties, tomēr Roberts Ivetai neko neizrādīja. Viņa galvā bija bija dzimis nelietīgs plāns atvilt Ivetu Kasparam un tādējādi pierādīt viņam savu seksuālo orientāciju. Roberts apmainījās ar Ivetu telefona numuriem, uzaicināja vēlāk satikties un mājās naski ķērās lasīt tvnet forumu, lai uzzinātu, kā savaldzināt meiteni un pēc tam ievilkt viņu gultā. Viņš pat samaksāja internetā par pāris porno filmām, lai redzētu, kā to dara īsti vīri.

Solis pa solim forumā lasītie padomi tika likti lietā un Iveta nespēja pretoties Roberta šarmam un dāvātajām rozēm ar šokolādi. Drīz vien pienāca viņu pirmā reize. Abi gan bija ļoti uztraukušies, tomēr viss izdevās labi. Ivetas kulimnācijas brīdī Roberts ar gandarījumu varēja domāt par Kasparu un viņa toreiz teiktajiem vārdiem.

Bet Roberta plāns bija tikai pa pusei īstenots. Viņam vajadzēja palikt kopā ar laimīgo Ivetu vismaz līdz brīdim, kad Kaspars par to uzzinās. Tā pagāja dažas nedēļas, bet diemžēl Iveta vilcinājās Kasparam kaut ko teikt un Robertam nekas cits neatlika kā vien aicināt Ivetu sev līdzi uz Rīgu. Turklāt tas, Roberts domāja, Kasparam sāpēs vēl vairāk.

Kad Iveta beidzot iedomājās visu izstāstīt Kasparam, Roberts ierosināja, vai viņš nevarētu doties viņai līdzi – galu galā ilgi klases biedrs nav satikts un viņš noteikti priecāsies par viņu abu kopīgo laimi. Iveta, ilgi nedomājot, tam piekrita. Ar patīkamu satraukuma sajūtu Roberts īpaši rūpīgi gatavojās tikšanās brīdim. Šī ir viņa jaunās dzīves pirmā diena…

Stāsts ir par kādu puisi. Sauksim viņu par Robertu. Viņš bija kluss, sarežģīts puisis. Skolā viņš nebija krutākais klases zēns. Vēl vairāk – visi viņi uzskatīja par galīgu lūzeri. Robertam nekad nebija bijusi meitene. Pirmkārt, viņš bija galīgs lūzeris. Otrkārt – nu, labi, kāds tur vēl otrkārt? Ap laiku, kad Robertam sāka vairoties apmatojums padusēs, viņu sāka interesēt klases meitenes. Bet tad viņa prātu sāka saistīt viens puisis. Sauksim viņu par Kasparu.

Abi viņi bija klasesbiedri, tomēr īpaši draugi savā starpā nebija. Roberta lielākā kaislība bija hokejs. Viņš mācēja nosaukt visas NHL un KHL hokeja komandas un to galvenos spēlētājus. Tā kā Kaspars arī aizrāvās ar hokeju, Robertam šķita, ka viņi varētu kļūt par labiem draugiem. Tomēr Roberts nespēja pārvarēt sevi un doties pie Kaspara, lai uzsāktu sarunu. Viņš domāja, ka tāds galīgs lūzeris Kasparam šķitīs pretīgs.

Ar sāpēm sirdī Roberts gaidīja pēdējo dienu – izlaidumu. Viņš nopirka labāko pilsētā pieejamo uzvalku, glītākās kurpes, iesmaržojās ar sevišķi izsmalcinātu odekolonu, bet Kaspars uz viņu pat neskatījās. Tomēr Roberts pārvarēja sevi un kādā brīdī piegāja pie Kaspara. Bija redzams, ka Kaspars ir manāmi iereibis, tomēr Roberts domāja, ka uz vēlāku brīdī neko atstāt nevajag un apsēdās viņam blakus. Roberts paskatījās krietni ieskurbušā Kaspara acīs uz izteica ilgi pirms tam ilgi pārdomātos vārdus – “Kaspar, tev droši vien mans piedāvājums būs negaidīts un es sapratīšu, ja tu mani atraidīsi, bet varbūt tomēr apmainīsimies ar telefona numuriem un kādreiz kopīgi aiziesim uz hokeja maču?” Kaspars uz Robertu nikni pablenza un uzkliedza – “Ej dirst, tu zilā cūka!” Pēc tam Kaspars pagriezās pret saviem draugiem un vēl skaļāk uzsauca – “Robčiks nāk mani koļīt, man tak vienmēr licies, ka viņš ir zilais!” Roberts neko tādu nebija gaidījis, spēji nosarka un skriešus metās prom no izlaiduma. Viņš vairs nevienam nespēja paskatīties acīs un apņēmās pēc iespējas ātrāk braukt prom no visiem uz Rīgu. Ne jau Kaspara atraidījums viņu tik ļoti bija sāpinājis. Bet tieši vārdi “zilā cūka” kremta viņa sirdij. Un Roberts tagad saprata, ka viņa dzīvei ir mērķis. Viņš tagad visiem un īpaši Kasparam pierādīs, ka nav nekāds lūzeris un vēl svarīgāk – viņš nav nekāda zilā cūka.

Roberts tvnet sieviešu sadaļā reiz bija lasījis, ka sievietēm patīk labi kopti un muskuļoti vīrieši. Tā nu viņš trešdienās, piektdienās un svētdienās sāka doties uz trenažieru zāli, bet sestdienas veltīja solārija apmeklējumam. Vēl viņš pirmdienās devās uz manikīru un ceturtdienās apmeklēja elitāru SPA salonu. Tam visam, protams, vajadzēja naudu, kādēļ viņš sāka strādāt mammas māsai piederošajā Rīgas veikalā par nodaļas vadītāju.

Kādu dienu viņš, ciemojotes pie vecākiem, netālu no mājām satika savu bijušo klasesbiedreni. Sauksim viņu par Ivetu. Pieklājības pēc viņš apjautājās, kā Ivetai klājas un vai pie reizes viņa nevarētu arī pateikt kā iet citiem biedriem, piemēram, khm, Kasparam. Tā Roberts uzzināja, ka Iveta ar Kasparu ir tuvi draugi. Tajā brīdī viņa asinis sāka vārīties, tomēr Roberts Ivetai neko neizrādīja. Viņa galvā bija bija dzimis nelietīgs plāns atvilt Ivetu Kasparam un tādējādi pierādīt viņam savu seksuālo orientāciju. Roberts apmainījās ar Ivetu telefona numuriem, uzaicināja vēlāk satikties un mājās naski ķērās lasīt tvnet forumu, lai uzzinātu, kā savaldzināt meiteni un pēc tam ievilkt viņu gultā. Viņš pat samaksāja internetā par pāris porno filmām, lai redzētu, kā to dara īsti vīri.

Solis pa solim forumā lasītie padomi tika likti lietā un Iveta nespēja pretoties Roberta šarmam un dāvātajām rozēm ar šokolādi. Drīz vien pienāca viņu pirmā reize. Abi gan bija ļoti uztraukušies, tomēr viss izdevās labi. Ivetas kulimnācijas brīdī Roberts ar gandarījumu varēja domāt par Kasparu un viņa toreiz teiktajiem vārdiem.

Bet Roberta plāns bija tikai pa pusei īstenots. Viņam vajadzēja palikt kopā ar laimīgo Ivetu vismaz līdz brīdim, kad Kaspars par to uzzinās. Tā pagāja dažas nedēļas, bet diemžēl Iveta vilcinājās Kasparam kaut ko teikt un Robertam nekas cits neatlika kā vien aicināt Ivetu sev līdzi uz Rīgu. Turklāt tas, Roberts domāja, Kasparam sāpēs vēl vairāk.

Kad Iveta beidzot iedomājās visu izstāstīt Kasparam, Roberts ierosināja, vai viņš nevarētu doties viņai līdzi – galu galā ilgi klases biedrs nav satikts un viņš noteikti priecāsies par viņu abu kopīgo laimi. Iveta, ilgi nedomājot, tam piekrita. Ar patīkamu satraukuma sajūtu Roberts īpaši rūpīgi gatavojās tikšanās brīdim. Šī ir viņa jaunās dzīves pirmā diena…