Lietuvā

Sanāca vairākas dienas pavadīt Lietuvā. Īsi dalīšos iespaidos.

Pa ceļam uz Lietuvu braucu cauri Bauskai. Šķiet, ka šī pilsēta varētu pretendēt uz pasaules rekordu kanalizācijas lūku skaitā uz metru pilsētas galvenajā autoceļā. Tas ir tā – pabrauc 10 metrus un atkal viens vai divi vāki. Google maps.

Tik garu gabalu pie stūres braucis agrāk nebiju un Lietuvā vispār pirmo reizi. Par Lietuvas ceļiem ir dzirdētas visādas slavas dziesmas, bet, pašam braucot, tās šķita pārspīlētas. Tomēr gan Kauņai, gan Viļņai ir mūsdienīgi apkārtceļi. Ir daudz apļu un lietuvieši tajos brauc citādāk nekā Latvijā ierasts, kas lika justies diezgan nekomfortabli. Braucu, klausoties ko stāsta Waze, un daudzas reizes man telefonu gribējās aizmest kaut kur tālu prom. Te Waze savdabīgi interpretē pagriezienus, te noklusē par fotoradaru, te atkal nepareizi pasaka, kurā izejā jāizgriežas no apļa. Bet no otras puses – labāku alternatīvu nezināju, kā arī varēju papildus uzmest aci ātruma ierobežojumiem. Sanāca arī apdzīt tieši pretī fotoradaram, jo aiz smagās mašīnas ceļa zīmes par ātruma ierobežojumu un fotoradaru nevarēja saskatīt. Šķita, ka vietējie par ātruma ierobežojumu pārkāpšanu diez ko nesatraucas, turklāt dežūrējošu ceļu policijas ekipāžu manījām tikai reizi.

Gan Viļņa, gan Kauņa ir diezgan kalnainas pilsētas. Riteņbraucējus mana salīdzinoši reti. Baznīcas no ārpuses šķiet citādākas, parasti tām nav augsta torņa. Viļņas 2-3 stāvīgās mūra ēkas centrā atgādināja Odesu un nepavisam ne Rīgu. Augstceltnes sapulcētas daudz maz vienā pudurī, nevis izmētātas pa visu pilsētu, īpaši koncentrējoties upes malā (kā Rīgā).

Pa ielām Viļņā brauc vecie, īsie Škodas trolejbusi 14-tr, kā arī īsie Solaris. Mulsināja, ka gan Viļņā, gan Kauņā trolejbusa numurs ir lejā, nevis augšā.

Viļņā redzēju arī vienu ikarusu. Toties dzelzceļa muzejā viņiem stāv RVR ražotais elektrovilciens, tāds pats, kādi joprojām kursē pie mums. Redzēju arī Latvijā izmantoto maneverlokomotīvi un kravas vilcienu lokomotīvi. Vai viņi tādas nemaz vairs neizmanto? Stacijā pasažierus uz Šauļiem gaidīja jauns, divstāvīgs vilciens.

Dzelzceļa muzejs
Vilcieni Viļņas stacijā

Viļņas dzelzceļa stacijā atrodas gan pašas stacijas un tās apkārtnes, gan Rail Baltica modeļi. Pati stacija dienas vidū, salīdzinot ar Rīgas centrālo, šķita diezgan patukša.

Vietās, kur sanāca staigāt Kauņā, gar upi dominēja okupācijas gadu apbūve, līdzīga RTU galvenajai ēkai Kalķu ielā 1 un citviet pārsvarā neizteiksmīgas 2-4 stāvu ēkas, kuras aizsedz koki. Sāku domāt, ka līdzīgākā pilsēta Rīgai, kuru zinu, droši vien ir Brēmene. Par parkošanos Kauņā jau rakstīju.

Trāķu pilī ir atsevišķa biļete (1.50 eiro) par tiesībām fotografēt. Uzraugošās tantes ne vienmēr par to biļeti interesējas, īpaši, ja izskaties pēc ķīnieša un visu bildē ar telefonu. Diezgan daudzas ekspozīcijas pilī ir attāli saistītas ar pašu pili. Piemēram, tā laika porcelāna figūriņas, zīmogi, bildes, kuras attēlo leģendu ar ugunsdzēsēju, utml. Parastā biļete – 7 eiro.

Interesanti, ka Trāķos ir tikai maksas stāvvietas. Ir uzstādīti apmaksas automāti, bet uz tiem nav rakstīts, cik tad īsti ir jāmaksā. No ķīniešiem noskaidroju, ka esot 1 eiro par stundu. Vietējie iedzīvotāji piekopj mazo uzņēmējdarbību, izīrējot savus pagalmus. Sarunāju ar vienu onkuli atstāt auto pie viņa par 2 eiro kaut uz visu dienu. Pretī pat saņēmu kvīti.

Mulsināja lielais viesnīcu un tūrismam paredzēto objektu skaits Druskininkos. Tā ir pavisam neliela pilsētiņa, kuras centru var izstaigāt pusstundā. Braucām tur akvaparka dēļ. Par to neko sliktu pateikt nevaru, bet nav ar ko salīdzināt, jo līdz šim tādos neesmu bijis. Redzēju arī bukletu ar nekustamā īpašuma cenām. Šķita ne zemākas kā Rīgā. 34 tūkstoši par neremontētu vienistabas dzīvoklīti daudzstāvenē (platība nebija norādīta) tādai pilsētiņai, kas mazāka par Tukumu un atrodas tālāk par 100 km no lielākajām pilsētām, man liekas daudz. Tikai vēlāk uzzināju, ka Druskininki ir sena, izslavēta Lietuvas kūrorta pilsēta.

Veikalos plastmasas pudelēm piemēro 10 centu depozīta naudu. Protams, braucot prom, es necentos visu izdzert un meklēt vietu, kur atgūt savus 10 centus par pudeli. Mums gan tādas savācās kādas 6. Starp citu, Lietuvas Rimi pieņem Latvijas Rimi kartes.

Lošu automātu salons
Gājējiem tur iet esot aizliegts
Bieži ap kokiem pilsētā bija šādas dekorācijas. Vai tā būtu putnu aizsardzība pret kaķiem?
Kad jūs Rīgā pēdējo reizi redzējāt taksofonu?

Īsais stāsts par svīri

Svīre ir tāds neliels, jauks putniņš, kurš mēnešiem ilgi spēj nenolaisties uz zemes. Ķer kukaiņus, kurus gaisa plūsmas uznes augstu gaisā. Patlaban svīrēm sākas ligzdošanas sezona un tās sāk dēt olas.

Svīre. Attēls no http://stacija.org/zalo-varnu-buru-apsekosana/

Šodien pamanīju, ka pelēkā vārna uz asfalta sit svīrei pa muguru. Pieskrēju, aizbiedēju vārnu un paņēmu svīri rokās. Svīre no sākuma aktīvi brēca, centās man no rokām izlauzties. Aiznesu gabalu tālāk, prom no vārnas. Asinis svīrei nemanīju, tās tik un tā būtu man notraipījušas rokas. Noliku uz ceļmalas staba, bet svīre spēja tikai nolaisties zemē.

Vārna turpat vien bija. Kādu brīdi domāju, ko lai dara. Atstāt zemē būtu nolemt viņu vārnas knābja sakapāšanai. Bet ko citu? Izlēmu viņu ielikt auduma maisiņā ar cerību, ka pēc pāris stundu atpūtas viņa atgūs spēju lidot. Jo ārējus ievainojumus putnam neredzēju un zaudēt jau tāpat nebija ko.

Piezvanīju biedram no LOB pajautāt viedokli par situāciju. Viņš teica, ka daba ir daba un, ja svīre ir ievainota, tad vajadzēja vien viņu atstāt vārnai. Jāsaka, ka es tā būtu darījis daudz nedomājot, ja uzbrucējs būtu plēsīgais putns kā vanags vai pūce, kuriem svaiga gaļa ir pamatbarība. Bet vārnas tomēr ēd visu pēc kārtas.

Svīru gadījumā ir vēl viens ieteikums. Ja putns nav acīmredzami ievainots, bet nespēj pacelties no zemes, tad viņu jāpamet gaisā. Tas tāpēc, ka svīrēm kājiņas ir ļoti īsas un no līdzenas virsmas viņām pacelties ir grūti, savulaik bija uzskats, ka viņas to nemaz nespējot izdarīt. Šoreiz tas nelīdzēja un visas cerības uz putna atjēgšanos pēc divām stundām.

Kad laiks pagāja, izņēmu svīri no maisa, kura tāpat aktīvi pretojās, lai arī vairs nebrēca, un pametu divu metru augstumā. Putns nolidoja vien kādus 3-4 metrus. Atstāju turpat pie pludmales kāpām un devos prom. Teorētiski tādos gadījumos var doties pie veterinārārsta, bet reāli tur svīrei tikai palīdzētu doties uz viņsauli. Ja svīre nespēj palidot, viņa nespēj dzīvot.

Lai arī es lieliski zinu, ka plēsīgie putni ēd mazos un ka vispār dabā cits citu ēd un citādāk nemaz nevar būt, man par šo gadījumu ir mazliet žēl. Kad tu turi rokās tādu mazu, skaistu putniņu, paskaties viņa brūnajās acīs, jūti, kā tam dauzās sirds, cik ļoti viņš grib izlauzties tev no rokām un aizlidot prom, tad roka neceļas viņu atdot vārnai. Pat, ja tu saproti, ka tas ir jēdzīgākais, ko tu vispār vari iesākt. Droši vien ar laiku pie tā ir iespējams pierast.

Grāmata – 365 Dienas filmas

Es nemēdzu Stacijā rakstīt par filmām. Un ne jau tikai tāpēc, ka esmu diezgan slinks filmu vērotājs. Agrāk, kad bija vairāk laika, šad tad aizgāju uz kādu Kino muzeja pasākumu vai lekciju. Ja kino profesionāļi stāsta par filmām, tad tās gandrīz vienmēr būs klasiskas vērtības. Ne visas no tām man sagādā prieku un sajūsmu, bet nemēdz būt arī liela vilšanās. Toties jaunākās filmas, kas ir standarta kinoteātru repertuārā, man pārsvarā šķiet tik briesmīgas, ka negribas tām tērēt laiku. Pa retam kādu sanāk redzēt tik un tā. Asa sižeta filmās varu vērot jaunus fizikas likumus un nenogalināmus galvenos varoņus, kuri gan mierīgi nošauj visus pārējos. Drāmās – stulbus cilvēkus ar stulbām problēmām. Komēdijās – pastulbus jokus šķebinoši biezā politkorektuma mērcē. Dokumentālās filmās – virspusēju pieeju un neizvērtētus “faktus”. Kā arī paredzamas filmas beigas neatkarīgi no žanra.

365 Dienas filmas ir Ditas Rietumas un Normunda Naumaņa grāmata par īpašām filmām no ~1920. – 2005. gadam. Paņēmu to bibliotēkā, lai varētu izrakstīt to filmu nosaukumus, kurus kādreiz būtu vērts noskatīties.

Grāmatā ir uzskaitītas 365 filmas. Katrai no filmām vienā lapas pusē ir pa kadram no filmas vai foto ar režisoru un Naumaņa vai Rietumas komentārs. Īsi raksturotas kino desmitgades no 20.-30. gadiem līdz mūsdienām. Apskatīti visi populārākie filmu žanri, izņemot dokumentālo kino.

Saskaitīju, ka no visām grāmatā minētajām filmām esmu redzējis apmēram sesto daļu. Vairākas no manis jau redzētajām man šķiet izcilas filmas, bet dažas es gandrīz vairs neatceros.

Ar laiku pēc rokraksta sāku atšķirt abus autorus. Normunds Naumanis mēdz veikt spriedumus un regulāri raksta par lietām, kuras saistītas ar filmu, tās režisoru un aktieriem, pašai filmai atvēlot vien dažus vārdus. Vēl Naumanis iecienījis krievu kino. Savukārt Ditas Rietumas apraksti varbūt nav tik kolorīti, toties viņa daudz noteiktāk turas pie aprakstāmās filmas.

Viens otrs apraksts bija bezgala jūsmīgs par filmām, kuras mani atstājušas samērā vienaldzīgu (Lost in Translation, 8 femmes). Gadījās arī, ka no apraksta gaidīju samērā romantisku drāmu ar Merilu Strīpu (The Deer Hunter), bet pretī dabūju Vjetnamas kara šausmas pēc pilnas programmas.

Jāatzīst, ka grāmata nebija gluži aizraujošākā literatūra. Tā kā ņēmu no bibliotēkas, tad ar lasīšanu piespiedos. Bet, ja tā būtu manā īpašumā, tad droši vien iegultos plauktā puslasīta. Interesanti ir lasīt par filmām, kuras tev patikušas un kuras esi redzējis. Par neredzētajām – izlasi par dažām un tālākās uztvert kļūst aizvien sarežģītāk. No aprakstītajām filmām paspēju noskatīties vien Fellīni Amarcord, kura man patika, un The Deer Hunter. Lai noskatītos pārējās, kuras izrakstīju kā skatāmas, vajadzēs daudzus gadus. Jo, lai arī man ļoti patīk labs kino, es tiešām esmu slinks skatītājs.

Katrs savu grāmatu veido tādu, kādu to iecerējis, un lieliski, ka vispār šādas grāmatas ir tapušas. Tajā pašā laikā nevaru noliegt, ka man filmu aprakstos nereti trūka atbildes uz jautājumu “Kādēļ lai es šo konkrēto filmu skatītos?”

Starp citu, pašķirstīju grāmatnīcā šīs grāmatas ideoloģisko turpinājumu “500 filmu filmas”. Varu kļūdīties, bet izskatījās, ka tā ir šī pati grāmata ar papildus aprakstītām 135 filmām.

Mežs ir mājas

Pirms vairākām dienām man bija liela veiksme piedalīties meža pūču gredzenošanā. Bija prognozēts, ka tiks gredzenoti seši pūcēni divos būros, bet sastapām tikai četrus. Divu cālīšu vairs nebija.

Pūcēm ir diezgan grūta dzīve. Jau kopš piedzimšanas viņi ir atkarīgi no tā, vai pūču tēvs spēs samedīt pietiekoši daudz kukaiņus, putniņus un pelītes, lai būtu ko likt vēderā. Visbiežāk barības visiem nemaz nepietiek. No četriem, pieciem cāļiem mēdz izdzīvot trīs, divi vai varbūt tikai viens. Lai palielinātu pārējo pūcēnu iespējas izdzīvot, badā mirušais brālis vai māsa tiek izbaroti pārējiem. Ļoti skarbi, bet nepieciešami, jo tas varbūt pasargās no bada nāves citu cālīti.

Mazie pūcēni ir gards kumoss arī citiem plēsējiem. Veiklajai caunai ir tīrais nieks uzrāpties pa koku līdz ligzdai un aizvilkt kādu no pūcēniem. Turklāt ar vienu cālīti caunai nepietiks, viņa drīz piekāps arī pēc pārējiem.

Ja nekas slikts ar pūču tēvu nebūs noticis, barība tikusi atrasta pietiekošā daudzumā un arī cauna pūču māju nebūs uzgājusi, pūcēni būs gatavi ligzdu pamest. Kad viņi izrāpjas no ligzdas, viņi vēl nespēj lidot. Pūcēni rāpjas pa koku ar knābja un nagu palīdzību. Ne velti pūču būrus nedrīkst veidot no gludiem dēļiem, kuros mazie nagi un knābji nespēj ieķerties. Ja putnēnu uz zemes atrod lapsa, tad aizbēgt viņš nespēj un tiek apēsts.

Dabā pūces kā jau plēsējus diez ko nemīl. Ja pūci ierauga citi putni, viņi ceļ trauksmi. Līdzīgi būtu, ja uz ielas kāds uz mums sāktu kliegt – slepkava, sargieties, re, kur viņš ir! Kliedzējam pievienotos garāmgājēji, nebūtu arī ilgi jāgaida līdz kāds censtos iemest ar akmeni. Putni ar akmeņiem nemētājas, bet lidojumā cenšas iesist ar knābi vai ieķert ar nagiem. Īpaši bieži to piekopj vārnas. Pat pieaugusi meža pūce ir mazāka par vārnu un viņai ir grūti sevi aizstāvēt, nemaz nerunājot par mazajiem cālīšiem.

Ja arī šo grūto posmu jaunā pūcīte ir izdzīvojusi, tad pēc 2-3 mēnešiem vecāki viņu barot pārstās. Turpmāk pūcēnam pašam jāķeras pie pārtikas sagādes. Tas nemaz nav tik vienkārši. Vispirms viņam jāatrod sava teritorija, kur viņu nedzīs prom citi plēsīgie putni un, galvenais, būs ko medīt. Smagākais pārbaudījums ir pirmā ziema. To pārdzīvo tikai 39% jauno putnu.

Ja jaunā pūcīte ir bijusi tik veiksmīga un ar visām briesmām tikusi galā, jādomā par dzīvesbiedra nolūkošanu un mājokļa iekārtošanu jauniem cālīšiem. Pūces nevis vij ligzdas, bet perē dobumos. Ja dzeņi un dzilnas dobumus spēj izkalt paši, tad pūces to neprot un ir pilnībā atkarīgas no dobumu vai būru pieejamības. Turklāt pietiekoši lieli dobumi var būt tikai gana resnos kokos. Bet tādu paliek aizvien mazāk. Jo mežus izcērt. Dara to ar lielu intensitāti, aizbildinoties, ka Latvija tāpat jau ir ļoti mežaina un ka vietā tiekot stādīti citi koki. Jā, tikai tādā mazā jauno, tievo kociņu pudurītī nevar izveidoties pietiekoši lieli dobumi. Tievie, jaunie kociņi ir nederīgi ne tikai pūcēm, bet arī jūras ērgļiem, ūpjiem, zivju ērgļiem, nopietni apdraudētajiem melnajiem stārķiem, medņiem, meža baložiem un citiem putniem.

Vieni cilvēki atnāk, masveidā nocērt kokus, pārdod tos un gūst labu peļņu. Citi cilvēki vēlāk atnāk, ierauga, ka putniem nav kur ligzdot un ziedo gan savu laiku, gan personīgos līdzekļus, lai izveidotu saviem spārnotajiem draugiem vismaz mākslīgas mājvietas. Tas nav taisnīgi, bet tāda ir realitāte. Lielākā nelaime, ka cirtējiem pieejamie laika un finanšu resursi ir nesalīdzināmi lielāki nekā atjaunotāju rīcībā esošie.

Nebūtu saprātīgi kokus necirst nemaz. Bet var taču vienoties par saprātīgu kompromisu. Tas ir, atļaut mežizstrādi laikā, kad tas putniem tik daudz netraucē. Vai tad trīs mēnešu koku ciršanas lieguma dēļ Latvijā notiks kaut kas briesmīgs? Lūk, kāda ir akciju sabiedrības Latvijas valsts meži peļņa 2012.-2016. gadā:

2016. gada neauditētajā pārskatā minēta brutto peļņa pirms nodokļiem 62 miljoni eiro.

 

Varētu ļoti daudz rakstīt par Latvijas Ornitoloģijas biedrības pūliņiem atrast kādu saprātīgu kompromisa variantu, lai tiktu ņemtas vērā gan putnu, gan mežizstrādes darbinieku intereses. Bet, īsi sakot, ne par kādu kompromisu mežstrādnieki negrib pat dzirdēt. Cirtēji nekaunas pat no visai infantiliem argumentiem. Piemēram, te mežstrādnieki mēģina pretnostatīt mežu neciršanu cilvēku bērnu interesēm, LOB valdes priekšsēdētāja atbilde.

Vai arī

kā atbilde uz ko šādu.

Tā kā finansiāli turīgajiem mežstrādnieku uzņēmumiem ir viegli lobēt savas intereses pie likumdevēja, bet ar savu darbību neko nepelnošajiem ornitologiem gandrīz bezcerīgi, jāvāc parakstus likumprojektam par mežizstrādes miera periodu putnu ligzdošanas laikā. Tā ir lieta, kur katrs var palīdzēt.

Parakstīties var šeit: http://ej.uz/parputnudzivi

Tev tās būs tikai piecas minūtes. Bet daudziem tādiem cālīšiem tas ir dzīvības un nāves jautājums.

 

Citi stāsti: #MežsIrMājas. #DienaMežā. #ParPutnuDzīvi.

Putnu bildes vienā dienā

Kādu laiku mani nelika mierā vairāki jautājumi. Kā būtu, ja kādu dienu pamēģinātu nofotografēt visas tajā dienā redzētās putnu sugas? Vai bildes būtu caurmērā ļoti sliktas? Cik daudz sugas varētu savākt, speciāli nebraucot uz īpašām putnu vietām? Ļoti ilgi par šiem jautājumiem prātot nebija ieteicams, jo, kad kokiem būs izplaukušas lapas, mazo putniņu fotografēšana kļūs par diezgan bezcerīgu pasākumu.

Kad parādījās mazliet vairāk laika, ķēros pie lietas. Vispirms devos uz Matīsa kapiem, kas atrodas pavisam tuvu Rīgas centram. Tā kā bija dienas vidus, tad putni nebija tik aktīvi kā no rīta. Nemanīju dzilnīti, vanagu, nevienu no dzeņiem. Arī zilzīlīšu bija ļoti maz. Parastākos putnus atliku uz beigām, vispirms centos nobildēt retāk sastopamos.

Sāku ar ģirlici, kura žvadzināšana pievērsa uzmanību. Šis putniņš mēdz muzicēt diezgan augstu zaros, kas nav pateicīgākā vieta bildēšanai.

Ģirlicis Serinus serinus

Turpināju ar erickiņu, kurš nesen atgriezies no siltajām zemēm. Ievēroju viņu pēc balss. Diezgan ilgi nācās meklēt, kur tad šis zaros noslēpies. Angliski šo putniņu ļoti piemēroti sauc par redstart, jo no citiem viņš atšķiras ar sārtu asti.

Erickiņš Phoenicurus phoenicurus

Pamanīju arī vārnas ligzdu ar vārnas asti laukā no tās, bet nekāda glītā bilde nesanāca. Nolēmu pie vārnām atgriezties vēlāk.

Nobildēju dažas no zīlītēm. Nesanāca pārāk labi, bet biju drošs, ka tās vēl bieži varēšu sastapt. Tomēr izrādījās, ka zilzīlīte todien vairs nebija sastopama. Ļoti skaists, kustīgs un mazs putniņš.

Zilzīlīte Cyanistes caeruleus

Zaļžubīti Rīgā var diezgan bieži sadzirdēt, bet ne tik bieži ieraudzīt. Šoreiz izdevās noķert dziedoni darbībā.

Zaļžubīte Chloris chloris

Melnie meža strazdi pa laikam atlaidās tuvāk, lai mani sarātu, un aizlaidās atkal prom. Dzied viņi apbrīnojami skaisti.

Melnais mežastrazds Turdus merula

Saklausīju vienā kapu nostūrī dadzīšus un centos tos nobildēt. Sekmējās diezgan slikti. Būs tāpat jātic, ka šis ir viens no skaistākajiem Latvijas mazajiem putniņiem.

Dadzītis Carduelis carduelis

Labu brīdi pacīnījos ar melnajiem mušķērājiem, lai tiktu pie puslīdz pieklājīga attēla. Nav izcili, bet labāk par dadzīti ir.

Melnais mušķērājs Ficedula hypoleuca

Lielo zīlīti nobildēju, kad tā atlaidās pozēt īpaši tuvu.

Lielā zīlīte Parus major

Nobildēju arī žubīti un pelēko vārnu, bet vēlāk tām sanāca veiksmīgāki attēli.

Izejot ārā no kapiem, ievēroju lauku zvirbuli. No parastā zvirbuļa tas atšķiras ar melno pleķīti zem vaiga un sarkanbrūno galvas virsu. Rīgā šis putns nav nekāds retums, bet biežāk viņi tomēr veido atsevišķus bariņus no mājas zvirbuļiem.

Lauku zvirbulis Passer montanus

Kapos pavadīju apmēram stundu. Garām palaidu vienīgi tramīgus mājas strazdus un pārlidojošu balto cielavu. Gan jau arī kāda sudrabkaija lidoja pāri galvai.

 

Vēlāk devāmies ar ģimeni uz Carnikavu. Gājām uz Gaujas ieteku jūrā.

Pirmos dzirdējām čunčiņu un paceplīti. No pieredzes zinu, ka pa laikam dziedošu mazputniņu meklēšana brikšņos mēdz pamatīgi ievilkties, turklāt ne vienmēr ir rezultatīva. Varbūt, ja es būtu viens, pamēģinātu laimi kādas desmit minūtes, bet, ja uz mani tādēļ īpaši jāgaida, tad nē. Šos apzināti izlaidu.

Nākošās saklausījām dzērves.

Dzērves Grus grus

Vēl pa ceļam dzirdējām vītīti, bet jau diezgan tālu brikšņos un arī tas netika meklēts.

Jūrā pamanījām lielos ķīrus, zīriņus un cekuldūkurus. Parasti cekuldūkurus redz ezeros, jūrā līdz šim viņus nebiju manījis.

Cekuldūkuri Podiceps cristatus

Pa laikam garām laidās arī sudrabkaijas.

Sudrabkaija Larus argentatus

Upes zīriņus vievieglāk bija nobildēt uz sēklīša. Starp citu, man nesen radās aizdomas, ka zīriņi nemaz neprot peldēt pa ūdens virsu līdzīgi kaijām un pīlēm. Nekad neesmu redzējis viņus to darām. Varbūt kājiņas pārāk īsas.

Upes zīriņi Sterna hirundo

Arī lielos ķīrus vieglāk bija nobildēt sēklīti. Bildē pa kreisi esošais apvilcis vasaras drānas, kamēr pa labi esošais vēl lidinās ziemas mētelī.

Lielie ķīri Chroicocephalus ridibundus

Uz vietas neievēroju, bet mājās, pētot bildes, pamanīju, ka kadrā ticis arī kajaks.

Kajaks Larus canus

Netālu pa jūras mēsliem (kā literāri pareizi to drazu sauc? Jūras saneši?) pastaigājās upes tilbītes.

Upes tilbītes Actitis hypoleucos

Netālu garām aizlaidās krauklis, parasts piekrastes priežu mežu iemītnieks.

Krauklis Corvus corax

Virs jūras regulāri laidās jūras kraukļi, saukti arī par kormorāniem.

Jūras kraukļi Phalacrocorax carbo

Ilgi neveicās noķert kadrā parasto balto cielavu. Kad sanāca, tad tikai pa lielu gabalu.

Baltā cielava Motacilla alba

Dienas vienīgais plēsējputns pārsteidza, pārlidojot pāri mūsu galvām. Paspējām ievērot tikai piekūna siluetu un oranžīgu vēderu. Aizlidoja, gandrīz nevicinot spārnus un sabiedējot tālāk esošos zīriņus un ķīrus. Sliecamies domāt, ka tas bijis lauku vai varbūt purva piekūns.

Neidentificēts piekūns

Atpūtas pauzē tiku pie dažām labām žubītes bildēm. Šis gredzenotais eksemplārs čirkstēja diezgan netipiski. Biju dikti vīlies, kad caur skujām beidzot pamanīju parasto žubīti.

Žubīte Fringilla coelebs

Pie jūras nenobildējām lielo gauru, kura pārāk ātri aizlaidās prom. Bezdelīgu / čurksti pat nepaspējām identificēt.

Atceļā izdzirdējām sarkanrīklītes dziesmu. Ieraudzījām ātri, bet, ja putniņš iesēdies dziļi zaros, tad labu bildi uztaisīt praktiski nav iespējams.

Sarkanrīklīte Erithacus rubecula

Visbeidzot saklausījām arī ķivuli. Šis samērā izplatītais, mazais putniņš mēdz dzīvoties pa koku galotnēm, tādēļ ir diezgan grūti apskatāms.

Ķivulis Spinus spinus

Pēdējās mums palika parastākās sugas. Pie tām tikt nebija lielu problēmu.

Mājas strazds Sturnus vulgaris
Mājas balodis Columba livia domestica
Mājas zvirbulis Passer domesticus
Pelēkā vārna Corvus corvix

Sabildētas tika 27 putnu sugas. Šo skaitu diezgan viegli varētu palielināt vēl par vismaz dažām, bet nebija mērķa savākt maksimāli daudz sugu, turklāt tad mums vajadzētu mainīt ieplānoto maršrutu.

Matīsa kapos bija sabildētas 11 sugas, bet pēc ķauķu atlidošanas šo skaitu varbūt varētu arī dubultot. Manuprāt, nav pat īpaši jāpazīst putni, jo vēlāk tos kāds var palīdzēt noteikt pēc fotogrāfijām. Palīdz putnu balsu atšķiršana tādā līmenī, lai pēc balss varētu saprast – šis putns man jau ir (vēl nav) nobildēts.

Vai es vēl kādreiz ko tādu darīšu? Droši vien jā, bet ne pārāk bieži, jo negribēsies tērēt laiku zvirbuļiem, zīlītēm, sudrabkaijām un baložiem.

Starp citu, kopā uzņēmu gandrīz 400 fotoattēlus (kādas 40 bildes gan bija bez putniem). Tīrīšanu izdzīvoja mazāk par piekto daļu. Putni nav diez ko pateicīgi fotomodeļi. Viņi ielien zaros, lēkā, aizlaižas prom, kolīdz esi viņu noķēris fokusā, vai ieņem pozu ar sauli aiz muguras. Un tomēr man putnus patīk bildēt daudz vairāk par jebko citu.

Mana vēsture ar datoriem

Bērnībā par datoriem biju lasījis grāmatās, bet tāda īsta priekšstata man par tiem nebija. Pirmo datoru reāli ieraudzīju tēva darbā telefonu centrālē kādu astoņu gadu vecumā. Es uz to skatījos ar milzu bijību. Tam bija melnbalts monitors un Norton-s Windows vietā.

Norton commander

Nezinu, kādām darba vajadzībām dators bija paredzēts, bet es redzēju, ka uz tā visbiežāk tika spēlētas spēlītes. Atceros pirmo formulu, Karateka un Prince of Persia. Man tas viss likās šausmīgi interesanti, pat tikai paskatīties nevis mēģināt kaut ko darīt pašam. Reāli paskatījos tikai dažas reizes. Citi “ciemiņi” datoram kaut ko izdarīja un turpmāk nevienu pie datora vairs nelaida.

Savu nākošo reizi pie datora neatceros. Dažiem klasesbiedriem parādījās datori. Principā mani tie ļoti interesēja, bet es negribēju sevi lieki kārdināt un īpaši nevienam neuzmācos. Tomēr, kad vidusskolā sāka mācīt informātiku, saskarsmē ar datoru es jutos diezgan komfortabli. Pirmajā gadā mēs apguvām MS-DOS, Norton-u, Windows pamatus, kaut cik Word, Excel un Access. Otrajā un trešajā gadā mēs programmējām QBasic-ā. Sestdienās varēja iet raut Counterstrike vai Carmageddon datorklases tīklā. Reizēm arī aizgāju, kaut gan principā man uz skolu iet brīvdienās riebās.

Protams, ka es gribēju dabūt pats savu datoru. Tikai naudas nebija. Nevis tā, ka konfektēm pietiek, datoram nepietiek, bet naudas nebija vispār. Precīzāk sakot, man nebija regulāru ienākumu, lai cik mazu, no kuriem varbūt teorētiski varētu sakrāt datoram. Reizēm es kaut ko saņēmu atlikuma veidā no pirkumiem veikalā vai kāds uzdāvināja nelielu naudiņu jubilejā. Mēdzu piekopt arī mazo uzņēmējdarbību, apgādājot draugus ar mazajām pistolītēm vai izīrējot kādas sev piederošas mantas. Es varēju vienīgi apskaust bērnus, kuriem vecāki varēja atlicināt naudiņu datoram. Iespējamo krāšanu ievērojami sarežģīja trūkumā dzīvojošo brāļa un māsas pūliņi naudiņu no manis aizņemties faktiski uz neatdošanu. Tāpēc dators man būtībā šķita nekad nesasniedzams sapnis.

Pateicoties savai mazajai uzņēmējdarbībai, neatlaidīgai krāšanai un ietaupījumu slēpšanai, savos 16 ar pusi gados biju sakrājis pilnīgi neaptveramu summu. 180 latus. Manās acīs to vērtība bija varbūt līdzīga 18’000 eiro šodien. Es palūdzu savam draugam, lai viņš man palīdz izvēlēties datoru. Lietotu, protams, jo jaunu datoru par tik mazu naudu diez vai vispār varēja nopirkt. Draugs galu galā atrada datoru sludinājumos. Vēlāk nopratu, ka šis darījums viņam ir palīdzējis nopelnīt apmēram 40 latus par personīgo uzcenojumu. Papildus tam viņš pieprasīja 10 latus par palīdzēšanu un vēl desmit par nogādāšanu pie manis mājās. Tā kā pirms tam nekas par to nebija izrunāts, tad iedevu viņam 15 latus. Sapratu, ka vairs nekādos darījumos ar šo izpalīdzīgo draugu neielaidīšos.

Vārdu sakot, es biju palicis bez gandrīz vai mūža ietaupījumiem, bet man tā vietā bija AMD procesors ar 100 MHz jaudu, 16 Mb RAM, 2 Gb HDD, Teac 40x CD-ROM, FDD, video karti ar 1 Mb atmiņu, skaņas karti (bez draiveriem) un Windows 98, kā arī CRT monitors ar maksimālo izšķirtspēju 640*480. Tas bija 2000. gada rudens un jau tiem laikiem šis komplekts bija visai nožēlojams. Faktiski vājākais iespējamais, uz kura varēja griezties Windows.

Vai tas bija to vērts? Nerunājot par veidu, kā tas tika sagādāts, un uzcenojuma proporciju, jā. Es mācījos programmēt, pildīju mājas darbus ar datorvārdnīcu, spēlēju spēles, pētīju operētājsistēmu. Es biju sajūsmā par visām jaunajām iespējām. Man šķita, ka tas viss ir kaut kas lielisks un, ja vēl man būtu spēcīgāks dators, tad laime būtu pilnīga.

Ar programmatūru vien man, protams, nepietika. Es gribēju arī paskatīties, kas “lācītim vēderā”. Pamēģināju noņemt un pielikt cieto disku, CD-ROM, operatīvo atmiņu. Saliku visu kopā un dators vairs nedarbojās. Tas pīkstēja. Es jutos diezgan šausmīgi, lai neteiktu vairāk. Vispār bija milzīgs kauns kādam kaut ko atzīties. Pagāja kādas divas dienas un izstāstīju brālim. Viņš piezvanīja kādam sev zināmam speciālistam, kurš teicis, ka, visticamāk nepareizi salikts kopā. Ja nesanāk pašiem tikt galā, tad kaut kad viņš varētu uzmest aci. Tad es saņēmos un pārskatīju visu datoru vēlreiz. Un pats arī atradu problēmu.

Operatīvā atmiņa ar ligzdu.
Attēls no http://www.bigbookofamigahardware.com/bboah/product.aspx?id=1025

Tā laika operatīvajai atmiņai bija tik muļķīga dizaina ligzda, ka, ieliekot atmiņu mazliet nepareizi, varēja salocīt kādu no ligzdas kājiņām. Tā arī bija noticis. Atlocīju kājiņu atpakaļ, dators iedarbojās un nodomāju, ka vairs nekad mūžā neķeršos datora iekšām klāt. Kā tad, jā…

Tolaik bija problēma apmainīties ar failiem. CD-RW iekārtas bija pārāk dārgas. Disketēs gāja tikai 1.44 Mb un tās bieži sabojājās. USB flash-u nebija, nebija pat USB portu. Risinājums bija izņemt no datora cieto disku, aiznest uz citu datoru un piespraust pie tā. Vienā tādā reizē es atnesu cieto disku atpakaļ mājās, ieslēdzu datoru un pacēlās dūmi. Pieļauju, ka IDE kabelis varētu būt bijis piesprausts otrādi. Bet bija jau par vēlu. Cieto disku varēju mest miskastē. Es vairs pēc tam nekad neesmu redzējis tādus IDE kabeļus, kurus varētu piespraust otrādi vai kuriem vismaz nebūtu iezīmēts pirmais celiņš. Bet šim datoram tādi bija.

Labu laiku es par datoru vairs nelikos ne zinis. Tad es ieliku datorā disketi ar QBasic-u. Tā bija sistēmas diskete un no tās aizgāja MS-DOS. Es atkal varēju programmēt vai pat kaut ko rakstīt.

Ja skolā MS-DOS nebūtu mācīts, es droši vien neko tur nesaprastu. Bet iegūtās zināšanas man tiešām ļoti noderēja gan tad, gan arī vēlāk.

Jaunu cieto disku nopirku pēc kāda pusgada. Tam bija 4,3 Gb un maksāja 35 Ls, kas turklāt bija ar īpašu atlaidi caur pazīšanos. Operētājsistēmas disku aizdeva informātikas skolotājs. Ar tālāko pats viegli tiku galā. Caur pazīšanos biju ticis arī pie ārā metama korpusa. No tā varēju paņemt vēl 16 Mb RAM un ar saviem 32 Mb jutos visai apmierināts ar dzīvi. Nekas cits man noderīgs tajā sistēmblokā nebija.

Ļoti gribējās, lai datoram ne tikai būtu skaņas karte, bet lai tā arī darbotos. Regulāri uzmācos saviem datorizētajiem draugiem, lai palīdz, bet bez rezultātiem. Atrisinājums nāca, kad uz laiku aizdevu datoru (nedatorizētam) draugam un saņēmu to atpakaļ ar jaunu skaņas karti. Viņš bija gatavs man to nopirkt uz sava rēķina, bet man to četru latu nebija žēl. Mūzikas man lāgā nebija, bet es tāpat biju ļoti priecīgs.

Ar operētājsistēmas disku varēju diezgan brīvi pievērsties dažādiem eksperimentiem sistēmas ātruma uzlabošanai. Diezgan daudz ko iemācījos un ar laiku varēju palīdzēt arī citiem datoru īpašniekiem. Kad sāku to darīt par atlīdzību, mani ienākumi būtiski palielinājās. Savam nākošajam datoram biju sakrājis jau pēc gada. Arī šis bija lietots, tikai pirku veikalā. Tam bija 700 Mhz AMD Duron procesors, 40 Gb HDD un 256 Mb RAM. Varēja spēlēt GTA 3. Diemžēl regulārā cietā diska izņemšana un pielikšana pie cita datora nepalika bez sekām. Jau pēc pusgada tam parādījās pirmie sliktie sektori un vēl pēc dažiem mēnešiem tas nobeidzās pilnībā. Nācās turpmāk dzīvot ar 4,3 Gb mazu cieto disku. No tā laika cietos diskus apkārt nēsāju diezgan nelabprāt.

Jāatzīst, ka sekojošo datorkomplektu hronoloģiju, specifikācijas un vēl jo vairāk cenas atceros diezgan slikti. Turklāt ģimenes vajadzību dēļ mājās parasti bija divi datorkomplekti.

Par ļoti lētu naudu tiku pie vecāka datora un jauno pārdevu draugam. Tas var šķist neloģiski, bet man tobrīd vajadzēja tikai rakstāmmašīnu, savukārt draugs piedāvāja labu cenu un iespēju drīzumā nodrošināt internetu manā dzīvoklī. Jau pēc dažiem mēnešiem sludinājumos sameklēju jaunu (lietotu) sistēmbloku ar 1000 MHz AMD Athlon procesoru, 512 Mb RAM, 80 Gb HDD. Cenu neatceros, bet man tas šķita ļoti lēti. Šis datorkomplekts man nostrādāja kādus divus gadus līdz nobeidzās mātes plate.

Tad caur paziņām iegādājos vēl vienu lētu, bet labu komplektu. Pēc tajā pamestajiem failiem man radās vieglas aizdomas, ka tas varētu būt zagts. Komplekts tik un tā pie manis ilgi neuzturējās, jo ātri to pārdevu paziņam, kuram ļoti vajadzēja datoru.

Kad apnika ņemties ar vecajiem lūžņiem, nopirku veikalā Multisistēma pilnīgi jaunu komplektu ar 3 GHz Pentium procesoru un korpusu sarkanā krāsā. Cenu un pārējos parametrus neatceros, bet ilgus gadus tas man ļoti uzticami kalpoja. Kad pārdevu to, man pircēja jautāja, vai esot labs, jo bērni ilgi esot tam naudu krājuši. Es bez šaubu ēnas sirdī varēju teikt, ka, neskaitot tagadējo, labākais, kāds jelkad man ir bijis.

Bija iespēja lēti iegādāties datorkomplektu, kurš savulaik veicis dienesta pienākumus Valsts ieņēmumu dienestā. Tas nebija ļoti ātrs, bet ar licencētu operētājsistēmu un, galvenais, LCD monitoru. Neliela izmēra istabā CRT monitora radītais karstums ir pārāk jūtams. Šis komplekts laikam bija uzkrājis pārāk daudz negatīvas enerģijas un tas nobeidzās jau pēc nepilna gada. Mēdza kārties Windows. Vairākas nedēļas meklēju risinājumus, nez cik reizes pārinstalēju visu sistēmu, bet tā kā nekas nelīdzēja, nospriedu, ka vainīga mātes plate un pārstāju savus reanimācijas pūliņus.

Eksperimentālā kārtā nopirku “no rokas” tikai komponentes. Vienu no pirmajiem četrkodolu procesoriem, mātes plati un operatīvo atmiņu. Pēc rādītājiem tas tobrīd bija monstrs, bet reāli komplekts uzvedās diezgan niķīgi. Pie tam es ilgi nevarēju saprast cēloni. Man šķita, ka pie vainas ir Windows 7. Kādus divus gadus nomocījos līdz pārdevu tieši šo pašu komponenšu komplektu.

Reiz darba vietā tika nolemts norakstīt liekos datorus un darbinieki varēja katrs pa komplektam paņemt. Nenoslinkoju, ieslēdzu pa kārtai visus, cik nu to bija, kādi septiņi, un atradu itin spēcīgu komplektu. Tā kā tam bija licencēta operētājsistēma, tad es to nepārinstalēju. Kad nolēmu to pārdot, izdzēsu visus liekos failus un lietotāja profilu piedevām, atstājot tikai administratoru. Laikam ejot, biju aizmirsis tā paroli. Īstais brīdis, kad to atcerēties, ir, kad pie tevis atnākuši pircēji un grib paskatīties, kā dators strādā. Pārinstalēju viņu acu priekšā operētājsistēmu, bet saņēmu arī jautājumu, vai dators neesot zagts. Ej, nu, pierādi kaut ko…

Vienu reizi mēģināju sistēmbloku salikt pats, pērkot pa detaļām (šoreiz jaunām) atsevišķi, jo cietais disks, CD-RW un korpuss man jau bija. Gala rezultāts bija stabils un sanāca visai lēti. Tikai mazliet palēni gan darbojās, drusku noskopojos.

Portatīvu datoru esmu pircis tikai reizi un faktiski piespiedu kārtā ceļojumam uz Austrāliju. Kaut kur visi fotogrāfiju gigabaiti bija jāliek. Naudu šim brīnumam varēju atvēlēt pavisam maz. Sludinājumā atrastā datora klaviatūrai trūka pāris pogas, bez elektrības nedarbojās vispār. Briesmīgs lūznis, bet man īsti nebija vairs laika meklēt nākošo. Pēc ceļojuma tas kļuva par mašīnu rezerves kopiju uzglabāšanai.

Tad izdzirdēju, kā draugs plāno pirkt datoru. Esot jānopērk dārgs, bet ļoti labs komplekts, lai pēc tam gadiem ilgi varētu nedomāt par uzlabojumiem. Man šī doma iepatikās. Sāku pētīt, ko tad vispār var nopirkt un cik tas maksā. Visbeidzot ļāvos kārdinājumam un tiešām nopirku saprāta robežās labāko iespējamo komplektu. No tā laika ir pagājuši kādi trīs gadi. Ja nenotiks kāda nelaime, par jaunu datoru vēl ilgi nedomāšu. Starp citu, mans draugs savu datoru laikam tā arī vēl nav nopircis.

Vecos sistēmblokus, kā jau minēju, mēdzu pārdot. Tās tomēr ir diezgan lielas kastes, kuras turklāt man nav diez ko vajadzīgas, bet kādam citam gan. Turklāt lieka naudiņa nekaitē.

Ja kādreiz man ar dzelžiem darboties patika un sapņoju strādāt par sistēmas administratoru, tad tagad pēc puda sāls apēšanas man tas ir pārgājis. Ierobežotu resursu apstākļos ņemties ar plīstošiem dzelžiem ir diezgan ilga un stresa pilna nodarbošanās.

Pa šiem gadiem bez jau visa minētā nosvilināta viena operatīvā atmiņa un procesors, nobeigušies vairāki monitori, vismaz viens cietais disks un diskešu lasītājs, barošanas bloks un videokarte. Vismaz viens pilns komplekts pilnīgi droši. Vienīgā manis novērotā likumsakarība tajā visā ir, ka lietotie datori un to daļas bieži plīst. Man nav plīsušas komponentes vai sistēmbloki, kurus esmu iegādājies pilnīgi jaunus.

 

Ja kādam vēl bez Endija šī tēma šķiet stāstīšanas vērta, lūdzu nekautrējieties un negaidiet īpašu uzaicinājumu, bet ķerieties pie lietas.

Lasītāju problēmas

Man šī pēdējā laika stafete ne īpaši patīk, bet, ja es uz to neatbildu, tad nav iespējams paskaidrot, kāpēc. Tāpēc lai iet!

1. Tavā nelasīto grāmatu sarakstā ir apmēram 2000 grāmatu. Kā tu spēj izlemt, ko lasīt nākamo?

Man ir saraksts, kurā piefiksēju grāmatas vai autorus, kurus būtu vērts lasīt. Tas vairāk paredzēts brīžiem, kad klīstu pa bibliotēku vai varbūt grāmatnīcu. Šobrīd tajā ir 23 grāmatas, bet tam ir tendence kļūt garākam, nevis īsākam. Es neiespringstu par šo sarakstu. Es tikpat labi varu ieiet bibliotēkā, sarakstā pat nepaskatīties un paņemt kaut ko pilnīgi citu. Jo tas ir mans izvēles mirklis, kurā es uzticos savai intuīcijai. Viss cits ir sekundārs.

2. Tu esi grāmatu izlasījis līdz pusei, taču jūti, ka tev tā nepatīk. Metīsi mieru vai pabeigsi līdz galam?

Tādas vispārīgas atbildes man nav un nevar būt. Jo iemesli, kāpēc nepatīk grāmata, var būt tik dažādi. Biežāk es tomēr izlasīšu visu grāmatu. Ja man tā grāmata nepatīk tik ļoti, lai es to liktu nost, tad es līdz pusei tai nemaz nebūšu ticis. Tik izteiktu nepatiku izjūt daudz ātrāk par pusi.

3. Tuvojas gada beigas un tu esi tik tuvu, bet tomēr tik tālu no sava Goodreads izaicinājuma sasniegšanas. Vai tu mēģināsi to sasniegt; ja atbilde ir jā, tad kā?

Man nav vajadzīgi lasīšanas izaicinājumi. Ja mani interesē attiecīgā grāmata, es to lasu. Ja mani tā neinteresē, es to nelasu. Ko man dos tas paša izvēlētais skaitlis ar grāmatām, kuras grasos izlasīt gada beigās? Es sev likšos vērtīgāks un gudrāks, ja būšu to sasniedzis? Varēšu samērīties ar citiem un priecāties, cik man garš? Man tas nav vajadzīgs. Mana pašapziņa, mans pašvērtējums nav atkarīgi no tā, cik grāmatas es izlasu, vai ko kāds par mani tādēļ padomās. Ja kāds domā, ka šādas attieksmes dēļ esmu dumjš vai iedomīgs, lai tā arī būtu. Turklāt grāmatas ir ļoti dažādas. Ja kādam patīk vienādot mazus dzejas krājumus, Donu Kihotu, algebras uzdevumus vidusskolai, LPSR Enciklopēdijas trešo sējumu, mīlas romānu un Bībeli, tad tā ir viņa darīšana un es tur negribu jaukties. Bet tas nav priekš manis.

4. Grāmatu vāki sērijai, kura tev ļoti patīk, nesaskan savā starpā. Kā tu tiec ar to galā?

Metu visu sēriju miskastē. Tā kā savu agresiju pret grāmatas autoru vai izdevniecību paust nav vērts, jo par vēlu taču, tad es saplēšu savu kreklu, saskrāpēju seju un lienu stūrī paššaustīties ar pletni. Pēc dažām dienām sāpes sāk rimties. Vai arī nē.

5. Visa pasaule ir sajūsmā par kādu grāmatu, kura tev patiesi nepatīk. Kurš būs tas cilvēks, ar kuru tavas domas par to sakritīs?

Visticamāk, Grandfox. Bet noteikti ne vienmēr.

6. Tu lasi kādu grāmatu un jūti, ka sāksi raudāt publiskā vietā. Ko tu darīsi?

Es savākšos un neraudāšu. Kaut vai beigšu lasīt, ja tas būs nepieciešams.

7. Grāmatas, kura tev patīk, turpinājums tikko iznācis, taču tu esi aizmirsis, kas notika iepriekšējā grāmatā. Vai tu pārlasīsi iepriekšējo? Izlaidīsi turpinājuma lasīšanu? Mēģināsi atrast anotāciju Goodreads? Raudāsi izmisumā?

Aizmirst, kas notika grāmatā, kura patika, man šķiet diezgan dīvaini, bet saprotu, ka jautājums ir par triloģijām, tetraloģijām utt. Es tādas nemēdzu lasīt. Bet, ja tomēr, tad pēc tam, kad iznākušas jau visas daļas.

8. Tu negribi nevienam aizdot savas grāmatas. Kā tu laipni atteiksi cilvēkiem, kad viņi tev palūgs kādu grāmatu?

Tā nu gluži nav, ka nevienam negribu aizdot savas grāmatas. Bet es mēdzu paprasīt kaut ko pretī.

9. Tu esi iesācis un pametis novārtā 5 grāmatas pēdējā mēneša laikā. Kā tu tiksi galā ar šo negribēšanu lasīt?

Iesākt un pamest 5 grāmatas mēneša laikā ir diezgan pārspīlēti. Man mēdz būt grāmatas, kuru lasīšana ilgstoši nekustas no vietas. Kādreiz jau lasīšana tomēr atsākas. Bet vispār es cenšos vispirms izlasīt līdz galam tā brīža aktuālo grāmatu pirms uzsākt jaunu.

10. Drīzumā iznāks tik daudz jaunu grāmatu, kuras tu ļoti gribi izlasīt. Cik no tām tu nopirksi?

Ja ļoti, tad visas. Ja mazāk ļoti, tad nevienu. Tas atkarīgs no dažādiem apstākļiem. Piemēram, cik liela iespēja būs vēlāk attiecīgo grāmatu dabūt bibliotēkā vai ka to izķers no plauktiem tā, ka nekur vairs nevarēs atrast. Man nav īpaši izteiktas privātīpašnieciskas tieksmes attiecībā uz literatūru. Jā, man ir plauktā vairākas grāmatas, kuras, lai arī esmu izlasījis, esmu jutis, ka man tās vajag. Bet tās drīzāk ir grāmatas, kuras bibliotēkā dabūt praktiski nav iespējams.

11. Pēc tam, kad esi nopircis jaunas grāmatas, kurām tu ar nepacietību gribi ķerties klāt, cik ilgi tās stāv plauktā, līdz tu patiešām sāc tās lasīt?

Kā jau minēju, vispirms cenšos izlasīt tā brīža aktuālo grāmatu un tikai pēc tam ķerties pie jaunas.