Patiess stāsts par uzticēšanos sešdesmitajos gados

Jugla

Sešdesmito gadu sākumā K. bija gandrīz 50 gadu, mākslinieces darbs fabrikā un lielākā daļa mūža aizvadīta visai nabadzīgi. K. vīrs okupācijas sākumā bija izsūtīts uz Sibīriju, no kurienes K. viņu izpirka ar prāva kukuļa palīdzību. Brīvībā viņš sabija tikai dažus mēnešus, jo viņu vēlreiz notvēra un atkal aizsūtīja uz gulagu. Viņš atgriezās arī otrreiz, bet ātri vien nomira. Par piemiņu no vīra palika meita, kurai sešdesmito gadu sākumā bija vien 13-14 gadi. Lai varētu savilkt galus kopā un būtu kaut mazliet pārticīgāka dzīve, K. mēdza tirgoties ar audumiem, drēbēm utml. lietām. Tolaik to sauca par spekulāciju un, ja noķēra, tad varēja piemērot cietumsodu ar mantas konfiskāciju.

Tā kā K. ar meitu mitinājās mazītiņā dzīvoklītī P. ielā, radās doma ieguldīt līdzekļus mājas celtniecībā. Bet vajadzēja to visu noformēt oficiāli. K. uz sava vārda to negribēja darīt. Ja nu viņu notver un soda par spekulāciju? Bija jau piedzīvots nepatīkams incidents, kuru sagādāja kādas pieķertas “kolēģes” izpļāpāšanās milicijā cerībā uz mīkstāku sodu sev pašai. Tolaik kratīšanā neko neatrada, jo lietiskie pierādījumi – grezni lakati tika steidzami sabāzti skurstenī. Bet vienmēr uz šādu veiksmi paļauties nevarēja. Turklāt K. oficiālie ienākumi bija visai niecīgi, mājas celtniecība izskatītos aizdomīgi.

K. pārcilāja prātā radus, draugus un paziņas. Uzticamākais šķita mirušā vīra brāļa dēls A. Viņam bija arī labi atalgots darbs lidostā, kādēļ varas iestādēm nerastos aizdomas par nelegālu līdzekļu izmantošanu. Par nelielu samaksu A. bija ar mieru visu noformēt uz sava vārda.

Iecerētā māja atradās Juglā, R. ielā. Tika atrasts darbu vadītājs, kurš organizēja celtniecības procesu. Pirmā tika uzslieta saimniecības ēka. Lai pieskatītu mājas celtniecību, tika pieaicināts uzraugs Z., kurš apmetās uz dzīvi saimniecības ēkā. Kad mājas celtniecība jau tuvojās finišam, atklājās, ka Z. ar visu ģimeni tajā jau ievācies. Izsviest Z. laukā šķita visai sarežģīts process. Principā tas būtu jādara A.

Savukārt A. aiz bēdām par neizdevušos laulības dzīvi bija sācis dzert. Kad naudas pudelei aptrūkās, viņš devās pie K. Tā kā no A. bija pārāk daudz kas atkarīgs, K. viņu kādu laiku sponsorēja. Reiz pie K. atnāca arī K. (tobrīd vēl) sieva J. un pārmeta, ka K. dodot vīram pārāk maz naudas. K. saprata, ka jāmēģina saglābt, kas vēl ir glābjams un steidzīgi meklēja mājai pircēju.

Māja tika pārdota ģimenei ar astoņiem bērniem. A. par šo darījumu ieturēja prāvu nodevu, bet vismaz kaut ko no sevis ieguldītā K. dabūja arī atpakaļ.

K. vairs nemēģināja “celt māju”. Tā vietā viņa apmainīja dzīvokli uz lielāku. K. turpināja nodarboties ar spekulācijām, PSRS varas iestādes viņu tā arī nenoķēra. Naudas uzkrājumus deviņdesmito gadu mijā apēda inflācija. Dzīvoklim denacionalizācijas rezultātā parādījās privātīpašnieks un jaunā īres maksa paņēma gandrīz visu pensiju. No dzīves K. šķīrās 98 gadu vecumā.

A. dzīves gaitas drīz vien aprāvās. Pieklājīgajā versijā mēdza stāstīt, ka viņu nosituši. Mazāk pieklājīgajā – pārdzērās un iegāzās grāvī.

A. sieva J. sameklēja vecu, turīgu vecīti, apprecējās un tika pie mājas. Pēc tam tika sekmīgi sameklēts cits pārticīgs onkulītis. Aiz tā nākošo savaņģot īsti vairs nesanāca, bet jebkurā gadījumā J. dzīvoja vēl ilgi un pārticīgi. Kad J. devās aizsaulē, viņas meita I. paziņoja, ka viņai neesot naudas par ko J. sarīkot bēres, un sekmīgi saorganizēja sev ziedojumu vākšanu.

 

Vārda pirmais burts mainīts vienīgi J., jo ar divām K. šajā stāstā likās par daudz.

Ir ko piebilst?