Par vainīgajiem

Ja cilvēkam kaut kas neiet, nepadodas kā vajag vai vienkārši neveicas, viņš jūtas slikti. Viņš sāk sevi vainot, slīgst depresijā, zūd darba spējas un dzīves prieks. Bet regulāras neveiksmes ir bieži novērojama parādība visiem, kuri kaut ko mēģina darīt. Cilvēkam pat pašam nav jākļūdās, pietiek ar to vien, ka citi tevi uzskata par vainīgu. Tādēļ, lai nebojātu sev nervus un nezaudētu darba spējas, ir nepieciešams ātri un efektīvi rīkoties. Viens no variantiem ir novelt vainu uz kādu citu. Lai sev un saviem oponentiem var norādīt un teikt – redziet, lūk, viņš vainīgs pie visa! Tad visi to vienu vainīgo aprej, nomētā ar akmeņiem, izņirgājas pēc sirds patikas un dzīvo tālāk līdz nākamajai neveiksmei.

Vēsturiski pierādījies, ka nomētāšana ar akmeņiem nav ilgstpējīgs risinājums. Jo, redz, neveiksmju ir daudz, bet, ja tu savu oponentu esi jau reiz aizraidījis pie tēviem, grūti viņu vainot par jaunām neveiksmēm. Piemēram, Čikatilo. Noslepkavoja maniaks 53 cilvēkus un viņu par to nošāva. Tas arī viss. Par 54., 55. vai 90. upuri viņš vairs neatbildēs.

Tādēļ ir izdevīgi ļaunuma sakni saglabāt dzīvu. Citādi nākamreiz jāmeklē jauns vainīgais. Veiksmīgs piemērs ir Osama bin Ladens. Viņa organizētie terora akti bija šausmīgi tieši ar bailēm un neziņu, kura tos pavadīja. Vai tiešām tas bija pēdējais terora akts? Vai kaut kur tūlīt nekritīs vēl kāda lidmašīna? Varbūt rīt mums krānā tiks saindēts ūdens? Šādu baiļu aizsegā ir iespējams izvērst bezgalīgu un milzīgi dārgu cīņu pret terorismu par nodokļu maksātāju naudu. Kad parādīsies jauns, efektīvs vainīgā tēls, Osama savu ļaunuma saknes misiju būs izpildījis un beidzot tiks aizturēts un nošauts. Tā teikt, lai apmierinātu pūļa alkas pēc asinīm.

Mazliet rafinētāks veids ir vainot abstraktu ienaidnieku. Piemēram, veselu valsti. Kāpēc valsts ir abstrakts ienaidnieks? Tādēļ, ka gadījums, ka viens indivīds nevar ciest visus otras valsts indivīdus, ir anomālija, jo viņam fiziski nav iespējams pat ar visiem sevis ienīstajiem subjektiem iepazīties, kur nu vēl atrast pamatu naidam.

Realitātē tomēr ir daudz gadījumu, kad viena tauta it kā nevar ciest otru. Piemēram, irākieši amerikāņus vai nesenā vēsturē vācieši ebrejus. Piemērs kā kultivēt etnisko naidu ir kaut vai Krievijā it kā veiktās aptaujas par valsts ienaidnieku. Tādas aptaujas rezultātus izlasot, indivīds pats domās salīdzina atbildes – Igaunija, Gruzija vai ASV un parasti nemaz neaizdomājas par jautājuma absurdumu pēc būtības.

Vēl viena abstraktu vainīgo kategorija ir mistiskas parādības. Kāpēc mans mazais dēliņš šodien tik niķīgs? Skaidrs, ka viņu apsēdis lietuvēns. Kādēļ Latvijā ir krīze? Vienkārši sātans sabiedrību ir iekārdinājis ar materiālajiem labumiem un tagad Dievs mūs par to soda… Pēdējā laikā, mazinoties reliģijas nozīmei rietumu sabiedrībā, šādi izskaidrojumi zaudē savu nozīmi vai izskatās naivi. Tādēļ tos lieto aizvien retāk.

Vislabāk tomēr ir vainot konkrētu cilvēku. Viņu tu vari satikt, ieraudzīt, aptaustīt un iespļaut sejā, ja ļoti gribas. Tomēr būtiski ir viņu saglabāt dzīvu un darba spējīgu. Vēl labāk ir, ja tādu ir vairāki, ideālā variantā vāji organizēta grupa. Tad vainīgos pēc nepieciešamības dažādās situācijās var sameklēt citus. Pa laikam, kad pūlis brēc pēc asinīm, vienu vai dažus var izmest laukā saplosīšanai un dot ilūziju, ka noziedzīgā banda tiek kontrolēta. Piemērs – Saeimas vēlēšanas. Pūlim tiek iestāstīts, ka viņš spēj kaut ko ietekmēt un tas naivi tic, ka tiešām reizi četros gados tas realizē savu varu. Bet tā kā 100 cilvēku kopu vainot ir pagrūti, efektīvāk ir izveidot tādu kā vainīgo supereliti jeb valdību. Valdības morālās nastas atvieglošanai ir iekārtots arī prezidenta amats. Tad pūlis pats sadalās vairākās daļās – vieni savās likstās vaino prezidentu, citi premjerministru, vēl daži attiecīgās nozares ministru. Ja nu kādam vairāk tīk vainot abstraktas lietas nevis dzīvus cilvēkus, viņš var ķerties pie partijām.

Tā kā par vaininieku labprātīgi neviens nevēlas kļūt, šī iespēja ir padarīta par privilēģiju. Vaininiekiem pienākas lielas algas, dažādas kompensācijas, brangi apsargi un citi labumi. Lai pūlis pie neveiksmēm vainotu tieši paredzētos vaininiekus, viņiem tiek dota nosacīta vara. Kāpēc nosacīta? Tādēļ, ka radikālas pārmaiņas tik un tā nav iespējamas, to nodrošina saistības pret citām valstīm un starptautiskajām organizācijām. Turklāt naudu, kas ir visa pamatā, valstis pašas neražo. To, protams, var mēģināt darīt, bet tad tie būs tikai tādi Zimbabves dolāri ar deviņām nullēm uz naudas zīmēm.

Es negribu teikt, ka aiz tā visa stāv mums nezināmi vīri vai sievas, kas šos mehānismus apzināti ir noregulējuši. Es to nezinu. Ir tikai atsevišķas lietas, kas ļauj tā domāt. Piemēram, Latvijas valdības pēdējos gados ir tā kritizētas, ka tiešām sāk šķist, ka galvenā to pastāvēšanas jēga ir, lai iedzīvotājiem būtu, ko lamāt. Bet par to katrs lai spriež pats.

2 thoughts on “Par vainīgajiem

Ir ko piebilst?