Par Pasaules kausu futbolā

Jau labu laiku pirms Pasaules kausa izcīņas futbolā sākšanās es to gaidīju. Gandrīz tikpat ļoti Olimpiskās spēles un daudz mazāk par Pasaules čempionātu hokejā. Pēdējais nav manu favorītu sarakstā jau diezgan ilgi. Tad mūžīgi jāpārdzīvo par Latvijas izlasi, jāsaķer galva par nejēdzīgi zaudētiem vārtiem, jābļauj par tiesnešu kļūdām un tā tālāk un tā joprojām. Turklāt, neskatoties uz to visu, Latvijas vieta tik un tā ir un būs ap devīto. Kaut kas krasi var mainīties tikai ārkārtējā gadījumā, bet līdz šim tādu nav bijis…

Pasaules kausā, par laimi, nav mūsējo un var mierīgi atslābt un skatīties spēles :). Ikdienā futbolam īpaši nesekoju, bet Pasaules kauss ir izņēmums. Tam es sekoju kopš, ja nemaldos, 1998. gada, kad to sāka komentēt Anatolijs Kreipāns. Tolaik viņš vēl dzeltenās kartītes dēvēja par dzeltenajiem plāksteriem un daudz izteiktāk nekā tagad bija dzirdama komentētāja latgaliskā izloksne. Toreiz tie nemaz nešķita mīnusi, bet gan interesanti plusi. Viņš tā prata un joprojām prot pastāstīt par spēlētājiem, klubiem un izlasēm, ka pat garlaicīgā spēlē vienmēr varēja sagaidīt kaut ko interesantu.

Viena izteikta favorīta man pa šiem gadiem nav bijis. Varbūt mazliet vairāk esmu turējis īkšķi par Argentīnu un Nīderlandi. Man patīk arī komandas, kurām zinu vismaz dažus spēlētājus, piemēram, Itālija, Portugāle, Vācija un Francija. Tagad spēļu laikā man ļoti iepatikās Kotdivuāras spēle. Arī Čīle un Meksika spēle atzīstami. Vispār daudz komandas ir spēcīgas un spēlē skatāmu futbolu.

Visas spēles un pat lielāko daļu no tām es nebūt neplānoju skatīties. Nemaz jau tik ļoti futbols mani neaizrauj un ne reizi vien man gadījies, ka Aivara Zaharova vai Anatolija Kreipāna nomierinošās balsis mani ieaijā saldā miedziņā. Īpaši pirmajā kārtā, kad tika gūts ļoti maz vārtu.

Diemžēl daudzas spēles, manuprāt, ir norakuši tiesneši. Lai arī viens no futbola plusiem ir noteikumu salīdzinošā nemainība, tomēr tiesnešu kļūdas reizēm izšķir visu spēles likteni. Šajā Pasaules kausā vien to jau ir tik daudz, ka man pat pagrūti visas atcerēties. ASV neieskaitītie trešie vārti, kartīšu jūra un vēlākais to trūkums Vācijas – Serbijas spēlē, brazīlieša vārtu guvums, divas reizes piepalīdzot ar roku, Kakā sarkanā kartīte utt.

Manuprāt, ceturtajam tiesnesim tomēr vajadzētu vairāk koriģēt galvenā tiesneša darbību un ieviest iespēju tiesnesim spēles laikā redzēt video atkārtojumu. Savukārt ar simulantiem varētu un vajadzētu nežēlīgi izrēķināties pēc spēles, skatoties video atkārtojumu. Kāda tad jēga no Pasaules kausa, ja tas tiek izcīnīts loterijā – “redzēs tiesnesis manu pārkāpumu vai tomēr nē”?

Mūsdienās tomēr ir palicis pavisam maz tādu lietu, kurām var ticēt. Un viena no tādām ir sports. Ir jau šad tad skandāliņi par atdotām spēlēm un diemžēl to kļūst aizvien vairāk. Bet tik un tā lielākais vairums spēļu diez vai tiek atdots jebkurā sporta veidā. Tāpēc arī tam ir tik daudz līdzjutēju visā pasaulē, mani ieskaitot.

2 thoughts on “Par Pasaules kausu futbolā

  1. Pirmā kārta ir veiksmīgi noslēgusies un vakar arī varēju pavērot pēdejās spēles. Tā kā kopuma īsti sekoju līdzi tikai rezultātiem, tad par daudzām lietām esmu tikai “man teica” lietas kursā.

    Anatolijs tiešām ir īsts Wiki monstrs ar superīgu n-dimensionlālu origami tipa kladīti (droši vien jau atceras), kurā smeļas faktus, kurus stāsta. Anatolija stāstījums dažkārt ir interesantāks par pašu spēli.

Ir ko piebilst?