Par literatūru un latviešu valodu pamatskolas laikā

Lai arī lasīt man ļoti patika pat pirms skolas, pamatskolā kā priekšmeti man sirdij diez ko tuvi nebija ne latviešu valoda, ne literatūra. Varbūt vienīgi tik daudz, ka šie priekšmeti lielākoties bija vieglāk izturami par citiem. Bet arī ne vienmēr. Vārdu locīšana un pareizrakstība man bija laba, pateicoties lasīšanai. Ar komatiem gāja grūtāk. Vienkāršākajiem gadījumiem līdzēja pamatskolā apgūtie likumi, sarežģītākajiem – intuīcija. Vārdu un teikumu analīze man šķita garlaicīga un bieži arī bezjēdzīga.

Vispār es nebiju nekāds teicamnieks. Kur nu, piemēram, piektās klases pirmajā semestrī latviešu valodā un literatūrā man liecībā bija četrinieki desmit baļļu skalā. Tas gan vairāk bija disciplīnas, nevis valodprasmes dēļ. Es reiz nevarēju atrast mājasdarbu somā. Par to dabūju nulli un tajā pašā dienā mani to piespieda izlabot. To es izdarīju bez kļūdām un dabūju par to 8. Atzīmes man palika abas, vidēji tātad 4. Un mājasdarbs turpat somā vakarā atradās. Vispār jau tādas atzīmes “nulle” nemaz nebija. Mēs to nezinājām un, šķiet, mūsu pensijas gadu skolotāja arī nē. Bet atzīmi uz liecības šīs nulles pamatīgi samazināja.

Domraksti man problēmas nesagādāja, vienīgi vērtējums literatūrā reti bija augstāks par 7. Bija skolotājas pareizais viedoklis (domrakstā!), bija manējais un, jo atšķirīgāki tie bija, jo zemāku atzīmi saņēmu. Es pie tā biju pieradis.

Literatūrā mēs kādu mēnesi vai divus varējām veltīt Blaumanim. Lasīju ar lielu interesi, patika. Bet ar to arī, tā sakot, prieki beidzās. Jo tad vajadzēja šos darbus ņemt un vienu pēc otra analizēt. Kādas rakstura iezīmes vērojamas varoņos, kā pats būtu rīkojies un tā tālāk. Kad divi mēneši ar domrakstu vai pamatīgu kontroldarbu noslēgumā bija pārdzīvoti, sekoja Brigaderes pāris mēneši. Nu, tur pat no lasīšanas nekāda prieka nebija.

Protams, es nesapratu, kāpēc patīkamās nodarbes – lasīšanas – vietā jānodarbojas ar tukšu laika tērēšanu.

Bija regulāri arī jākaļ dzejoļi un tautasdziesmas (kādas 10, lai dabūtu 4, kādas 30, lai dabūtu 10). Iekalu kādas padsmit, dabūju savu 5 vai 6 un apbrīnojamā ātrumā visas aizmirsu. Es vispār nevienu dzejoli no skolas laika neatceros.

Pamatskolas skolotāja aizrāvās ar izdales materiāliem. Tos obligāti vajadzēja turēt kladē. Dažus vajadzēja ielīmēt, dažus tāpat vazāt līdzi un klades mums bija uztūkušas gandrīz divtik biezas. Ja izdales materiāls kladē neatradās, par to varēja dabūt nulli. Reti ļaujos destruktīvām emocijām, bet dienu pirms devītās klases latviešu valodas eksāmena obligāti līdzi vazājamos izdales materiālus sadedzināju. Varbūt arī tāpēc vērtējumā dabūju tikai 7.

Vidusskolā mācījos eksaktajā klasē un jaunā skolotāja mūs pārlieku nedresēja, īpaši pēc desmitās klases. Mēs arī attiecīgi izlaidāmies un, kamēr skolotāja stāstīja par, piemēram, brāļiem Kaudzītēm, īpaši neslēpjoties, lasījām avīzes un žurnālus. Par domrakstiem saņēmu daudz labākas atzīmes. Pirmais 10 mani gan ļoti pārsteidza, gan arī šķita likumsakarīgs un tas būtiski stiprināja manu pārliecību par sevi.

Kad pētīju, kur iestāties pēc skolas beigām, spēju sevi iedomāties gandrīz visur, izņemot filologus. Man īsti nebija priekšstata, ar ko viņi nodarbojas. Droši vien ļoti daudz kaļ no galvas, ko es noteikti negribēju darīt.

Tagad man ir cits priekšstats gan par valodu, gan literatūru. Mazliet žēl, ka līdz tam bija jāiet tik ilgs un garš ceļš, bet neko darīt. Lasu joprojām ļoti labprāt. Vienīgās bažas man ir par to, ka, jo vairāk lasu, jo prasīgs kļūstu. Jau tagad nav viegli atrast patīkamu literatūru, kur nu vēl pēc kādiem desmit gadiem.

Arī latviešu valodu gribētos prast mazliet labāk. Reizēm es redzu raksturīgas kļūdas citu rakstītos tekstos (piemēram, “tolete”) un pie sevis šausminos, ka droši vien arī manā rakstītajā valodā mēdz būt tādas “āža kājas”.

Uz šo garo ievadu mani pamudināja kas pilnīgi cits. Nejauši pamanīju rakstu par Jāni Poruku. Pārlaidu tam acis. Pat ja tur ir mazliet pārspīlēts, tas tik un tā ir iespaidīgi. Puisim izglītību sākotnēji apmaksājuši vecāki, bet viņa tēvs tiek ievietots cietumā un ģimene bankrotē. Tad viņam uzrodas mecenāts, kurš nezināmu iemeslu dēļ (aizdomas par homoseksuālismu) apmaksā studijas Vācijā. Tur Jānis aizraujas ar uzdzīvi un jau pēc trim semestriem atgriežas Rīgā. Ar naudu nav praties apieties. Uzsācis studēt gan ķīmiju, gan komerczinātnes, bet neko nav pabeidzis. Līdz visbeidzot saslimis ar, visticamāk, šizofrēniju. Mocījuši murgi, paranoja. Visbeidzot miris Tērbatas psihiatriskajā klīnikā nieka 39 gadu vecumā.

Ja paņem vikipēdijas ierakstu, tad tas ir tik sauss un neinteresants, cik vien var būt. Pilnīgi kā no mācību grāmatas norakstīts. Pareizuma esence, tā sakot.

Pēc Andra Bernāta raksta es Poruka biogrāfiju atcerēšos vēl labu laiku. Ja būtu lasījis tikai vikipēdiju, neatcerētos gandrīz neko. Jā, varbūt Bernāta raksts ir mazliet dzeltens, bet veido priekšstatu par literāta personību, atraisa lasītāja emocijas un līdz ar to paliek atmiņā. Vikipēdijas stila ieraksti lieliski der enciklopēdijām, bet neredzu nozīmi skolēniem ko tādu vispār mēģināt kalt no galvas. Man gan nav ilūziju, ka mūsdienās skolēniem sausas biogrāfijas vairs nav jāmācās.