Par Latviju

Kopš Latvija atguva savu neatkarību, uz katrām vēlēšanām tika izveidota viena vai vairākas jaunas partijas, kuras pretendēja uz Latvijas glābēju lomu. Tikai pēdējos gados jaunveidoto partiju popularitāte vairs nav tāda, kāda tā bija agrāk. Šķiet, ka cilvēki vairs netic jaunajiem valsts glābējiem.

Viens no kritiskākajiem laika periodiem mūsu nesenajā vēsturē bija Kalvīša valdības beigu posms. Sabiedrībā ilgi valdīja zināma bezcerība un bezspēcības sajūta. Tomēr spēcīgs līderis kā indivīds vai organizācija, kas ar tautas vairākuma atbalstu vērstos pret tā brīža valdošo iekārtu, tā arī neparādījās. Bija bikli mēģinājumi nostāties tautas priekšgalā, bet tie neguva plašu atbalstu.

Arī publiskoto aptauju dati lielā mērā apliecina, ka cilvēki nezina par ko balsot, jo netic nevienai politiskajai partijai un to kandidātiem. Nespriedīšu – pamatots šāds ticības trūkums vai nē, bet tā nav izeja. Faktiski visi cilvēki tiek piespiesti izvēlēties sev varu, lai arī viņi tai netic. Bet tie paši cilvēki pirms divdesmit gadiem taču vienoti izcīnīja Latvijas neatkarību! Kādēļ tad Latvija joprojām pastāv?

Dažādu iemeslu dēļ šodien ir ļoti grūti atrast sabiedrību vienojošās vērtības, uz kuru pamatiem attīstīt valsti. Vispārīgu mērķu piesaukšana kā labklājības līmeņa celšana, sociālo vajadzību nodrošināšana utml. vairs nedarbojas. Tie ir pārāk nekonkrēti un vispārināti. Ir vajadzīgs kaut kas īpašs, kas mums atšķirtu Latviju no citām valstīm.

Būtu loģiski valsts pamatvērtības meklēt laikā, kad Latvijas valsts sāka veidoties. Kas tad bija Latvijas izveides pamatā? Manuprāt, atbilde nav tālu jāmeklē. Tas ir nacionālisms. Pārliecība, ka Latvija būs latviešu valsts.

Mūsdienās par to runāt vairs nemēdz. Globalizācijas un baiļu no austrumu kaimiņa agresijas dēļ. Bez tam, daļai latviešu tas mēdz atgādināt sāpīgo patiesību, ka šis sapnis visticamāk nekad netiks realizēts. Reāli, ja kāds politiķis atļausies skaļi apgalvot, ka Latvijai ir jābūt latviešu valstij, viņš riskēs ar asu masu mediju un līdz ar to arī sabiedrības pretreakciju. Rietumvalstu modeļa piekritēji attiecīgo politiķi varētu apvainot nedemokrātiskā attieksmē, savukārt austrumu kaimiņvalsts atbalstītāji viņu varētu saukt par fašistu.

Manuprāt, bailes ir jāmet pie malas un jāatsāk runāt par Latvijas pamatiem. Mums katram ir jāizvēlas, kādu vēlamies redzēt Latvijas nākotni. Latvisku vai daudznacionālu. Jo vidusceļa ieturēšana mūs ir novedusi tur, kur esam patlaban – sabiedrības morālajā krīzē.

Attīstīt Latviju kā nacionālu valsti var būt ļoti sarežģīti. Mēs riskējam, ka mūs nesapratīs ne rietumu, ne austrumu kaimiņi. Taču pavisam vieni bez sabiedrotajiem mēs izdzīvot nevarēsim. Turklāt ar katru gadu globalizācijas tīkls savelkas aizvien ciešāk un austrumu kaimiņš kļūst aizvien biedējošāks un agresīvāks. Tomēr, ja vairums Latvijas pilsoņu izlemtu par labu latviskai Latvijai un katrs pieliktu kaut mazumiņu sava darba, lai to veicinātu, nekas nespētu to apturēt. Pat 50 gadus ilgušajai okupācijai tas nebija pa spēkam. Joprojām ir iespējams ieņemt stingru pozīciju, atbalstot tieši visu latvisko – īpaši kultūru, izglītību un latviešu dzimstības veicināšanu.

Otrs variants ir Latviju attīstīt kā daudznacionālu valsti, kurā iespēju robežās vienādi rūpētos par visiem tās pilsoņiem, neskatoties uz to dažādajām nacionalitātēm. Šāds modelis darbojas tā saucamajās rietumu valstīs un ASV. Bet mazām valstīm, īstenojot tādu modeli, ir apdraudēta to nacionālā pastāvēšana globalizācijas tendenču dēļ. Akli atdarinot rietumvalstu paraugu un tiecoties izlīdzināt vispārējās labklājības līmeni, mēs riskējam pakāpeniski zaudēt mūsu valsts nacionālisma paliekas. Turklāt, no latviešu pilsoņa skatu punkta raugoties – ja nacionalitāte Latvijā ar laiku vairs nebūs vajadzīga, tad kāpēc nedzīvot tur, kur klājas labāk – attīstītākajās rietumvalstīs?

Daļa valstij piederošo uzņēmumu ir tikuši privatizēti un faktiski atrodas ārzemnieku īpašumā. Tagad tā saucamās ekonomiskās krīzes laikā tiek apsvērta doma privatizēt vēl vairākus Latvijas piederībā esošus īpašumus. Cik daudzus no valsts īpašumiem vēl vajag privatizēt un pārdot ārzemniekiem, lai Latvija vairs nebūtu neatkarīga?

Manuprāt, kamēr latvieši kā Latvijas pamatiedzīvotāji nebūs vienojušies par to, kādu valsti – latvisku vai daudznacionālu viņi vēlas veidot, tikmēr mēs turpināsim stigt vērtību purvā ar visām no izrietošajām sekām. Jo nacionalitātes jautājums ir mūsu valsts pamatā. Tā tam vismaz vajadzētu būt.

Izvēles iespējas ir ierobežotas. Aicinu ikvienu padomāt, kāpēc joprojām Latvija pastāv un kādu mēs to vēlētos redzēt turpmāk – latvisku vai daudznacionālu.


Tautas forumā. Nacionālistos.

Tvnet un Diena vismaz pagaidām nav publicējuši. Acīmredzot, tas viņiem šķiet pārāk nepiemērots.

1 thought on “Par Latviju

Ir ko piebilst?