Par Latvijas neatkarību

Sestdien pie Brīvības pieminekļa saistībā ar Latvijas 90 gadu jubileju notika Latvijas Tautas frontes dibināšanas 20. gadadienai veltīts koncerts “Tagad un vienmēr-piemini Latviju”. Sevišķi daudz cilvēku uz to nebija ieradušies. Man personīgi garām nepaslīdēja arī atsevišķu krievvalodīgu cilvēku apzināti provocējošā uzvedība. Novērotais kopā ar pēdējā laikā lasīto par Latvijas politiķu runām un darbiem ārpolitikas lauciņā lika atcerēties par vairākus sāpīgus jautājumus. Ko mēs vēlējāmies panākt, ejot uz barikādēm un riskējot ar savām dzīvībām? Kāpēc Latvija toreiz – 1918. gadā tika dibināta, ko ar to vēlējās panākt cilvēki, kuri to paveica? Kāds bija viņu redzējums par Latvijas attīstību? Vai Latvija šodien vispār ir neatkarīga?

Pamatavots, no kura var spriest par tolaik attīstāmās Latvijas mērķiem, ir tā laika Latvijas Republikas Satversme, konkrētāk, tās pirmā nodaļa:
1. Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.
2. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.
3. Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.
4. Latvijas valsts karogs ir sarkans ar baltu svītru.

Interesanti, ka valsts valoda Satversmes 1.4. pantā tika nostiprināta tikai 1998. gadā. Diemžēl vārds “neatkarīga” 1.1. pantā sīkāk nav atšifrēts. Pieņemu, ka ar to domāta neatkarība tādā veidā, ka Latvijā iekasētie nodokļi nav jāmaksā augstāk esošai valstij, ka Latvijas teritorija nevar piederēt citām valstīm utml. 1.2. pantā parādās jēdziens Latvijas tauta. Ja paskatās mūsdienu vārdnīcā, diemžēl skaidrāks šis jēdziens nekļūst, jo tauta var nozīmēt gan “ļaudis”, gan “iedzīvotāji”, gan “nācija”, gan “tautība”. Tas nozīmē, ka tikpat labi tie var būt gan latvieši, gan nelatvieši. Līdz ar to Satversmē nav viennozīmīga pamatojuma, uz kura balstoties varētu apgalvot, ka sākotnēji Latvija tika dibināta kā valsts latviešiem. Kaut gan, mazliet zinot tā laika vēsturi, gribas ticēt, ka doma par Latviju kā latviešu valsti ir bijusi pilnīgi pašsaprotama.

Līdzīgi bija arī ar barikādēm. Cilvēki uz tām gāja, jo viņiem bija sapnis par brīvību. Diemžēl brīvības jēdzienu ir grūti definēt un daudzi cilvēki ar to saprot kaut ko mazliet savu. Es to toreiz sešu gadu vecumā sapratu kā brīvību no krieviem. To, ka nebūs piespiedu kārtā jārunā krievu valodā. Es, protams, neiedomājos, kur Latvijā dzīvojošie krievi paliks, bet biju pārliecināts, ka viņi visi aizbrauks prom. Un es tolaik nebiju vienīgais, kuram bija tāda vai līdzīga izpratne par brīvību.

Realitātē pirmais, ar ko nācās saskarties pēc neatkarības iegūšanas, bija lielas ekonomiskās grūtības. Latvijai nācās tikt galā ar savām ievērojamajām iekšējām problēmām. Arī Krievijai, kura tik tikko bija nostājusies uz demokrātijas ceļa, neklājās daudz labāk. Es tikai vēlāk sapratu, ka tā laika Krievijas problēmām bija nepārvērtējami svarīga loma Baltijas valstu neatkarības atzīšanā. Viņiem vienkārši neatlika laika pievērsties savas ietekmes nosargāšanai un palielināšanai.

Nekādas lielās, gaidītās laimes Latvijā sākotnēji nebija. Tā vietā sākās mežonīgais kapitālisms, kurā vairāk materiālo labumu dabū spēcīgākie. Pieņemu, ka lielākā daļa cilvēku, kuri ticēja ideāliem un piedalījās barikāžu pasākumos, viņu vidū nebija. Ideālisti jau parasti nemetas sagrābt ko vien var. Tas un tālākais ir mūsu nesenā vēsture, kuras izvērtējumu sniegt ir mēģinājis tikai retais. Bet ilgi gaidītais laimes brīdis līdz ideālistiem tā arī neatnāca.

Mans bērnu dienu priekšstats par brīvību tagad šķiet pilnīgi neiespējams. Pavērojot tā dēvētās Rietumu valstis, ir skaidrs, ka demokrātija ar laiku kļūst multikulturāla. Grūti iedomāties, ka demokrātiskā sabiedrībā varētu atgriezties un dominēt idejas par rasu tīrību. Protams, var jautāt, bet kāpēc tad mums palikt Eiropas demokrātisko valstu vidū un neveidot izņēmumu – pašiem savu nacionālu valsti? Atbildes uz to ir divas – pirmkārt, Satversmē ir minēts, ka Latvija ir demokrātiska republika. Otrkārt, atbilde meklējama Latvijas austrumu pusē. Krievija pēdējos gados ir kļuvusi daudz spēcīgāka un agresīvāka nekā tā bija deviņdesmitajos gados. Faktiski Krievija ir impērija bez noteikumiem. Teorētiski nevar izslēgt iespēju, ka nākamajās vēlēšanās tiek ievēlēta jauna valdība un jauns prezidents, bet realitātē tas ir maz ticams. Kas ierobežos Krievijas agresīvu savu “tautiešu interešu aizstāvību” Latvijā, īpaši, ja pēdējā būs izstājusies no Eiropas Savienības un, iespējams, arī NATO? Eiropas ārpolitika virzienā pret Krieviju šobrīd ir vāja un nespēcīga. Vienīgo pretestību Krievijai spēj rādīt Baltijas valstis un Polija – valstis, kuras Krieviju pazīst vislabāk. Iespējams, Rietumu valstu politiķi pārāk paļaujas uz Krievijas amatpersonu teikto. Viņi nezina, ka impērijas iekšpusē solījumiem nav lielas nozīmes, un nav pieraduši vest sarunas ar valsti, kuras ārpolitika atgādina maza puišeļa izdarības vecāku pacietības mēra pārbaudīšanai.

Runājot par Krieviju, šķiet, ka tās vadītājiem un lielai daļai iedzīvotāju piemīt pārliecība, ka rietumu valstis skatās uz Krieviju no augšas, grib to apzagt un visādi citādi izmantot. Šis mazvērtības komplekss kalpo par ļoti spēcīgu dzinuli “parādīt viņiem, kurš te ir stiprākais”. Iespējams, šis komplekss tiek veicināts apzināti, spēlējoties ar Krievijas iedzīvotāju patriotisma jūtām un sasaistot tās ar PSRS impēriju. Šī pati sērga skārusi arī krievvalodīgos cilvēkus Latvijā. Tāda apjoma manifestāciju, kā šī gada devītajā maijā Rīgā pie Uzvaras pieminekļa, no krievvalodīgo puses es vēl nekad nebiju redzējis. Neredzu nekādu pamatu cerēt, ka nākamajā gadā nebūs tāpat un vēl trakāk. Man kā latvietim viņu svētki ir pazemojoši, jo neatstāj sajūta, ka faktiski viņi priecājas par manas valsts okupāciju. Kā es varu zināt, ka viņi nevēlas atjaunot Padomju impēriju un iekļaut Latviju tās sastāvā?

Neredzu citu ceļu, kā ar šo noskaņojumu krievvalodīgo vidū cīnīties, kā vienīgi mēģinot viņus cienīt un ar vārdiem un darbiem apliecinot, ka ne Krievija, ne krievvalodīgie Rietumos un latviešu vidū netiek uztverti ar bailēm vai kā potenciālie ienaidnieki. Tādā veidā mēs veicinātu demokrātisku uztveri mūsu vidū un saglabātu izredzes nosargāt Latvijas brīvību un neatkarību. Ja vien tas kādam vēl ir vajadzīgs.

Faktiski Latvija ir tikai zemes teritorija. Jā, tās vēsturiskie pamatiedzīvotāji ir latvieši, bet neviens netraucē izpārdot visu Latvijas teritoriju un tās rīcībā esošos īpašumus cittautībniekiem. Reāli tas jau ir noticis un liela daļa latviešu ir kļuvuši par vergiem zemē, kura tiem nepieder. Vasarā biju pārgājienā līdz Gaujas ietekai jūrā. Nezinu, vai tā tikai sagadīšanās, bet visa ceļa garumā tikai vienu reizi dzirdēju kādu garāmgājēju runājam latviski. Visi pārējie, un tur vasarā bija ļoti daudz cilvēku gan tāpat pie jūras, gan vasarnīcās dzīvojošie, runāja krieviski. Ja tā ir tā Latvija, kuras 90-gade tagad tiek svinēta, tad nav man nekāda prieka par to.

Man ļoti žēl cilvēku, kuri savā laikā gāja bojā dēļ idejas par Latviju. Ja viņi būtu redzējuši, kāda Latvija ir šodien – vai viņi tiešām būtu gatavi tā dēļ riskēt ar savu dzīvību? Vienīgais, kas latviešiem vēl pieder, tā ir viņu valoda, dziesmas, literatūra, tradīcijas un pārējais kultūras mantojums. To vēl ir iespējams saglabāt un kopt. Es ticu, ka latviešiem tas vēl ir nozīmīgi.

http://www.diena.lv/lat/tautas_balss/lasitaji_raksta/par-latvijas-neatkaribu

Ir ko piebilst?