Par krīzi un nothing special

Līdz šim es tā arī ne reizi neesmu pasmaidījis par Slaktera slaveno frāzi “Nothing special”. Jo būtībā viņam ir pilnīga taisnība. Bet ne par to es gribēju rakstīt. Tautas forumā ir parādījies visai spēcīgs ieraksts par krīzi, tiek pausta arī doma, ka nekas īpašs jau Latvijā nemaz nav noticis. Pagaidām tas arī ir vissakarīgākais raksts par krīzi, kādus vien nācies lasīt. Mazliet pacitēšu.

Var minēt vairākus krīzes iemeslus, kas daļēji varētu būtu pareizi, tomēr vispilnīgākais laikam būs apgalvojums, ka krīzes iemesls ir vairuma cilvēku nepilnība un netikumi. Kā būtiskāko no tiem var minēt daudzu cilvēku vēlmi darīt pēc iespējas mazāk, saņemot pēc iespējas vairāk. Tātad strādāt negribam, bet darba augļus saņemt gribam un, ja ne savādāk, tad uz cita (tuvākā) rēķina. Bet tas vēl nav viss, kad saņemam ko gribam, ar to izrādās ir par maz un mums vajag vēl, vēl, vēl un tā līdz bezgalībai daudziem. Tas ir paņemam no cita ne tikai pajumtei un pārtikai, bet arī lepnai pilij, krutam autiņam, šikām spēļmantiņām, regulāriem plezīra braucieniem utt. Ja nespējam dabūt arvien jaunas kārotās mantiņas, tad tā nav dzīve, bet tikai nožēlojama izdzīvošana. Un arī tas vēl nav viss. Saņemot ko gribam, mēs vēl pamanāmies noniecināt saņemto un noniecināt tos, kuru darbs mums saņemto ir sagādājis. Ja kāds mūsu labā strādā, mums kaut ko dod, tad jau noteikti viņš ir kaut kas zemāks par mums (ja nekas cits, tad muļķis noteikti) un tāpēc darīt darbu mums, kundziņiem, par prieku ir obligāts viņa pienākums. Tās ir mūsu tiesības un ja kāds šīs vai citas mūsu tiesības sāk apšaubīt, tad tas ir personīgs apvainojums uz ko attiecīgi ir jāreaģē. Un protams, tam, kurš dara, darāmais ir jādara iespējami labāk un vairāk, ko mēs viņam (radam, kolēģim, darbiniekam, valdībai, ražotājam, pakalpojuma sniedzējam utt.) arī regulāri liekam manīt. Bet arī ar to vēl nav gana. Lai gan mums ir pieejams viss nepieciešamais, mēs pamanāmies kašķēties par sīkumiem un sastrādāt dēļ tā lielas glupības. Mēs strīdamies ar tiem pašiem radiem, kolēģiem, biznesa partneriem, vienkārši svešiniekiem par tik idiotiski sīkiem iemesliem, ka jābrīnās kā gan tādus stulbeņus pasaule panes. Pasaulei laikam sāk apnikt un tāpēc arī ir krīze.

Par cik mazajam cilvēkam ērtāk ir apgalvot, ka viņam šādi netikumi nepiemīt vai piemīt tikai mazliet, mazos apmēros, rodas visādi mīti un teorijas par ļoti ļaunajiem citiem, kas ir vainīgi ja ne pie visām, tad vairuma cilvēku nelaimēm. Un pat, ja tiešām eksistē šie ļaunie spēki, tad tāpat to eksistence ir iespējama dēļ daudzo mazo cilvēku mazo nepilnību summas.

Ir ko piebilst?