Par blogu autoru reakciju uz komentāriem

Lasot diezgan daudzus blogus, esmu secinājis, ka par cilvēku ļoti daudz pastāsta arī komentāri pie viņa ierakstiem. Kā viņš uz tiem atbild, vai vispār to dara, cik ietiepīgi turas pie savas vienīgās pareizās pārliecības utt. Tie reizēm atklāj pat vairāk nekā pats indivīda ieraksts.

Vairākas reizes ir gadījies redzēt, kā no blogiem pazūd netīkama satura komentāri. Teorētiski pastāv iespēja, ka palikuši spama filtrā vai notikusi kāda tehniska ķibele, bet parasti tādiem gadījumiem diez ko neticu. Manuprāt, tā ir necieņa pret lasītāju. Smieklīgi, bet viena no autorēm – komentāru dzēsējām nesen rakstīja, ka gribot pie sevis redzēt vairāk komentāru. Es gan arī esmu dzēsis komentārus, kopumā kādus 5 no aptuveni 1000, neskaitot spamu. Par pārlieku neadekvātumu un pārmērīgu rupju vārdu lietošanu.

Mēdz būt arī ļoti pašpārliecināti autori, kuru viedokli ne drusciņas nespēj iespaidot kaut kādi tur komentāri. Piemēram, Kārlis Streips reiz savā rakstā nikni vērsās pret Herberta Cukura attaisnotājiem. Uzrakstīju iebildumu – kā var atzīt cilvēku par vainīgu un noslepkavot bez tiesas? Kārlis manu komentāru izlasīja un atbildēja, ka esot taču neskaitāmi pētījumi utt., iemeta pat saiti (uz vikipēdiju, ja pareizi atceros). Nebiju slinks, iepazinos ar visiem “neskaitāmajiem” saitē minētajiem avotiem. Viens bija tapis nesen pēc kara, otrs kādus piecpadsmit gadus pēc kara, pārējie trīs pēc 2000. gada un, jādomā, saturēja saites uz pirmo vai pirmajiem diviem avotiem, jo ne uz ko citu jau tās atsaukties nemaz nevar. Norādīju uz to Kārlim Streipam. Atbildes, protams, nebija, bet pēc kāda laika viņš atkal turpināja malt savu – “ebreju slepkava Cukurs”. Kā žurnālistu es to cilvēku vairs nespēju uztvert nopietni. Bet vispār sevišķi pašpārliecināto autoru ir kaitinoši daudz, turklāt viņi mēdz būt pārsteidzoši populāri. Lai tā būtu, tikai es personīgi vienmēr ļoti skeptiski raudzīšos uz cilvēkiem, kuri nespēj atzīt savas kļūdas.

Ir arī tādi oratori, kuri komentārus, šķiet, nelasa vispār. Īpaši raksturīgi tas ir politiķu blogiem. Ļoti pašpietiekami ļaudis, bet arī tādus grūti uztvert sevišķi nopietni. Man viņi asociējas ar lauku dzērājiem, jo arī tie, imūni pret kritiku, peld savā domu izplatījumā.

Maz, bet ir arī tādi patīkami autori, kuri adekvāti reaģē uz praktiski katru komentāru. Tas atstāj ļoti jauku iespaidu pat ja raksts nav nekāds izcilais. Es arī cenšos tā darīt, bet ar izņēmumiem. Ir tēmas, par kurām var cepties mūžīgi, piemēram autobraucēju – velosipēdistu – gājēju attiecības. Tādos disputos ielaisties neliekas produktīvi. Šajā sakarā nepatīkamākais gadījums manā pieredzē bijis, ka cilvēku, kuru reālajā dzīvē ļoti cienu, sava ieraksta komentāros uztvēru kā trolli. Paņēmu “uz pacietību” un kopš tā laika, man šķiet, viņš te vairs neko nav lasījis.

Bet atbildēt uz komentāriem vajag. Tas ir pieklājīgi, tas veido atgriezenisku saiti un palīdz saglabāt domu lidojuma saikni ar realitāti. Vēl ir labi atcerēties, ka ne vienmēr tev ka raksta autoram būs taisnība. Publiski atzīst kļūdu ir grūti, bet ilgtermiņā ieguvējs no tā būs gan autors, gan viņa lasītāji.

Ir ko piebilst?