Grāmata – Homo novus

Vārdu salikumu Homo novus biju dzirdējis vairākkārt. Man gan tas asociējās ar teātra festivālu. Vēlāk uzzināju, ka tiekot gatavota arī filma pēc Anšlava Eglīša darba motīviem. Tas atstāja iespaidu, ka darbam vajadzētu būt labam un lasīšanas vērtam.

Darba galvenais varonis ir Juris Upenājs. Jauneklis atbraucis uz Rīgu gleznot. Konkrētāku plānu viņam nav. Trīsdesmito gadu Rīga jaunekli negaida atplestām rokām, tomēr viņam paveicas. Viņš tiek ievests mākslinieku pasēdēšanā ar alkoholu, iedzer un samet pa lampu krāsns cauruli, kura saplīst un visi mākslinieki pajūk kur kurais. Svarīga Jura rūpe ir nauda. Atrast vietu paša spēkiem neizdodas, nāk talkā pazīšanās. Soli pa solim Juris dodas pretī atpazīstamībai. Tas nav viegli un bez veiksmes neiztikt. Gadās nogāzt arī dažus podus, galvenokārt, paša pārgalvības dēļ.

Par darba galveno vērtību gribas uzskatīt nevis Juri Upenāju, bet gan daudzos īpatņus, ar kuriem viņam nākas saskarties. Lielākoties tie ir mākslinieki. Nav grūti noticēt, ka tādi viņi tolaik arī bijuši. Gan jau līdzīgi tipi ir arī mūsdienās, tikai ar mazliet citādiem akcentiem. Vispār jau nevar teikt, ka attēlotie varoņi būtu ļoti simpātiski. Bet neko darīt. Tēliem bijuši arī reāli prototipi, tiesa, nevis mākslinieki, bet literāti.

Apmēram darba vidū man šķita, ka tālākā romāna gaita ir viegli paredzama un man tā nepatika. Neuzminēju, tomēr darbs kopumā sāka atstāt mazliet neparastu iespaidu. Tāds kā saraustīts, grūti saprast, ar kādu domu tas vispār tapis. Man daudz kas kļuva skaidrs, kad uzzināju, ka Homo novus sākotnēji publicēts laikrakstā. Darba sākums bijis lasāms krietni pirms tā beigas bijušas gatavas. Tas darbam piešķīris nelielu ziepjoperismu un vieglāk izskaidrot, kāpēc rodas sajūta, ka visas nodaļas nebūt nekalpo kādam vienam mērķim, vienai idejai. Pareizāk sakot, ideja ir gan bijusi. Tas ir, “kaut kas jāuzraksta avīzei, jo termiņš tuvojas”.

Lasīt pārsvarā bija interesanti. Mēdza gan kaitināt dažādie dīvaiņi un kopumā nobriedušā galvenā varoņa puiciski izlēcieni.

Darbu kopumā novērtēt man ir ļoti grūti, tāpēc, ka man to lāgā neizdodas uztvert kā vienu veselumu. Ja to vērtēju kā daļu no Upenāja dzīves stāsta, tad mani tas īsti nav pārliecinājis. Ja vērtē kolorītos mākslinieku tēlus, tad labākus izstrādāt nez vai būtu iespējams. Sižets kopumā nav ne ļoti aizraujošs, ne garlaicīgs, bez Upenāja ir arī nelielas blakus līnijas. Savā ziņā tā ir arī vēstures liecība, jo konkrēti minētas Rīgas ielas, mazliet raksturotas to iezīmes.

Varbūt Homo novus nav izcila literatūra, bet krietni labāka par vidusmēru gan. Lasīt vērts kaut vai redzesloka paplašināšanas dēļ.

Nekorekts jautājums

Attēls no cvk.lv

Pieņemsim, ka es sekoju līdzi visiem politiskajiem jaunumiem. Zinu, kas ir Saskaņas ministru kandidāti, esmu izlasījis visas 4000 zīmju programmas, paudis viedokli sociālajos tīklos, kaitinājis mudinājis līdzcilvēkus izdarīt pareizo izvēli, šausminājies par pirts sarunām, sekojis partiju reitingiem, apmeklējis KPV LV tikšanos ar vēlētājiem, diskutējis ar PAR-iešiem viņu teltīs un tā tālāk.

Un tad ir mans hipotētiskais brālēns, kurš šo laiku pavadījis, lasot grāmatas, tiekoties ar draugiem, ejot uz teātri, gleznojot savam priekam vai gluži vienkārši, pavadot mazliet vairāk laika darbā, lai nopelnītu vairāk naudas.

Kad pienāks 2018. gada 6. oktobris, mēs būsim vienādās pozīcijās. Mana balss nebūs svarīgāka par viņa balsi (ar nosacījumu, ka balsosim tajā pašā reģionā).

Pēc vēlēšanām manām zināšanām par politiskajiem procesiem nebūs reāla pielietojuma, ja vien pats profesionāli nebūšu ar to cieši saistīts. Un, protams, nebūšu, tāpat kā lielais vairums no mums.

Kurš no mums abiem ir gudrāks – es vai mans brālēns?

 

Es zinu, ka vēlēšanas ir svarīgas. Bet es justos labāk, ja man to katru brīvu brīdi neatgādinātu. Savu izvēli vēlēšanām esmu izdarījis jau sen. To nekas nemainīs, jo pēdējā brīža kompromatus es nespēšu uztvert nopietni. Mani daudz kas kaitina politiskajos procesos, tai skaitā sevis izvēlētajā partijā, bet es par to negribu cepties. Mans personīgais miers un labsajūta man šķiet svarīgāki par diskusijām ar stipri apšaubāmiem panākumiem.

Kādreiz par politiku mēdzu rakstīt blogā. Man patika vērot, cik gudri tiek īstenotas dažādas intrigas. Kopš Tautas partijas aiziešanas pa skuju taku man šķiet, ka politiķi kļuvuši primitīvāki. Pirmsvēlēšanu vēršanās pie vēlētājiem, tajā skaitā reklāmas, mani vispār tracina. Pārāk bieži izskatās, ka šo aktivitāšu mērķauditorija ir garīgi atpalikušie.

Es nespēju cienīt cilvēkus, kuri pret mani un maniem līdzcilvēkiem izturas kā debiliem. Man būtu ļoti liels kārdinājums nobalsot par partiju, kura vērstos pret vēlētājiem ar cieņu – kā pret domājošām būtnēm, pat neskatoties uz tās programmu.

Es tomēr cienu un reizēm pat mazliet apbrīnoju tos, kuri par politiku uztraucas un cenšas kaut ko mainīt, kaut vai tikai runājot par to. Protams, ja tas ir argumentēti un konstruktīvi, jo “viss ir slikti” līmeni cienīt nav iespējams. Nudien nezinu, vai viņu darbības kaut ko reāli maina, bet bez viņiem būtu vēl bēdīgāk.

Grāmata – Perfektā teikuma nāve

Grāmatas nosaukums lika domāt, ka tas ir filoloģisks daiļdarbs. Katrā ziņā kādam aizrautīgam indivīdam, kurš darbojas ap teikumiem, tur jābūt. Nebija. Grāmatas nosaukums ir autora atsauce uz vienu teikumu grāmatā. Ja to neaizplīvurotu, sanāktu maiteklis.

Perfektā teikuma nāve ir par okupācijas laika Igaunijā pēdējiem mēnešiem un dienām. VDK turpina apkarot valsts ienaidniekus, vervēt ziņotājus, kamerās sist aizturētos. Ar to jāsadzīvo draudzībai un mīlestībai, cik nu tas iespējams.

Darbs sastāv no īsām nodaļām. Dažbrīd rodas iespaids, ka nodaļas rakstītas it kā neatkarīgi viena no otras. Tuvojoties grāmatas beigām, tās kļūst savstarpēji saistītākas. Autors bieži veic dažādas atkāpes no stāsta, lai pavēstītu, kā tad tajos laikos bija. Reizēm autors pat pastāsta pats par sevi. Stāsts ir visai dinamisks, lasīt interesanti. Cilvēki savstarpējās attiecībās raksturoti ļoti ticami. Varoņu gan ir diezgan daudz, izsekot brīžiem pagrūti.

Autors jau pašā grāmatas sākumā norāda, ka labi zina neatbilstības vēsturiskajām patiesībām. Nozīmīgākā, manuprāt, ir grāmatas beigās. Nebija gluži tā, ka atskārsme par Igaunijas neatkarību pienāca pēc augusta puča. Būtu daudz efektīvāk, ja autors būtu savu stāstu pielāgojis vēsturiskajai patiesībai. Vēl žēl, ka Ervina stāsts ir ar nozīmīgu pārrāvumu, pārējiem varoņiem tādu nav.

Lai arī grāmatai, manuprāt, ir nozīmīgi trūkumi, tomēr man tā patika un lasīt bija aizraujoši. Varu ieteikt kā iedvesmojošu literatūru par VDK darbības beigām. Ja tēma ieinteresēs, nebūs grūti atrast arī citus, precīzākus vēstures avotus.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Mežonīgs grupveida sekss Uzvaras parkā jeb kā Youtube bloķēja video ar vardēm

Pēc astoņu gadu ilgas galvas lauzīšanas youtube beidzot sapratusi – mans 2010. gadā ievietotais video pārkāpjot youtube vadlīnijas un ir aizliedzams!

 

Video nosaukums bija Mežonīgs grupveida sekss Uzvaras parkā. Savulaik tam pat izveidoju ierakstu blogā. Tagad man kaut ko tādu darīt nebūtu interesanti. Bet tas bija joks un domāju, ka tā arī visi to uztvēra. Vienīgi izskatās, ka youtube mākslīgajam intelektam šis joks nav pielecis garus astoņus gadus, tāpēc apvainojies un ņem ļaunā.

Aizrakstīju caurulei protestu: There are frogs in the video. Just frogs! Yes, title of the video is ironic, but it’s ridicilous to ban video with frogs.

Atbilde uz manu protestu (nez, vai kāds to maz lasīja?) bija noraidoša.

Pats par sevi man šis niecīgais incidents ir diezgan vienaldzīgs, jo tā laika ieraksts man šodien diez ko smieklīgs vairs nešķiet. Turklāt youtube vadlīnijām neatbilstošo varžu video ievietoju vimeo. Bet kāda starpība? Principā kopā ar virsrakstu to var klasificēt kā mākslas darbu. Varbūt primitīvu un draņķīgu, bet mākslas darbu.

Youtube nodarbojas ar neargumentētu cenzūru. Ja tiek aizliegts pat varžu video, kurš astoņus gadus nevienam nav traucējis, tad ko gaidīt no tādas vietnes administrācijas? Kādā tieši veidā varžu video apdraud youtube auditoriju? Kāds nejauši uzzinās, ka vardes lec viena otrai virsū, būs šokēts un nespēs vairs naktīs gulēt? Varbūt tad esam konsekventi līdz galam un aizliedzam cilvēkiem pavasarī apmeklēt Uzvaras parku?

Grāmata – Sālsvārnas salas vasarnieki

Bērnībā man šķita, ka visas latviski pieejamās Lindgrēnes grāmatas esmu izlasījis. Par vasarnieku eksistenci nemaz nenojautu. Tā kā Astrida Lindgrēne atmiņā palikusi kā cilvēks, kurš tiešām prot rakstīt, tad nolēmu – labāk vēlāk nekā nekad un ķēros klāt.

Grāmatas centrā ir Melkersonu ģimene – tēvs, trīs dēli un deviņpadsmitgadīga meita, kas brāļiem faktiski ir mātes vietā. Nozīmīgi ir arī citi tēli – Sālsvārnas salas vietējie iedzīvotāji.

Kādam no Melkersoniem allaž kaut kas atgadās. Ģimenes tēvs nav no veiklākajiem un apdomīgākajiem cilvēkiem pasaulē, varbūt tieši tāpēc viņš visiem patīk. Arī vasarnīcas noīrēšana uz gadu, pat neredzot pašu ēku, ir spontāns lēmums. Vasarnīca ir visai nolaista, tomēr šķiet simpātiska. Vasarnieki ķeras pie darba, iepazīstas ar bezgala lādzīgajiem kaimiņiem un seko piedzīvojumi – aizraujošāki un šausminošāki cits par citu. Jo tuvāk beigām, jo grūtāk iedomāties, ka var būt arī vēl trakāk.

Lasīju lēni un ar baudu. Man nešķita, ka grāmata mani varētu pārsteigt, tomēr tā bija. Tēva un viņa meitas personāžu līdziniekus Lindgrēnes darbos neatceros redzējis. Pārējais gan kā ierasts. Lindgrēnes radītajā salā valda ļoti pozitīva atmosfēra. Cilvēki pārsvarā ir pārlieku jauki, kas bērnu grāmatai zināmā mērā piestāv. Kopējā darba struktūra paredzama un piedzīvojumiem atrisinājums nojaušams jau pašā sākumā.

Es nespēju pateikt, vai bērnībā man šī grāmata patiktu tāpat kā Pepija, Karlsons vai Trokšņu ciema bērni. Droši vien nē, bet Ronju, Mio un Brāļus Lauvassirdis tā noteikti pārspētu.

Tagad man – pieaugušam cilvēkam sapņainā Lindgrēnes pasaule šķiet ne tikai naiva, bet arī mazliet mulsinoša. Pieaugušam cilvēkam tik talantīgi izdomāt un aprakstīt ar pozitīvismu piesātinātu minipasauli nav nemaz tik vienkārši. Mūsdienu pasaulē mēs ar katru dienu aizvien vairāk attālināmies no tāda naiva ideālisma. Tas nevar tā notikt bezgalīgi, bet šobrīd nespēju iedomāties, kā izskatīsies beigas.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Poketbuks

Elektroniskā grāmata man ir kopš 2010. gada. Nopirku ārzemēs par aptuveni 50 latiem, kas tobrīd bija ļoti lēti. Tam laikam tas arī bija labs pirkums, bet tā tomēr nebija e-grāmata manā tagadējā izpratnē. Midžeram bija 2 Gb atmiņas, LCD ekrāns, iespēja klausīties mp3 un skatīties bildes. Pēdējā iespēja ļāva man paņemt līdzi kaudzīti bilžu un parādīt tās draugiem, kad bija tāda nepieciešamība. Krāsains ekrāns, parocīgs izmērs, relatīvi ātri darbojas. Visvairāk man nepatika trūcīgais failu atbalsts. Aparāts negribēja draudzēties ar latviešu simboliem. Tos bija iespējams iemānīt tikai TXT formātā, pirms tam failu pārsaglabājot UTF-8 kodējumā. Vēl arī PDF ņēma pretī, bet to bija ilgi un neērti lasīt. Šodien tādu e-grāmatu varētu saukt par mazfunkcionālu planšeti.

Jaunai e-grāmatai briedu no pagājušā gada, bet tas nebija steidzami un ilgi nevarēju izvēlēties. Kindle mani atbaidīja sava failu formāta (ne-)atbalsta dēļ un pirms lasīšanas ņemties ar konvertāciju nav liela prieka. Otra alternatīva bija Pocketbook. Citus variantus pēc MiGear pieredzes pat neapsvēru, šķita, ka ar populārākajiem produktiem būs mazāk problēmu.

Ja tas ir iespējams, pirms pērku preci internetā, cenšos tās modeli aplūkot dzīvē. Iegāju vairākos elektronikas preču veikalos, bet tajos, izrādās, e-grāmatu nemaz nebija. Biju pārsteigts. Ja nav, tad tas nozīmē, ka nepērk. Bet kāpēc? Tas man īsti nekļuva skaidrs. Cilvēki vairs nelasa? Nav cerētā piedāvājuma e-grāmatu vidū? Jauni cilvēki-lasītāji nenāk klāt, bet esošajiem vēl vienu e-grāmatu nevajag? Planšetes izkonkurējušas?

Pēc ilgāka laika nejauši uzgāju veikalu, kurā dažas e-grāmatas bija. Apjautājos, ar ko tās atšķiras. Dažbrīd šķita, ka pārdevēja zina pat mazāk par mani, bet es tāpat lēmumu pieņemtu mājās, visu rūpīgi salīdzinot.

Izvēlējos PocketBook Touch Lux 3. Tāpēc, ka to var lasīt tumsā un vēl sarežģītākas iespējas man gluži vienkārši nav nepieciešamas.

Diezgan ilgs laiks pagāja līdz atradu interneta veikalu, kurā to nopirkt. Jo modelis it kā viens, bet specifikācijas dažādos interneta veikalos bija atšķirīgas – vienam 4 Gb atmiņas, citam astoņi. Tikai jau pēc pirkuma noskaidroju, ka to ietekmējot programmatūra. Man uzreiz bija 8 Gb, bet vispār jau arī 4 Gb ir krietni daudz.

Pirmais iespaids bija labs – patīkami turēt rokās, vienīgi tāds trausls šķita, turklāt mīkstās plastmasas aizmugure sašvīkājās vienā mirklī. Nācās vien pasūtīt arī vāciņus (šobrīd vēl klejo pa pasauli).

Izrādījās, ka e-grāmata nāk komplektā ar dažām grāmatām, tai skaitā, Džeinu Eiru un Lepnums un aizspriedumi. Tā man tapa skaidrs, kāpēc šīs grāmatas mūsdienās ir relatīvi populāras.

Ja e-grāmatā nebūtu vārdnīcas, es diez vai vispār apcerētu tās iegādi. Nu man nācies secināt, ka ar tām ir švaki. Angļu sinonīmiem domāta Webster’s 1913 Dictionary. Ir vārdnīcas uz / no angļu valodas, tai skaitā angļu – latviešu. Cik tā pilnīga, pagaidām grūti spriest. Ja tulkojums ir pagarš, tad patīt līdz tā beigām nav iespējams. Ritjosla ir tik šaura, ka tur labākajā gadījumā varētu iebakstīt zīmuļa galu. Var tulkot vārdu arī google, kas atgriež vārda skaidrojumu angliski. Diemžēl google tulkošana notiek kaitinoši lēni un tad, protams, vajadzīgs WiFi.

Vārdnīcas principā var nopirkt, meklēt un ievilkt ierīcē arī pats. Var arī pats nodarboties ar vārdnīcas sastādīšanu. Nespēju gan iedomāties sevi to darām. Vispār man šķiet, ka valstij vajadzētu izveidot un uzturēt savu tiešsaistes vārdnīcu ar iespēju to pielāgot šādām elektroniskajām grāmatām. Jo rūpēties par latviešu valodu būtībā ir valsts funkcija. Tas ļoti atvieglotu dzīvi daudziem cilvēkiem un principā tam nevajadzētu būt nekam tik ļoti dārgam. Varētu kaut vai izsludināt konkursu privātuzņēmējiem šīs funkcijas nodrošināšanai uz noteiktu periodu.

Man patika, ka ierīcē ir savs Task manager, paziņojumu žurnāls, samērā daudz maināmu uzstādījumu. Vēl ir tādas reizēm noderīgas lietas kā interneta pārlūks, šahs (zaudēju pirmajam grūtības līmenim), ierīcē (atmiņas kartē) saglabāto bilžu galerija, kāršu pasjanss, kalkulators, piezīmes, elementāra grafikas lietotne, RSS lasītājs un sudoku (telefonā daudz ērtāk).

Nepatika nekonfigurējamais pirmās lapas dizains. Citādi pogu izkārtojums šķiet salīdzinoši labs. Varbūt laika gaitā mans iespaids mainīsies. Tiesa, cilvēkam ar lielākiem pirkstiem varētu būt trakoti neērti. Viedtālruņa skārienjūtīgais ekrāns ir daudz jūtīgāks un līdz ar to paredzamāks nekā e-grāmatas.

Līdz šim es nezināju, ka goodreads popularitātes pamatā ir fakts, ka tas pieder Amazon. Pocketbook-s nepieder Amazon un ar goodreads tam, protams, nav pa ceļam. Tā vietā poketbuks ir saistījies ar readrate. Atvēru, paskatījos un aizvēru. Pēc noklusējuma vietne ir krieviski. Angļu valodas versija izskatās ļoti nabadzīga un neraisa vēlmi to lietot.

Varot sinhronizēt grāmatas ar dropbox. “Sinhronizēt”, tas laikam poketbuka izpratnē ir “automātiski novilkt grāmatas no mapītes dropbox-ā”, jo otrā virzienā nekādu sinhronizāciju nenovēroju.

Vēl grāmatas varot nosūtīt uz ierīces e-pastu. Lai šo iespēju pieslēgtu, ierīcē nepieciešams norādīt e-pastu un paroli. Tā kā nekādu sīkāku paskaidrojumu nebija, pieņēmu, ka domāta e-pasta parole. Priekš kam? Visādās mistiskās lietotnēs ievadīt savu e-pastu ar visu paroli – jā, kā tad! Nolēmu bez šīs iespējas iztikt. Testam vēl ievadīju e-pastu, citu paroli, bet nekas nenotika.

Grāmatas esot paredzēts iegādāties bookstore.com. Vietne ir vairāk mirusi nekā dzīva. Ilgi man to neizdevās atvērt. Kad tad beidzot izdevās un gribēju aplūkot kādu grāmatu, nācās secināt, ka arī vietnes dizains ir, maigi izsakoties, neveiksmīgs un nepārdomāts. Paņēmu kādu no grāmatu kategorijām, sakārtoju pēc cenas. Tiek atlasītas kādas 30 grāmatas, apakšā visām rakstīts “Nav pieejams”. Filtrēt tikai pieejamās nav iespējams, vismaz viegli pamanīt tādu iespēju nevar. Darbojas ļoti lēni. Turklāt no poketbuka bookstore.com man vispār neizdevās atvērt.

Par pirkumu gluži sajūsmā neesmu, bet nevarētu arī teikt, ka vīlies. Lasīšana ir ērta un patīkama. Visvairāk pārsteidz Pocketbook un ar to saistīto projektu knapā dzīvības vilkšana. Ļoti žēl. Ja viņi nobeigsies pavisam, tad Kindlei faktiski būs monopols un e-grāmatām nebūs iemesla attīstīties. Tiesa, izskatās, ka tas jau ir tikpat kā noticis.

Ierakstu izlase #55

Latvisko blogu u. mazliet c. pēdējā mēneša (un vēl mazliet) ierakstu izlase.

 

Mārcis Bendiks argumentē, kāpēc uzticamu politikas komentētāju Latvijā nav. Vispār nav.
Pats personīgi piebildīšu, ka, ja masu medijos ieraugu “Politologs: ” vai kāda plaši zināma cilvēka viedokli par politiku, tālāk gandrīz nekad nelasu. Aptaujātie gandrīz vienmēr ir vienkārši muldoņas, kuri operē ar piemeklētiem argumentiem savai pozīcijai. No neuzaicinātā ierindas līdzpilsoņa viņi atšķiras varbūt vienīgi ar labāku latviešu valodas prasmi. Politikas eksperti Latvijā nenes pilnīgi nekādu atbildību par saviem vārdiem. Reiz apkopoju dažādu speciālistu teikto prezidenta vēlēšanu dienā un tukšas muldēšanas īpatsvars bija ļoti nomācošs.
https://benedictingibjorg.wordpress.com/2018/08/03/1567/

Galvu mednieks iepazīstina ar populārām pretrunām potenciālo darba devēju vidū. Grib, lai ir pieredzējis, lai dara, ko liek, lai bieži nemaina darba vietas un lai spīdētu acis!
https://galvumednieks.com/2018/08/01/vajag-lai-acis-spid/

Labu laiku man gribējās Stacijā pamatot, ka Latvijai uzlabot attiecības ar Krieviju ir principiāli neiespējami, lai ko mēs darītu vai nedarītu. Jo viss jau ir otrā pusē.
Māris Zanders aprakstījis Krievijas šī brīža “ziloņa trauku veikalā” politiku attiecībā pret citām valstīm (ne pierastajām kā Latviju vai ASV). Būtībā uzrakstījis to pašu ko es jau gribēju, tikai daudz skaistākiem argumentiem nekā es to būtu spējis.
http://www.delfi.lv/news/comment/comment/maris-zanders-smags-gadijums.d?id=50289985

Kaspars Funts kolorīti aprakstījis putna balss ierakstīšanas procesu. Tas ar mazliet citām acīm ļauj paskatīties uz jau savāktajiem putnu balsu ierakstiem putni.lv un citur.
https://funtsmyblog.wordpress.com/2018/08/10/ka-es-karklu-kauka-netipisku-vilnainu-dziesmu-rakstiju/

Vara bungās detalizēts Krievijas – Gruzijas kara plānu apraksts un to īstenošana. Vairāk no militārās puses, bet ir vērts lasīt arī civilistiem.
https://varabungas.wordpress.com/2018/08/08/portals/

Tomam Kreicbergam ir ļoti populārs ieraksts, ka Latvijā iedzīvotāji pelna aizvien vairāk un vairāk kontekstā ar priekšvēlēšanu “valstī ir katastrofāli slikti”.
https://www.tomskreicbergs.lv/2018/08/08/latvijas-iedzivotaji-pelna-aizvien-vairak-kadel-to-noliedzam/

Inuta raksta, kā, iepazīstoties internetā, atšķirt potenciāli aizdomīgus tipus no īstiem potenciāliem pielūdzējiem. Nu, pēc šiem ieteikumiem arī es nonāktu aizdomīgo sarakstā.
http://bosforazvaigzne.lv/2018/07/08/uzmanibu-trollis-ne-virs/

Grāmata – Ja grauds nemirst

Francūža Andrē Žida (1869-1951) “Ja grauds nemirst” ir 1924. gadā tapusi autobiogrāfija par autora bērnību un jaunību. Šo darbu katoļu baznīca esot iekļāvusi savā aizliegto grāmatu sarakstā.

Savā autobiogrāfijā Žids cītīgi apraksta saskari ar grāmatām, mūziku. Viņš pievēršas sev nozīmīgajiem cilvēkiem, raksturo tos. Tad autora stāstījums kļūst hronoloģiskāks un viņš ķeras pie savām neveiksmīgajām skolas gaitām. Žids skolu daļēji nevēlas un daļēji arī nespēj apmeklēt, jo turienes vide ir pilnīgi nepiemērota tādam trauslam, emocionālam bērnam kā viņš. Varbūt to var vērtēt kā gļēvumu un izlaidību, bet autors, bērns būdams, pats pievēršas tam, kas viņam visvairāk patīk – literatūrai. Ja reiz 1947. gadā Andrē Žids saņēmis Nobela balvu literatūrā, tad, acīmredzot, tā arī bijis pareizi.

Daļēji tālmācības ceļā pabeidzot skolas gaitas, jaunais Žids pavada laiku kopā ar domubiedriem literātiem, kurus arī cītīgi apraksta. Kādam no tiem viņš piebiedrojas ceļojumā uz Āfriku. Tur viņu pavedina kāds musulmaņu puisis. Pēcāk Žids pamīlējas arī ar kādu vietējo meiteni, bet tomēr turpina tvīkt pēc puišiem. Vēlāk autors uz Āfriku dodas vēlreiz, satiek tur Oskaru Vaildu ar viņa draudziņu un kopīgi atkal ķeras pie homoseksuālām (pedofiliskām?) baudām. Tas ir, nevis viens ar otru, bet sameklē jaunus, spriganus arābus un priecājas kopā ar tiem.

Darbu grūti nesalīdzināt ar Marsela Prusta “Zudušo laiku meklējot”. Abi autori ir francūži, vienaudži, abiem ir problēmas ar veselību. Prustam piedēvē homoseksualitāti, Žids savu homoseksualitāti pats apliecinājis. “Zudušo laiku meklējot” un “Ja grauds nemirst” darbība notiek tajā pašā laikā un vidē. to galvenie varoņi ir neparasti jūtīgi, ikdienas dzīvei maz piemēroti cilvēki no ļoti pārtikušām aristokrātu ģimenēm. Arī izteiksmes stils ir līdzīgs, tomēr tieši tur novērojamas galvenās atšķirības.

“Zudušo laiku meklējot” galvenais varonis dzīvo it kā bez mazvērtības kompleksiem. Prusta teikumi var aizņemt arī veselu lappusi un viņš ļoti lielu vērību pievērsis vides, personu un dažādu intrigu aprakstiem. Viņa rakstītajā ir neparasts maigums.

Žids raksta daudz egocentriskāk. Viņa varonis cīnās ar pretrunām un bieži vērtē pats sevi. Attaisnojumam autors mēdz minēt, ka viņa mērķis ir patiesi attēlot pagātni, nenoklusējot arī nepatīkamo. Galvenā varoņa pretruna ir starp būšanu sev pašam un izdabāšanu tēlam, kādu vēlas redzēt sabiedrība. Darbam noslēdzoties, šī pretruna zināmā mērā tiek atrisināta.

Man šķiet, ka Prustu atdarināt nav iespējams. Vēl man šķiet, ka Žids to zināmā mērā ir mēģinājis darīt, bet viņa meistarība un, galvenais – godīgums bijuši tik cienījamā līmenī, ka tik un tā sasniegts lielisks rezultāts.

Lasīšana brīžiem gan nebija ļoti aizraujoša. Autors vairāk pievērsis uzmanības savām pārdomām un sajūtām, nevis pašiem notikumiem. Pat ja kaut kas notiek, autors notikumus daudz vairāk apcer, nekā apraksta. Mūsdienās tapis darbs ar tādu notikumu daudzumu droši vien būtu divreiz plānāks. Lasot grāmatu, vairākas reizes aizsnaudos, bet tas varbūt arī karstuma radītā noguruma dēļ.

Subjektīvais baudījums 8/10. Labprāt iepazītos arī ar kādu no Žida daiļliteratūras darbiem.

Reizēm es domāju, kāda gan izskatītos pasaule, ja to nebūtu sapostījis pirmais un pēc tam arī otrais pasaules karš? Man šķiet, ka daudz skaistāka.

Grāmata – Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā

Pūcesbērns ir Kaspars Pūce. Grāmatām viņš stāsta par savām bērnības gaitām Padomju Savienībā.

Kaspars Pūce piedzimis uzreiz pēc otrā pasaules kara. Viņa vecāki kara laikā bija emigrējuši uz Vāciju, bet atgriezās Latvijā. Tolaik VDK jeb čeka ar lielām aizdomām lūkojās uz katru, kurš bijis rietumos un atgriezies atpakaļ. Piemēram, karagūstekņi. Skaidrs taču, ka spiegi! Jāizsūta. Arī uz Pūces vecākiem skatījās ar aizdomām un kā spiegus izsūtīja arī viņus – katru uz savu specnometni. Par spiegu atzina un izsūtīja arī tolaik nepilnus astoņus mēnešus veco Inesi Kasparu Pūci.

Autors savus piedzīvojumus apraksta gaiši, no bērna pozīcijas. Dzīve tajā brīdī ir tāda, kāda tā ir, un tāda tā arī ir jādzīvo. Pēc deviņiem gadiem Sibīrijā Kasparu bez vecākiem atsūta dzīvot Rīgā. Arī tur neklājas viegli, jo viņam jādzīvo pie stingras skolotājas un cītīgi jāuzlabo sava neveiklā latviešu valoda.

Grāmatā hronoloģiskā secībā aprakstīta ikdiena, dažādi interesanti dzīves notikumi. Tie veido vienotu stāstījumu un atrauties no lasīšanas ir visai grūti. Nekāds paklausīgais Kaspars bērnībā nav bijis un tādiem jau vienmēr viss kaut kas atgadās. Te jāpārbauda, cik stipra ir elektrība, te jāorganizē pašam savs leļļu teātris, te jāsapīpē ar vietējiem šoferiem.

Lasot gaidīju kā Kaspara dzīve pamazām sakārtosies līdz “viss būs kārtībā”. Zināmā mērā tajā brīdī grāmata arī beidzas. Gandrīz vai žēl, varētu lasīt vēl un vēl.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Autors esot uzrakstījis vēl vienu grāmatu “Ko lai dara, tādi laiki”. Ja sanāks, iepazīšos arī ar to.

Aiz Torņakalna stacijas

Gāju garām Torņakalna stacijai. Domāju – nobildēšu, kamēr tā tur vēl ir. Mazums, kas reiz ienāks prātā Latvijas Dzelzceļam, varbūt pasludinās par bīstamu, nojauks un tāpat kā Imantas staciju aizvietos ar metāla kasti.

Kādus desmit metrus aiz stacijas uz centra pusi sākās bijušie dārziņi, patlaban pārpurvojusies, pamesta teritorija. Neesmu biotopos spēcīgs, bet to laikam dēvētu par bebraini.

Labu brīdi uzkavējos pie netālu atrasta zilo plūmju kociņa, degustējot produkciju. Apetīte mitējās, kad iekostā plūmē ieraudzīju kustamies palielu tārpu. Vēl tālāk bija vairākas ābeles un dzelteno plūmju koki.

Dienas vidū kā jau visai nepiemērotā laikā putnu vērošanai tur bija samērā klusi. Manu uzmanību piesaistīja kāda putniņa čirkstēšana. Pēc balss sapratu, ka strazds, ne melnais vai mājas. Vismaz pāris minūtes centos to ieraudzīt. Kad ieraudzīju, centos nobildēt, bet šis, lapās ielīdis, nepozē.

Ieraudzīju arī pieaugušo putnu. Tātad krūmos tupēja pelēkā strazda bērniņš cālītis.

Pelēkais strazds

Kamēr es šos centos nobildēt, aiz muguras garām gāja divas tantes ar suni. Apjautājās, ko tad es tur fotografējot un teica, ka tur arī bruņurupucis esot manīts.

Cenšoties atrast labāku pozīciju, jauno putniņu sabiedēju un tas, acīmredzot vēl nelidojošs, aizskrēja meklēt citu slēpšanās vietu. Pēc trim minūtēm viņš tādu atrada, paradoksālā kārtā man tuvāk un mazliet ērtāk pārskatāmu.

Nobildēju kadru un devos prom. Izrādījās, ka no celiņa (kartē aptuveni Teodora Hermanovska iela) strazdiņš redzams vēl labāk. Sagaidīju arī pieaugušo putnu, kurš cienāja cālīti ar plūmi.

Dodoties tālāk, sanāca parunāties ar abām dāmām (labākajos gados ar suni, cigaretēm un plastmasas alus vai kvasa pudeli). Parādīju bildes ar pelēko strazdu, tās tika atzinīgi novērtētas. Viņas izteica nožēlu, ka te plāno turpināt apbūvi un cerēja, ka tas tik drīz nenotiks. Teica, ka te it kā esot atrasts arī sarkanausu bruņurupucis un vai tādēļ nevarētu te būvniecību aizliegt? Jautāju, vai bebri tur arī esot. Jā, esot. Šobrīd – dienas vidū tur vēl ir klusi, bet ap deviņiem vakarā reizēm esot sajūta it kā pats Kings Kongs tur plosītos. Vēl uzzināju, ka vietējie bomži tur mēdz lasīt ogas, lai pēc tam pārdotu kā ekoloģisku produkciju Āgenskalna tirgū, pat kastītes esot nez kur dabūjuši. Bet vispār turienes bomži esot labdabīgi un par viņiem nevajagot uztraukties. Un pa celiņu varot aiziet līdz pat otrajam trolejbusu parkam. Vēl viņas esot te savākušas pamatīgu sēņu ražu. Tādu, ka vienā paņēmienā nemaz apēst nevarot. Un regulāri atnākot pēc plūmēm. Apstiprināju, ka esot tāds putns, kuru dēvē par pupuķi, un, paglaudījis suni, devos tālāk.

Vispār turienes ūdensputni tādi tramīgi un grūti fotografējami. Bet lauci izdevās notvert kadrā.

Visbeidzot izdevās nobildēt kādu mazliet lielāku putnu, par kura sugas piederību nebiju īsti pārliecināts. Jo, lūk, pieaugušos putnus noteikt ir salīdzinoši viegli. Ar jaunuļiem, tādiem kā šis, ir grūtāk. Galu galā klasificēju to kā ūdensvistiņu – diezgan tramīgu putnu.

Ar šo ierakstu es gribēju parādīt, cik interesanta un dažāda ir purvainā teritorija pie Torņakalna stacijas gandrīz pašā pilsētas centrā. Nezinu, cik ilgi tā vēl pastāvēs. Būtu ļoti interesanti šo teritoriju atstāt pēc iespējas neskartāku. Varbūt tur var ierīkot dabas taku? Ēkas un stāvlaukumus var uzcelt gandrīz jebkur. Šādu teritoriju mākslīgi uztaisīt jebkur nevar un neviens to nedarīs, vismaz pārskatāmā nākotnē nē.