Nodzīvojāmies

Nu jau ir tik tālu, ka pat Rietumvalstu mīlētā Timošenko lūdz tiešu militāru palīdzību.

Otrais pasaules karš, kurš nemaz nebija tik sen, izpletās plašumā, jo rietumvalstis nerīkojās gana ātri un izlēmīgi. Vācija visai neslēpti bruņojās, uz ko tika pievērtas acis. Vienīgi Polijas okupācija nostādīja Lielbritāniju situācijā, kad nācās pieteikt karu Vācijai. Bet tas vien neko nemainīja, jo reāla kara darbība tika uzsākta ļoti lēni un negribīgi. Pa to laiku agresori netraucēti plosījās. Tikai vainu par nodarīto mūsdienās nez kāpēc pieraksta vienīgi nacistiskajai Vācijai.

Kremlis jau ilgus gadus uzvedas kā padsmitgadīgs puišelis, kurš, sajutis varu, uzstāda visiem savus noteikumus. Šādi kretīni audzinošu pārrunu rezultātā neapstājas un pat viegls sods nelīdz. Nedarbojas pat princips acs pret aci, zobs pret zobu. Vienīgais drošais mehānisms, kā ar tādiem tipiem tikt galā, ir zobs pret pieciem zobiem un vienu aci.

Cik tad ilgi tā vēl var turpināties?

Vai mēs – rietumvalstis gribam sagaidīt karu paši savās mājās?

Arī jautājums, kam jānotiek, lai Latvijā vismaz 2% no valsts budžeta tiktu novirzīti aizsardzības vajadzībām, ir retorisks.

Ir ko piebilst?