Nekorekts jautājums

Attēls no cvk.lv

Pieņemsim, ka es sekoju līdzi visiem politiskajiem jaunumiem. Zinu, kas ir Saskaņas ministru kandidāti, esmu izlasījis visas 4000 zīmju programmas, paudis viedokli sociālajos tīklos, kaitinājis mudinājis līdzcilvēkus izdarīt pareizo izvēli, šausminājies par pirts sarunām, sekojis partiju reitingiem, apmeklējis KPV LV tikšanos ar vēlētājiem, diskutējis ar PAR-iešiem viņu teltīs un tā tālāk.

Un tad ir mans hipotētiskais brālēns, kurš šo laiku pavadījis, lasot grāmatas, tiekoties ar draugiem, ejot uz teātri, gleznojot savam priekam vai gluži vienkārši, pavadot mazliet vairāk laika darbā, lai nopelnītu vairāk naudas.

Kad pienāks 2018. gada 6. oktobris, mēs būsim vienādās pozīcijās. Mana balss nebūs svarīgāka par viņa balsi (ar nosacījumu, ka balsosim tajā pašā reģionā).

Pēc vēlēšanām manām zināšanām par politiskajiem procesiem nebūs reāla pielietojuma, ja vien pats profesionāli nebūšu ar to cieši saistīts. Un, protams, nebūšu, tāpat kā lielais vairums no mums.

Kurš no mums abiem ir gudrāks – es vai mans brālēns?

 

Es zinu, ka vēlēšanas ir svarīgas. Bet es justos labāk, ja man to katru brīvu brīdi neatgādinātu. Savu izvēli vēlēšanām esmu izdarījis jau sen. To nekas nemainīs, jo pēdējā brīža kompromatus es nespēšu uztvert nopietni. Mani daudz kas kaitina politiskajos procesos, tai skaitā sevis izvēlētajā partijā, bet es par to negribu cepties. Mans personīgais miers un labsajūta man šķiet svarīgāki par diskusijām ar stipri apšaubāmiem panākumiem.

Kādreiz par politiku mēdzu rakstīt blogā. Man patika vērot, cik gudri tiek īstenotas dažādas intrigas. Kopš Tautas partijas aiziešanas pa skuju taku man šķiet, ka politiķi kļuvuši primitīvāki. Pirmsvēlēšanu vēršanās pie vēlētājiem, tajā skaitā reklāmas, mani vispār tracina. Pārāk bieži izskatās, ka šo aktivitāšu mērķauditorija ir garīgi atpalikušie.

Es nespēju cienīt cilvēkus, kuri pret mani un maniem līdzcilvēkiem izturas kā debiliem. Man būtu ļoti liels kārdinājums nobalsot par partiju, kura vērstos pret vēlētājiem ar cieņu – kā pret domājošām būtnēm, pat neskatoties uz tās programmu.

Es tomēr cienu un reizēm pat mazliet apbrīnoju tos, kuri par politiku uztraucas un cenšas kaut ko mainīt, kaut vai tikai runājot par to. Protams, ja tas ir argumentēti un konstruktīvi, jo “viss ir slikti” līmeni cienīt nav iespējams. Nudien nezinu, vai viņu darbības kaut ko reāli maina, bet bez viņiem būtu vēl bēdīgāk.

7 thoughts on “Nekorekts jautājums

  1. Var arī biš savādāk raudzīties…
    Iedomātajam brālēnam, kurš neinteresējas par politiku, ir viena balss. Vēlētājam, kurš ir interesējies par politiku ir visu izanalizējis un priecīgs par izvēlēto partiju, arī ir viena balss, bet viņš var panākt lielāku atbalstu aģitējot par savu izvēlēto partiju. Aktīvi informējot savus tuviniekus, draugus, lasītājus utt par, viņaprāt, labāko izvēli… un daudzi, kuri neinteresējas par politiku, piesliesies draugu viedoklim (parasti.. jo tuvākas ir attiecības, jo lielāka varbūtība ka ieklausīsies).
    Tādā veidā var panākt ka ejot uz vēlēšanām ir nevis 1 balss, bet gan, piem., 30 balsis 🙂

    1. Zinu reālu piemēru no dzīves, ka kundze ļoti aktīvi aģitējusi par NA, kuras sarakstā pati bijusi, tādā veidā krietni mazinot vēlmi par šo partiju balsot. Man negribētos iet viņas pēdās.
      Ja reāli vērtēju savas spējas, tad vairāk par 4-5 balsīm es piesaistīt nevaru. Ja pacenstos vairāk, varbūt vēl kādu, bet tikpat labi var nostrādāt arī “kundzes” efekts. Turklāt grūti pateikt, cik daudz no tām tāpat jau nebūtu tikušas manis izvēlētajai partijai.
      Ja es gribētu savu skaitli palielināt, man būtu jāvar argumentēt daudz efektīvāk nekā šobrīd. To, ja zinu tikai masu medijos pausto informāciju, izdarīt es nespēju.
      Ja, piemēram, tu stāsti par politiku, tad ir vērts klausīties, jo tu zini to, kas masu medijos nebūs lasāms. Daudz nebrīnītos, ja tev tas skaitlis sanāktu ap 30.
      Starp citu, regulāri esmu sastapies ar viedokļiem “varētu jau par NA balsot, bet tur ir tas Iesalnieks (vai Dzintars), kurš man riebjas.” Pret tādām neargumentētām, emocionālām antipātijām grūti cīnīties.

      1. kāpēc emocionālām? man ir labi izsvērta negatīva attieksme pret visiem tiem niekiem un dārgmetāliem tajā partijā. tur kaut cik normāls Zīle varbūt palicis. (un jautājums, cik normāls, ja viņš tur turpina sēdēt [labi, es zinu atbildi – ES pensija un tā ;)])

  2. Šo gadu laikā man ir izveidojies nedaudz cits viedoklis par aģitāciju. Neizlēmušie vēlētāji tomēr mēdz nosvārstīties par labu draugu viedoklim 🙂
    P.S. Demokrātiskā valstī ideālas partijas nav un nebūs… bez tam LV vēlēšanu sistēma ļauj svītrot kandidātus un likt plusiņus, kas nereti ir pat būtiskāk nekā balsojot par visu sarakstu. Bieži vien izšķir, kurš būs saeimā un kurš ne, tik daži simti plusiņi/svītrojumi.

    1. Attiecīgi – jo lielāks draugu pulks, jo lielāka jēga pievērsties politikas jautājumiem. Bez tāda varbūt tiešām nav ko daudz iespringt.

  3. Ja pats pārliecini tikai 5, tad viņi katrs arī varbūt vēl piecus pārliecina …

    Reklāmas jau taisa “debīlas”, jo ar tām prātīgu cilvēku, kas pats papētījis, izspriedis un tml., vairs nepārliecināsi ar reklāmu ko mainīt.

  4. Dzīvē neesmu tādu fenomenu novērojis. Manis pārliecinātie labākajā gadījumā paķer līdzi vēl vienu vai divas personas. Citādi mēs visi balsotu par vienu partiju 🙂
    Jā, reklāmas ir šausmīgas. Šausmīgi primitīvas, tas ir.

Ir ko piebilst?