Nacionālās balsošanas īpatnības

Reizēm, kad uzzinu, kādēļ indivīdam X partija Y vairs nepatīk, gribas skumji pasmaidīt. Jo parasti tas ir viens vai divi sīkumi. Pēdējais piemērs – vairs nebalsošu par NA, jo viņi atzīmē 15. maiju (K.Ulmaņa veiktā apvērsuma datums) un iet kopā ar SC (???).

Acīmredzot, krietna daļa indivīdu “savai partijai” izvirza ļoti, pat nereāli augstas prasības. Man nepatīk tādi vispārinājumi, bet varbūt tā tik tiešām ir sava veida nelāga nacionāla īpatnība.

Nekad viens cilvēks visos uzskatos nebūs vienisprātis ar otru, ja vien abiem savi uzskati vispār ir. Partija ir cilvēku apvienība. Tātad apvienībā uzvar vai nu vairākuma viedoklis, vai arī to cilvēku viedoklis, kuriem ir spēcīgākas pozīcijas. Tas nevar sakrist par 100 vai 95% ar indivīda X uzskatiem.

Vienmēr partijai Y būs kādas mums nepieņemamas īpatnības. Ideālu partiju nav un nevar būt, jo partija nav un nebūs indivīda X personības un vērtību sistēmas paplašinājums. Pat ja indivīds X esi tu pats ar saviem tik ļoti pareizajiem uzskatiem.

Tādēļ nevajag gaidīt Mesiju jaunas partijas izskatā. Katra no esošajām partijām mūs kaut kādā mērā apmierina. Kāda par 5%, kāda par 20%, kāda par 26%. Ja kādai no partijām šis skaitlis ir ap 80%, tad nez vai ir vērts atdot savu balsi par kārtējo daudzsološo jaunumu.

Jo jaunās partijas nāk bez pieredzes. To biedri, iespējams, nezina pat, ar ko atšķiras Ministru kabineta noteikumi no Saeimas likumiem un kuram no tiem lielāks juridisks spēks. Par esošajām partijām var spriest pēc to paveiktajiem darbiem, kamēr jaunās partijas nav paveikušas pilnīgi neko. Savukārt lasīt partiju programmas un klausīties solījumos jēgas ir tikai tik vien, cik gūt nojausmu, uz kuru pusi deķītis tiks vilkts.

Pavisam nesen Reformu partija iesāka gaitas ar milzu atbalstu, kurš neticami strauji tika iznīcināts. Kāda garantija, ka nākošā partija Y neapmierināmajiem ideālistiem patiks vairāk?

Risinājums, manuprāt, atrodams elektorāta izglītībā, dzīves pieredzē un spējā mācīties no savām un citu kļūdām. Tas, ka tev ir principi un ka esi prasīgs pret citiem, ir tikai apsveicami. Bet, ja tu savā attīstībā nesper soli tālāk un nepieņem, ka arī citiem ir respektējami principi un prasības, tad tu paliksi viens un neko daudz panākt neizdosies. Pat ja šo vieninieku ir daudz un viņi kolektīvi nobalso par, teiksim, kārtējo reformu partiju.

Ir ko piebilst?