Mērķi, prioritātes un ierēdņu domāšana

Ar privātajiem uzņēmējiem ir visai vienkārši – 95% gadījumu viņi strādā, lai būtu peļņa. Tātad pamatā viņu darbības būs vērstas uz vienu mērķi – lai saprāta robežās maksimizētu peļņu.

Bet kāds mērķis ir valsts un pašvaldību iestādēm? Mani tas vienmēr ir mazliet mulsinājis. It kā jau mēdz būt dažādi iestāžu nolikumi ar mērķiem un uzdevumiem, bet to parasti ir tik daudz, ka vienu vai dažus prioritāros ir grūti izcelt. Parasti jau to nemaz nedara. Vienkāršāk ir dzīvot tāpat. Līdzīgi kā tas notiek šorīt P.K. piesauktajā piemērā ar Neatliekamās palīdzības dienestu vai kā nu viņu tur sauc. Vienkārši sadalām naudiņu pa nozarēm, nedomājot par prioritātēm. Tā arī rodas traģiski zemās algas ātro palīdzību šoferiem un ārstiem un 27’000 latu publisko attiecību veidošanai.

Šī sērga ir globāla. Pats ne reizi vien esmu saskāries ar situāciju, kad kādai iestādei ir paredzēts tik un tik daudz naudiņas, kuru tad gada beigās steidz notērēt visādos sīkumos. Ierēdņiem laika gaitā ir izveidojusies tāda stila domāšana – cik naudiņas mums ir iedalīts, tik arī jānotērē. Gandrīz jebkā un obligāti.

Kamēr šis domāšanas stils no ierēdņu galviņām nepazudīs, tikmēr mums arī būs tādas auzas kā patlaban. Man diemžēl liekas, ka ilgi. Var jau būt, ka izmaiņas var ienest jauni budžeta līdzekļu izdošanu reglamentējoši likumi vai noteikumi, tikai man kaut kā neticas, ka tie piespiedīs mainīt ierēdņu domāšanu…

Ir ko piebilst?