Skip to content

Mans pirmais septembris

Man jau trīs gadus pirmais septembris neko sevišķu nenozīmē. Vienīgi uz ielām manāms vairāk glītu meiteņu un sastrēgumi kļūst pamanāmāki. Bet vai tie ir svētki? Nē. Es vienalga nevaru ciest šo datumu. Katru gadu tas mani ir biedējis, iezvanot atvadas no siltās vasaras un brīvā laika.

Uz skolu iet man riebās. Ar gadiem riebuma pakāpes mainījās, bet īpaši neciešami bija pamatskolā. Pēc tam jau es vienkārši samierinājos un pieradu. Atceroties agros rītus, kad bija jāceļas uz skolu, atmiņā ataust viegls nelabums iekšējos orgānos. Atkal tur… Par ko? Ko es tik sliktu biju nodarījis, ka mani vajadzēja tā mocīt?

Un tagad es apkārt dzirdu aicinājumus skolotājiem – nesabojājiet bērniem svētkus, neejiet piketēt, neģērbiet sēru drēbes utt. Khem. Skolotāji par sūrajiem laikiem ir čīkstējuši ar apskaužamu regularitāti jau kopš laikiem, kad es vēl biju mazs pamatskolēns. Atļaušos izteikt savu nekompetento viedokli, ka nemaz tik briesmīgi jau nu viņiem neklājas vis. Un vēl – es nemaz nebiju bēdīgs, kad skolotāju streiku dēļ savulaik varēju kādu dienu neiet uz skolu. Tās bija laimes pilnas dienas. Īsta, necerēta debesu dāvana.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *