Lepns būt heteroseksuāls

Par vēlu ienāca man šī doma prātā, bet vajadzēja tomēr ņemt dalību praidā.

Tas būtu tā – es izgatavotu plakātu ar uzrakstu “Esmu lepns būt heteroseksuāls” un dotos gājienā kopā ar viņiem.

Heteroseksuālajiem cilvēkiem nav sava praida. Turklāt, pavēstot visai pasaulei tādu frāzi, mani visticamāk atzītu par homofobu. Tas gan mani diez ko neuztrauc. Esot praidā, es savu pozīciju varētu izskaidrot. Tas ir, man būtībā nav nekas iebilstams pret praidu un tā dalībniekiem, ja nevienam nav nekādu iebildumu, ka arī es tajā piedalos, lepojoties ar savu seksuālo orientāciju.

Citādi tā mazliet nejēdzīgi sanāk. Ej nu paskaidro bērnam, ka praidā, kurš no malas izskatās pēc visai jautra un interesanta pasākuma, dodas tikai cilvēki, kas atbalsta netradicionālu mīlestību. Gribot negribot sanāk bērnam to lietu popularizēt un viņam savukārt nonākt pie secinājuma, ka būt homoseksuālam ir forši. Bet kā lai iestāsta, ka būt “normālam” ir vismaz tikpat forši, ja reiz nekādu krāšņu, jautru praidu “parastajiem mirstīgajiem” nav?

4 thoughts on “Lepns būt heteroseksuāls

  1. Domāju, ka diez vai kāds būtu ko teicis, ja ar tādu plakātu būtu piedalījies gājienā.
    Mani gan pa lielam kaitina agresīva viedokļa uzspiešana no abām pusēm – par to vajag runāt un izglītot sabiedrību, bet šaubos, ka iešana gājienā un karogu plivināšana vai gājiena dalībnieku apsaukāšana un apmētāšana kaut ko atrisinās.
    Runājot par bērnu izglītošanu, manuprāt, jāliek saprast, ka jebkurā gadījumā viņš būs normāls un viņam nav jākaunas par to, ko viņš mīl. Domāju, ka heteroseksuālajiem nekādus gājienus nevajag, jo katrs taču saprot, ka laulība un ģimene – tā ir nezūdoša vērtība un tas visos laikos ir bijis forši. Ja bērna vecāki ir mīloši un dzīvo veselīgās attiecībās, tad taču bērns pats redz, cik tas ir skaisti. Un neba no gājienu skatīšanās bērnam seksualitāte mainīsies – tas būtu jāsaprot katram.

    1. Nu, es tomēr gribētu teikt, ka laika gaitā ģimenes un laulības nozīme ir ievērojami mazinājusies. Ja homoseksuālajiem cilvēkiem kaut kad atļaus arī precēties un adoptēt bērnus, tad homoseksuālas attiecības būs priviliģētas tieši ar praidu, ar to, ka tās visai agresīvi aizstāv dažādi cilvēktiesību utml. aktīvisti. Turklāt es vairāk domāju par bērna vecumu pirms seksualitātes parādīšanās, kad vēl nevienam nekas nav skaidrs. Es negribu, lai kāds tajā vecumā noprot, ka būt par geju principā ir foršāk. Lai šī atziņa netraucē viņam pašam sevi vēlāk saprast.

      1. Bet, manuprāt, tas nav noticis homoseksuālo cilvēku dēļ. Man jau šķiet, ka valdībā ir cilvēki, kas pārāk iespringst uz “netikumības” apkarošanu un tamlīdzīgām lietām, bet nedara reālas lietas, lai tieši atbalstītu ģimenes. Varbūt tieši ar to arī jāsāk – jācīnās par kaut ko, ne pret kaut ko. (Šajā gadījumā par atbalstu ģimenēm.)
        Visas man zināmās ģimenes, kurās laulība šķirta, pajukušas ne geju vai lesbiešu dēļ, bet gan dēļ atkarībām un finansiālu apsvērumu dēļ, tāpēc varbūt lietderīgāk padomāt par finansiālo atbalstu ģimenēm un cita veida palīdzību, jo šaubos, ka praida aizliegšana vai tikumības likumi uzlabos labklājību LV ģimenēs.
        Domāju, ka neviens saprātīgs vecāks vai pirmsskolas skolotājs saviem bērniem nestāstīs, ka būt par geju ir foršāk un pieļauju, ka kas tāds bērna seksuālo orientāciju tāpat nespētu mainīt. Varbūt tādā vecumā pietiek ar to, ka bērns zina, ka tādi cilvēki ir un miers.

        1. Principā piekrītu. Es neesmu varbūt daudz sekojis (anti-)praidistu retorikai līdzi un nezinu viņu pēdējā laikā biežāk izmantotos argumentus. Esmu lasījis tikai Raivja Dzintara viedokli, kurš man šķiet ļoti pieņemams.
          Sesksuālās orientācijas izvēles cēloņi nav pilnībā noskaidroti. Un bērni tāpat kā pieaugušie ne vienmēr tic tam, ko viņiem stāsta. Īpaši, ja redzētais atšķiras no stāstītā. Tur kaut kur pastāv iespēja uzkāpt uz mīnas, kas, visticamāk, ne jau noteiks bērna seksualitāti, bet izveidos priekšstatu par to, kā ir pareizi. Bet sevis neatbilstība priekšstatam par to, kā vajadzētu būt, nozīmē ciešanas.

Ir ko piebilst?