Kultūras atjaunotne

Iekš LSM lasāma apcere par kultūru un pārdošanu. Atkal varētu citēt gandrīz visu rakstu. Tajā apcerētais ļoti tieši attiecas uz latviešiem un Latviju. Jo Latvijas galvenā funkcija ir būt par vienīgo valsti latviešu tautai. Savukārt latviešu tauta atšķiras no citām galvenokārt dēļ atšķirīgas valodas un kultūras. Līdz ar to tieši šīs divas lietas valstiski būtu jāstiprina visvairāk.

 

Vietējā kultūra tiek pietiekami hibridizēta, lai to varētu uzskatīt par nozīmīgu eksporta preci un iekļaut ārējās tirdzniecības bilancē. Tā tiek pielāgota eksporta tirgu gaumei un piedalās starptautisku firmu sponsorētā nacionālā prestiža celšanā. Kultūra līdz ar visu citu kļūst par attīstības līdzekli, ko līdzīgi fabrikai vajadzēs delokalizēt, ja vien to prasīs daudzsološāki tirgi. Kultūras globalizēšana tiks uzskatīta par „veiksmes stāstu”, taču kultūras radīšanas un iedvesmas avoti būs izsīkuši. Būtībā valsts, tāpat kā uzņēmums, viena pati vairs nespēj uzturēt savā kultūrā sakņojošos pētniecību un attīstību. Kā valstis, tā uzņēmumi ir spiesti atteikties no nacionālā un izšķīst globalizējoties, visbiežāk iekļaujoties spēcīgos starptautiskos tīklos. Tā mirst kultūras. Tās tiek aprītas kā fagocitozē, jo nav izprasta kultūras „šūnu” nozīmība sabiedrības sociālā ķermeņa dzīvotspējā; ka tās var būt atšķirīgas un brīvas, lai saglabātu ķermeņa spēju pretoties, nevis tikai sašust par netaisnībām…

Kad attīstības spirāle ved lejup, nabadzībā, visticamāk, ir par vēlu izlikties saprotam un sludināt, ka attīstība nav iespējama bez kultūras.

Tad jābaidās no tā, ka no kūpošām gruvešu kaudzēm tiks izceltas tradīcijas, kas vairs nav vajadzīgas pat vietējā tirgū un tādēļ bez milzu investīcijām globālā mērogā būs grūti ekspluatējamas. Šīs tradīcijas pieder arheoloģijai un masu tūrismam. Tās pavada lejup krītošu attīstības spirāli un iet kopā ar nabadzību, proti, ar tiem cilvēkiem, kuri vēl nesen bija pietuvināti turības spirālei, bet šodien jau izstumti. Aizvien vairāk šo cilvēku pieņems darbu tūrismā – rentablā masu tūrismā. Zinātnieki kļūs par taksometru šoferiem vai ielu pārdevējiem, drosmi zaudējuši un atbaidīti, redzot, kādai apstrādei viņi tiks pakļauti, lai iekļautos globalizācijā. Par parastu parādību kļūst cilvēku pašizstumtība no sabiedrības, lai izbēgtu no nevienlīdzībā balstītas izaugsmes, konkurētspējas un produktivitātes prasībām.

Bet kultūra izzūd, jo nabadzības spirālē tā netiek atjaunināta. Tā aizvien vairāk kļūst pieejama tikai bagātajiem, kas izsprukuši no nabadzības spirāles.

Viņi veido valdošo eliti un apgalvo, ka ir spējīgi turēties pretim pagrimumam. Tieši viņi stāv Sistēmas sardzē un uztur Finanšu interesi. Viņuprāt, kultūra var pretendēt uz iedvesmas un motivācijas avotu tikai tad, ja to var izteikt naudā un pārdot visā pasaulē.

Ir ko piebilst?