Krīzes beigas

Labu laiku vēl pirms treknajiem gadiem klīda runas, ka Latvijai vajag piesaistīt investīcijas. Uz to rēķina Latvija spētu attīstīties, tuvoties Eiropas līmenim utt. Tas arī tika izdarīts. Aiz rokas vai kā citādi Latvijā tika ievilkti investori.

Nav daudz iespēju, kā piesaistīt investīcijas. Reāli tāda ir tikai viena – piesolīt, ka investētājs pēc laika saņems atpakaļ vēl vairāk naudas.

Tā pamazām Latvijā ieplūda aizvien vairāk naudas. Pakāpeniski tā ieplūda arī vietējo iedzīvotāju kabatās – kam vairāk, kam mazāk, vieniem ar valsts starpniecību, citiem bez. Vienkāršākais piemērs ir bankas. Lai to bizness sekmīgi darbotos, nauda jālaiž apritē. Pirms krīzes bankām naudas resursu bija daudz un kredīti tika teju vai mesti pakaļ. Nauda Latvijā tika iepludināta aizvien vairāk, preces kļuva aizvien dārgākas, īpašumu burbulis brieda utt.

Pastāv daudzas teorijas, kādēļ sākās pasaules krīze. Es sliecos ticēt, ka, lai kādi arī būtu to aizsākošie notikumi, pamatā ir cilvēku neticība saviem darījumu partneriem, politiķiem un pārējiem cilvēkiem. Globālā ekonomika ir tik sarežģīta, ka to saprot tikai retais. Krīzes sākums iezīmēja, ka ar šo milzīgo, nesaprotamo sistēmu kaut kas ļoti nav kārtībā. Tādā sistēmā esot, grūti saskatīt stabilas vērtības, kurām ticēt un uzticēties.

Latvijā šodien uzskatāmi var vērot, kā bankas cenšas savākt pēc iespējas vairāk naudas. Kredītus dabūt vairs tikpat kā nav iespējams, toties mēs tiekam dāsni kārdināti ar iespējām noguldīt naudu nākotnes vajadzībām. Citiem vārdiem sakot, tiekam mudināti aizdot naudu bankām, lai to īpašnieki varētu brīvi rīkoties savu vajadzību apmierināšanai.

Problēma ir tā, ka Latvijā nav tik daudz naudas, lai apmierinātu banku un pārējo investoru vajadzības. Nauda nav bezgalīgs resurss un Latvija to neražo. Latvijā uzņēmēji pārsvarā naudu pelna uz ārzemnieku investīciju rēķina. Tas tā ir vēsturiski izveidojies, droši vien tādēļ, ka tā bija iespējams nopelnīt daudz vairāk naudas nekā attīstot tūrismu, tehnoloģijas un ražošanu. Šobrīd uzņēmēji un nodarbinātie, kuri balstījušies uz investīcijām, paliek pie tukšas siles. Tas savukārt negatīvi ietekmē valsts budžetu.

Tā kā Saeimā un valdībā vairākumā ir to uzņēmēju pārstāvji, kuri iemācījušies veiksmīgi dzīvot uz investīciju rēķina, naivas šķiet cerības, ka viņi gribētu un spētu realizēt atbalstu tehnoloģiju attīstībai, ražošanai un tūrismam. Viņi šīs iespējas neredz un neprot realizēt, jo tās neredz uzņēmēji, kas stāv aiz viņu mugurām. Diemžēl tādi mūsu pašu vēlētais parlaments un valdība ir. Uz pašvaldību vēlēšanu rezultātiem raugoties, šķiet, ka nav arī cerību uz pozitīvām pārmaiņām tuvākajā laikā. Lielākais, ko no valdības varam prasīt, ir, lai viņi netērētu naudu, kur tas nav vajadzīgs, un neaizrautos ar nepārdomātiem nodokļiem. Bet izvilkt valsti no krīzes šie cilvēki visticamāk nespēs, lai kādas arī lietussargu revolūcijas mēs nerīkotu.

Latvijas krīze tuvosies beigām, kad lielāka daļa nodokļu maksātāju iemācīsies pelnīt, nepaļaujoties uz ārzemju investīcijām. Bet tam būtu vajadzīgi radoši, tālredzīgi cilvēki ar citu pieeju uzņēmējdarbībai. Vide gan tādu talantu attīstībai nav pateicīgākā – birokrātisks slogs, ārzemju tirgos attīstās slēpts protekcionisms, kompetenta darba spēka ekonomiskā emigrācija u.c. apgrūtinoši faktori. Es personīgi citu izeju pagaidām neredzu. Vienīgi īstermiņā var un vajag uzlikt apgrūtinājumus investīciju / peļņas atvilkšanai no uzņēmumiem.

1 thought on “Krīzes beigas

Ir ko piebilst?