Kāpēc es negribu kredītkarti

Saņēmu zvanu no bankas.

– Vai man esot laiks sarunai?

– Par ko? – jautāju.

– Esot īpašs piedāvājums.

– Labi, stāstiet, – teicu, zinādams, ka tāpat taču mierā neliksies.

Saīsinot bankas darbinieka garos, liriskos tekstus, man piedāvāja ņemt kredītkarti. Pie reizes man pienākšoties ceļojumu apdrošināšana sev un ģimenei, kā arī internetā pirkto lietu (ar kredītkarti) apdrošināšana uz pusgadu. Pašrisks abiem apdrošināšanas veidiem ir tikai 30 eiro. Turklāt kredītkarti tirgotāji biežāk ņemot pretī, esot ērtāk ņemt kredītu utt.

– Cik tas pēc manām domām varētu maksāt?

– 10 eiro mēnesī. – minēju.

– Nē, esot tikai 3,91. Bet šis piedāvājums man kā briesmīgi labam klientam esot ekskluzīvs un, ja piekritīšu, varēšu nemaksāt kartes izsniegšanas maksu 2,85.

Palūdzu, lai atsūta piedāvājumu uz e-pastu un apsolīju sniegt atbildi.

 

Piedāvājumu pētīju diezgan ilgi. Ceļojumu un internetā pirkto lietu apdrošināšana ar tik zemu pašrisku nav nemaz tik lēts pakalpojums. Bankas ar labdarību nenodarbojas. Es šo pakalpojumu esmu saņēmis tikai tādēļ, lai banka varētu nopelnīt vēl vairāk naudas.

Vispirms atradu, ka diez ko ekskluzīvu piedāvājumu neesmu vis saņēmis. Tas ir standarta piedāvājums, vienīgi man nebūtu jāmaksā 2,85 kartes izsniegšanas maksa, kas, manuprāt, ir pilnīgs sīkums, ņemot vērā kartes ikmēneša maksu.

Pēc cenrāža izpētes secināju, ka āķis ir 1 procentu augstā likme skaidras naudas izņemšanai no bankomātiem. Gribi izņemt 200 eiro? Tad samaksā bankai par to divus eiro! Var jau arī paralēli uzturēt debetkarti, bet diez ko lēti un ērti tas nav.

Ja nu tomēr es tādu karti ņemtu, tad 1% likme mani efektīvi mudinātu visur norēķināties tieši ar maksājumu karti. Savukārt tas ir dārgi pārdevējiem, īpaši mazajiem. Par bankas termināļa lietošanu viņi ir spiesti maksāt bankai lielu naudu, būtībā – apgrozījuma nodokli. Ne jau uz sava rēķina to pārdevēji darīs, bet gan paceļot cenas. Beigās par to tik un tā maksāšu es.

Turklāt pavisam bez skaidras naudas dzīvot ir praktiski neiespējami. Tirgū par kartupeļiem ar karti nenorēķināsies. Mazākie veikali maksājumu kartes vispār mēdz neņemt pretī. Ārzemēs bez skaidras naudas pamatīgas problēmas ir gandrīz garantētas.

Protams, baņķieru sapnis ir, lai skaidrās naudas nemaz vairs nebūtu un visi maksājumi būtu iespējami tikai ar viņu starpniecību, iekasējot par samaksu. Varbūt, ka reiz tā arī notiks, bet es to negribu veicināt.

4 thoughts on “Kāpēc es negribu kredītkarti

  1. Man arī kādu laiku nebija karte, jo mana iepriekšējā beidzās un tad palika tikai konts. Par karti maksāt katru mēnesi bezdarbniekam negribējās un naudu, kura tur ienāca, šad un tad aizskaitīju uz kāda cita kontu, kurš to izņēma un man iedeva. Skaidra lieta. Bet strādājot grāmatnīcā, atnāca meitene un visiem piedāvāja labu Citadeles karšu komplektu – to ar e-talonu utt. Bija ok. Darbs atmaksāja mēneša maksu, bonusā 10 eiro bija kartē un šur un tur atlaides + nāca 1% nauda atpakaļ no pirkumiem. Sūds ar visu. Tagad par abām kartēm 1 € mēnesī būs jāmaksā. Kamēr ir, lai jau ir 😀 Bet bez kartes ir foršāk 🙂

    1. Es teiktu, ka bez kartes ir nevis foršāk, bet ekstrēmāk. Grūti iedomāties, kā mūsdienās varētu iztikt bez kartes.

Ir ko piebilst?