JRT – Pakļaušanās

Izrādi “Pakļaušanās” rāda tikai no šīs sezonas un nemaz tik daudz izrāžu vēl nav bijis. Tāpēc biju diezgan pārsteigts, kad vienu pēc otras redzēju īsas atsauksmes no sev zināmiem cilvēkiem, kuri citkārt uz teātri nemaz tā neskrien un kuru politiskā pārliecība bija “Latvijai jāuzņem bēgļus”. Viņu atsauksmes bija sliktas. Izrāde esot bezgaumīga un garlaicīga. Viena jaunkundze ilgāk par pirmo cēlienu nemaz nav varējusi izturēt. Un tā tālāk. Persona, kuras politiskā pārliecība bēgļu jautājumā man nav zināma, izteicās atzinīgi – efektīvi tiekot nolikti pie vietas iedomīgie intelektuāļi.

Centos no tā visa neiespaidoties un mierīgi gaidīju pienākam izrādi. Mišela Velbeka romānu lasījis neesmu, bet sižetu tāpat var izteikt vienā teikumā. Kā Francija kļūst par musulmaņu valsti.

Nevaru noliegt, ka no sākuma bija mazliet garlaicīgi. Tomēr, jo tālāk izrāde attīstījās, jo interesantāka tā palika. Trešais cēliens jau bija ļoti intriģējošs. Katrā ziņā pirmais cēliens bija nepieciešams trešā cēliena sagatavošanai, jo bez tā būtu grūtāk saprast galveno varoni un vidi, kādā viņš dzīvo.

Par bezgaumību nevaru piekrist. Esmu lasījis vairākus Velbeka darbus un tie ir savā ziņā ļoti līdzīgi. Visos ir daudz naturālisma, utilitāra seksa un dominē tāda kā neglīta pieeja dzīvei. Tomēr tas viss tiek attēlots zināmā mērā inteliģenti un gaumīgi.

Ar izrādi ir līdzīgi. Velbeka darbā ir daudz vietu, kurās dominē neglītais. Izrādē bez tā nevar iztikt, jo tad tas vairs nebūtu Velbeks. Tomēr pat Velbeka utilitārais sekss tiek attēlots estētiski un skaisti. Aktieru meistardarbi izrādi padara vēl pievilcīgāku. Esmu drošs, ka izrāde Velbeka darbu padara skaistāku.

Par izrādes vēstījumu. Pamatlietas nepārsteidza. Man nav nekāds jaunums, ka rietumu civilizācija ir tik ļoti aizrāvusies ar liberālo egocentrismu, ka nespēj vairs ne atražot sevi, ne lāgā pretnostāties kolektīvām kultūrām. Ka kreisie liberāļi, paši to nemanīdami, dzīvo uz citu nodokļu maksātāju rēķina un uzskata, ka būtu pareizi, ja pilnīgi visi darītu tāpat kā viņi. Ka šī sistēma nav ilgtspējīga. Ka liberālie egocentriķi vienkārši neizturēs konkurenci ar kolektīvas kultūras aizstāvjiem un strauji vai pakāpeniski būs spiesti zaudēt varu. Ka process ir aizgājis jau tik tālu, ka par “norieta sākumu” vairs nemaz nevar runāt.

Drīzāk pārsteidza detaļas. Jāatzīst, ka izrādes islams ir ļoti cilvēcīgs. Galveno varoni tam cenšas piesaistīt ar labsirdību un bez jelkādas sankciju ēnas. Vārdi “Muhameds” un “Allāhs” izrādes gaitā, šķiet, atskanēja tikai vienreiz. Tas ir diezgan jocīgi. Neesmu nekāds islama speciālists, bet, kā esmu nopratis no Lato Lapsas grāmatas, Muhameds islamā ir ļoti, ļoti, ļoti svarīgs. Pats Dievs, protams, viņš nav, bet savā nozīmībā nemaz tik tālu neatpaliek. Izrādē Muhameds ir nemanāms, ko islama ekspansijas gadījumā būtu grūti iedomāties.

Vēl man neliekas ticami, ka islamizācija varētu norisināties tik strauji. Francijā ir iecienīti (vardarbīgi) protesti, tādēļ tur ir sevišķi grūti uztiept kādai sabiedrības daļai nepatīkamas normas. Vācijā vai Latvijā tas droši vien būtu vienkāršāk.

Nianse, par kuru daudz domāju – vai tiešām arābi būtu ar mieru investēt naudu rietumu universitātēs, lai tās islamizētu? Politiski tas būtu tālredzīgs solis, bet no otras puses islamticīgie diez ko neaizraujas ar “pasaules glābšanas” idejām. Musulmaņu valstis ļoti kusli uzņem Sīrijas bēgļus, ja vispār to dara. Par eritrejiešiem nav vērts nemaz runāt. Vai musulmaņi drīzumā atrisinās domstarpības šiītu un sunnītu starpā? Nē, nekas par to neliecina, drīzāk otrādi. Vai musulmaņi kā kopums ir gana varens spēks, lai pakļautu Eiropu? Visticamāk nē, jo viņi nav diez ko vienoti. Tomēr daļai musulmaņu tas varētu izdoties.

Kamēr varas turētāji Eiropā neatkāpsies no savas iedomīgās pārliecības, ka kreisais liberālisms ir vienīgā pareizā ideoloģija visā pasaulē, tikmēr nekas labs nebūs gaidāms. Šāda pieejas nepareizība izriet no spirālveida dinamikas teorijas. Musulmaņu Eiropa ir tikai viens no iespējamajiem risinājumiem.

12 thoughts on “JRT – Pakļaušanās

  1. Tagad atliek izlasīt grāmatu un iepazīt to burvību un savādību, kas ir tajā. Cik esmu redzējis video vai aprakstus par izrādi, tā stipri atpaliek, ja tā var teikt, no grāmatas. Bet katram jau savas lietas. Tā kā nesen izlasīju arī Hermaņa dienasgrāmatu, nodomāju, ka uz vienu viņa izrādi jau derētu aiziet un kāpēc, lai tā nebūtu “Pakļaušanās”. Tikai ar biļetēm pagrūti, viss izpārdots, sasodīts 😀

    1. Ja kkad gadīsies grāmata pa rokai, izlasīšu, bet tā speciāli nemeklēšu. No Hermaņa izrādēm sākumam ieteiktu labāk izvēlēties kādu citu, Ziedoni vai Latviešu mīlestību. Gan mierīgāk biļetes nopirkt, gan pārsteiguma moments un estētiskais baudījums būs lielāks :). Nu, vēl ir iespēja kko no viņa izrādēm atrast internetā, tikai teātris monitorā ir diezgan grūti baudāms.

  2. Kas mani aizrauj saistībā ar ‘Pakļaušanos’ (vismaz grāmatas variantā to varētu saukt arī par ‘pārdošanos’) ir tas, cik daudz viedokļu par šo visu ir un katrs [teju vai nešaubīgi] uzskata, ka domā pareizi un ir uztvēris īsto niansi un pārējie gauži maldās. Daži to uzskata par kko provizorisku, teju vai providenciālu vēstījumu – vai, ja ne to, tad vismaz kā nopietnu brīdinājumu. Citi, savukārt, uzskata to par ironizēšanu, parotaļāšanos ar ideju etc. Bet laikam skaidrs ir tas, ka šis ir bijis viesnotaļ ‘politiski aktuāls’ darbs, sarakstīts īstajā mirklī. Vēl man savā ziņā šķiet interesants jēdziens ‘utilitārs sekss’ (vai Hermanis to tieši tā min savā izrādē?), man tas šķiet arī mazliet mulsinoši, jo utilitāram seksam (vismaz pēc idejas) vajadzētu būt tādam, kura sekas ir pēcnācēji (kā katoļiem? 🙂 – jo viņi ‘neizšķiež sēklu’ , bet ‘liek to lietā’) bet galvenajam varonim, cik atceros, neskatoties uz viņa mīlas piedzīvojumiem, taču bērnu nebija.

    1. Man šķiet, ka romāna aktualitāte drīzāk ir sagadīšanās. Tas darbs jau bija gatavs pirms Charlie Hebdo un visa sekojošā. Viņš nevarēja zināt par tiem terora aktiem. Hermanis par to izrādi sācis taisīt ASAP, mazliet bažījoties, ka tik un tā sanāks par vēlu. Katrā ziņā viņš sev var atzinīgi pasist pa plecu, jo publika “iet matos”, kas esot labas izrādes apliecinājums.

      Jēdziens “utilitārs sekss” ir mans izdomājums tāda seksa apzīmēšanai, kur seksa tiek uztverts kā savu iegribu apmierināšanas līdzeklis tik lielā mērā, ka otras personas jūtas ir praktiski vienaldzīgas.

      No pretējās nometnes garāks viedoklis bija Silvijai Radzobei, bet tur bija tik daudz žults un vāji pamatotu argumentu, ka man bija grūti tikt līdz beigām. Mani vairāk izbrīna cilvēki, kurus izrādes pamattēmas ļoti pārsteigušas.

      1. mm, to Radzobes tekstu labprāt izlasītu, kādreiz klausījos pie viņas lekcijas un vismaz tās bija labas un aizraujošas, imho 🙂

  3. par šo “Vēl man neliekas ticami, ka islamizācija varētu norisināties tik strauji. Francijā ir iecienīti (vardarbīgi) protesti, tādēļ tur ir sevišķi grūti uztiept kādai sabiedrības daļai nepatīkamas normas.”

    tam es pilnībā pievienojos un par to domāju, kad lasīju un tas, ka visas ‘seksa revolūcijas’ , cīņas par vienlīdzību utml protesti tiktu miermīlīgi apklusināti ar izrakstītu čeku – nevarēju tam īsti noticēt. gan jau ir vēl kkur cilvēki, kuriem nauda vai nu ir pietiekami vai arī nav pats galvenais – un tie nebūtu gatavi atteikties no savas karjeras un pārliecības kkāda žūkšņa vārdā.

    1. Nu, ir diezgan plašs līdzekļu arsenāls, kā tikt galā ar nevēlamiem viedokļiem. Var piedraudēt izrēķināties ar ģimeni, ierosināt krimināllietu bez reāla pamatojuma, spīdzināt un tā tālāk un tā joprojām. Vajag tikai atrast īsto metodi konkrētajam indivīdam.

      1. varēt jau var – bet cik daudzus un cik ilgi? totalitāras sabiedrības agri vai vēlu sabrūk. (es ceru)

        1. Es uz to diez ko cerīgi neraugos. Ziemeļkoreja pastāv jau krietni ilgi un nemaz nedomā brukt kopā. Savukārt PSRS / Krievijas VDK drīz svinēs savu faktisko simtgadi. Galvenais nodrošināt visiem gana sliktus apstākļus, lai nebūtu pārāk daudz laika domāt par ko citu.

Ir ko piebilst?