JRT Ciniķi

Politika un vēsture ienāk mūsu privātajās dzīvēs, gribam mēs to vai nē; mūsu dzīves tiek pakļautas politikai un vēsturei. Bieži vien mums nepatīk tas, kas notiek apkārt. Ja nespējam piekrist un just līdzi valdības diktātam, vienalga, vai tā būtu demokrātija, kapitālisms vai komunisms, mēs no tā abstrahējamies, rodas plaisa starp to, kas notiek ap mums, un to, kā mēs šo realitāti izjūtam. No šīs plaisas, no nespējas just līdzi notikumiem, rodas kritiskā domāšana, no tās savukārt – cinisms.

Man anotācija šķita interiģējoša. Izrāde, nu… Patiesībā daudz jau nemaz nav ko teikt.

Daudz cietis, cinisks cilvēks manā uztverē ir asprātīgs, savā ziņā noslēdzies un ārēji maz emocionāls. Cinisms rodas no nespējas savas jūtas adekvāti izpaust skarbajā pasaulē, vismaz izrādes gadījumā citu izskaidrojumu nemaz nav vērts meklēt. Dzīvē cinismu bieži var novērot pusaudžiem. Viņi ir ļoti emocionāli, bet sargā sevi un cenšas to neizrādīt. Tā vietā ciniķis zobojas par visu un visiem, lai parādītu, ka viņš jau nu gan visām muļķīgajām jūtām stāv pāri un emocionāli neievainojams.

Vai izrāde ir par šādiem cilvēkiem? Jā, daļēji. Kad labu laiku biju nesekmīgi pūlējies saprast uz skatuves notiekošo, man piepeši radās atskārsme, ka izrādes teksts un varoņu emocionālas ķermeņa valodas izpausmes jānodala viena no otras.

Režisora (un / vai aktieru) interpretācijā izrādes varoņi ir ļoti emocionāli, lai arī viņu runātais liek domāt par pretējo. Tajā visā ir viena milzīga nelaime. Uz skatuves ir redzamas nevis lielas, apslēptas emocijas, bet gan pilnīgi atklātas. Ķermeņa valoda ir tāda, lai “katram muļķim” būtu skaidrs, ka tā ir pretrunā ar varoņu runāto. Šis izteiktais, nedabiskais kontrasts man neļāva dzīvot līdzi uz skatuves notiekošajam.

Kādreiz labprāt šo darbu izlasītu tāpat. Netraucētu pārspīlētā aktieru ķermeņa valoda.

Ir ko piebilst?