Ja es būtu valsts prezidents

Ir dzirdēts, ka skolniekiem dodot rakstīt sacerējumus par šo tēmu. Pieņemu, ka atbildes parasti ir aptuveni pacelšu pensijas, panākšu, lai cilvēkiem lielākas algas, likšu noziedziniekus cietumā utt. Es neesmu skolnieks, man ir 30 gadi un politikai sekoju gana cītīgi, lai mans viedoklis būtu mazliet citādāks. Un, lai arī prezidentam mūsu parlamentārajā republikā nav nemaz tik lielas teikšanas, viņam tomēr ir tiesības rosināt izskatīšanai likumprojektus vai noraidīt muļķīgākos Saeimas balsojumus, tiesa, riskējot ar amata zaudēšanu.

Tātad pie lietas.

Mans vispārīgais politikas redzējums

  • Latvija ir vienīgā valsts pasaulē latviešiem un tai primāri jārūpējas par latviešu tautu.
  • Latvijai jābūt demokrātiskai valstij. Diskutablākos jautājumus jāizlemj referendumos.
  • Valsts pastāv, lai tās iedzīvotāji būtu laimīgāki. Tas nozīmē, ka iedzīvotāju interesēm jādominē pār dažu uzņēmēju / korporāciju vajadzībām. Laimes jēdziens jāsaprot Maslova piramīdas kontekstā; vispirms jāapmierina cilvēku fizioloģiskās vajadzības, tad jāparūpējas par drošību utt.
  • Ideāla valsts ir nevis tāda, kuru spēj vadīt pat mājsaimniece, bet gan tāda, kuras vadīšanai pat mājsaimniece nav nepieciešama. Tas ir, valsts demokrātiskais mehānisms ir izstrādāts tik pašpietiekams, ka tā vispār nav jāvada. Politiķi veic atbalsta funkcijas, sastāda budžetu, pieņem pārsvarā tehniskus grozījumus, uzklausa vēlētājus utml. Pilnībā tas diez vai ir iespējams, bet uz to jātiecas.

Konkrētāk

  1. Valsts prezidenta amats ir galvenokārt reprezentatīvs. Grib to amata ieņēmējs vai nē, bet liela daļa nācijas viņu uztver vai vismaz ļoti grib uztvert kā zināma mēra garīgu līderi. Iekšpolitiski tā arī ir vissvarīgākā valsts prezidenta funkcija. Būt par latviešu tautas vadoni šī vārda vislabākajā nozīmē. Tas ir, nevis kusli murkšķēt par nodokļu maksāšanu vai ilgstoši neteikt, ko izdomājis devītā maija sakarā, bet gan vīrišķīgi, atklāti, ja nepieciešams, lepni un nekaunīgi paziņot savu viedokli kā nācijas galvenajam pārstāvim un aizstāvēt to. Lai latviešu tautas vairākums uztver prezidentu kā savu pārstāvi nevis kārtējo neveiksmīgo amata vietas aizpildītāju. Jo kuslāks būs valsts līderis, jo mazāk to ņems vērā, jo mazākas būs iespējas valstiski kaut ko panākt attiecībās ar citām valstīm. Labas attiecības ar citām valstīm ir svarīgas, bet ne jau par katru cenu.
  2. Valsts prezidenta uzrunas būtu konkrētas un tad, kad situācija to prasītu, nevis tieši svētkos. Komunikācijā vairāk tiktu izmantots blogam līdzīgs formāts, reaģējot arī uz atstātajiem komentāriem. Prezidenta kanceleja ir vērā ņemams resurss, kurš tādu formātu varētu padarīt efektīvu.
  3. Ir jāaptur Vienotības lienošā varas sagrābšana un jārealizē iespējami demokrātiskāka valsts pārvalde. Vismaz daļēji jārealizē Šveices referendumu pieredze, ļaujot sabiedrībai tieši iesaistīties varas procesos. Tas savukārt mazinās neuzticību parlamentam un valsts pārvaldei kā tādai. Pat ja tiks pieņemti daži kļūdaini lēmumi, nu, tāda ir demokrātijas cena. Tos pēc tam varēs arī atcelt referenduma kārtībā. Bet, ja pustotalitārs režīms pieņem sabiedrībai neizdevīgus lēmumus un valsts prezidents gļēvi nereaģē, tad pie pašreizējiem nosacījumiem sarīkot veiksmīgu referendumu ir gandrīz neiespējami.
  4. Iniciētu priekšlikumu, kas nosaka maksimālos griestus viena cilvēka īpašumam. Būtībā nav svarīgi cik lielus, kā tieši tiktu aprēķināta īpašumu vērtība utml. Tie tāpat netiktu pieņemti. Šī priekšlikuma patiesais mērķis būtu diskusijas radīšana par visai neērtu, bet fundamentāli svarīgu tēmu sabiedrības turības līmeņa vienādošanā. Ideālā gadījumā rastos starptautiska rezonanse, cilvēki ārzemēs pavilktos par šo ideju un rastos vismaz cerība kādreiz tālā nākotnē to arī realizēt.
  5. Veicinātu maksimāli daudz atklātības dažādos ar valsts aizsardzību saistītos jautājumos. Piedodiet, bet, galvenokārt pateicoties Lato Lapsam, man radies iespaids, ka mūsu drošības dienesti, sevišķi Drošības policija vairāk nodarbojas ar mākoņu stumdīšanu nekā veic valsts aizsardzību pēc būtības. Ar tādiem gadījumiem ir jācīnās. Nedomāju, ka labākais risinājums būtu pakļaut valsts drošības iestādes kādam noteiktam amatam. Varbūt jā, bet jebkurā gadījumā vispirms jābūt informācijai, ar ko viņi tur vispār ir nodarbojušies. Pēc tam varētu pieņemt arī attiecīgus lēmumus.
  6. Izveidotu darba grupu, kuras uzdevums būtu radīt alternatīvu vēlēšanu sistēmu esošajai. Piemēram, mazāki reģioni, iespēja atsaukt deputātu, paredzēt, kā rīkoties balsu pirkšanas gadījumos utml.
  7. Veicinātu Krievijas propagandas kanālu apraides ierobežošanu Latvijas teritorijā un iespēju robežās atbalstītu pret-propagandas masu mediju izveidi un attīstību. Iespējams, te ir nepieciešamas izmaiņas likumdošanā. Tam būtu jāizveido darba grupa, kuras rezultātu es kā prezidents iesniegtu Saeimai apstiprināšanai. Noteikti ir nepieciešams uzlabot kontroles mehānismus un sekojošās darbības pēc tam.
  8. Uz Krieviju es nebrautu vispār un maksimāli ierobežotu laiku, kas jāpatērē, reaģējot uz kaimiņu diplomātiskajām darbībām. Iemesls ļoti vienkāršs – šī brīža Kremlim ticēt nav jēgas. Ar pilnīgu meli runāt ir laika tērēšana. Būtībā pareizs solis būtu diplomātisko attiecību pārtraukšana, bet tas vēlāk radītu daudz nevajadzīgu grūtību. Kādreiz tas režīms viņiem arī kritīs.
  9. 16. martā es dotos pie Brīvības pieminekļa un publiski teiktu, ka šis datums jau sen ir mainījis savu kādreizējo nozīmi. Izvērstāk par to šeit.
  10. Ārpolitiski censtos panākt, lai Krievijai beidzot piespiež aizvākties no Kaļiņingradas apgabala, kur tā ir aizsēdējusies jau krietni ilgāk nekā tas savulaik tika starptautiski izlemts. Kompromiss varētu būt šī reģiona demilitarizācija.
  11. Darba grupas ietvaros censtos atrisināt esošo bardaku (interneta) masu medijos, kuri dēvē sevi par ziņu portāliem un publicē, maigi izsakoties, dezinformāciju. Darba grupas rezultāts – likuma grozījumi, kas tiktu iesniegti parlamentam.
  12. Iesniegtu Saeimai priekšlikumu par naturalizācijas kārtības maiņu, konkrētāk, naturalizācijas noteikumu padarīšanu stingrāku. Esošais mehānisms, kā rāda Kravcovs un citi viņam līdzīgie, neder. Liela imigrācijas viļņa gadījumā esošā naturalizācijas kārtība latviešus viņu valstī draud padarīt par minoritāti. Savukārt tas ilgtermiņā mainīs Latvijas esošo funkciju – būt par vienīgo valsti pasaulē latviešu tautai. No šāda apdraudējuma būtu maksimāli jāizvairās.

Būtībā tā varētu turpināt vēl diezgan ilgi, bet pamatā visam vajadzētu izrietēt no vispārīgā politikas redzējuma.

Ir ko piebilst?