Mana vēsture ar datoriem

Bērnībā par datoriem biju lasījis grāmatās, bet tāda īsta priekšstata man par tiem nebija. Pirmo datoru reāli ieraudzīju tēva darbā telefonu centrālē kādu astoņu gadu vecumā. Es uz to skatījos ar milzu bijību. Tam bija melnbalts monitors un Norton-s Windows vietā.

Norton commander

Nezinu, kādām darba vajadzībām dators bija paredzēts, bet es redzēju, ka uz tā visbiežāk tika spēlētas spēlītes. Atceros pirmo formulu, Karateka un Prince of Persia. Man tas viss likās šausmīgi interesanti, pat tikai paskatīties nevis mēģināt kaut ko darīt pašam. Reāli paskatījos tikai dažas reizes. Citi “ciemiņi” datoram kaut ko izdarīja un turpmāk nevienu pie datora vairs nelaida.

Savu nākošo reizi pie datora neatceros. Dažiem klasesbiedriem parādījās datori. Principā mani tie ļoti interesēja, bet es negribēju sevi lieki kārdināt un īpaši nevienam neuzmācos. Tomēr, kad vidusskolā sāka mācīt informātiku, saskarsmē ar datoru es jutos diezgan komfortabli. Pirmajā gadā mēs apguvām MS-DOS, Norton-u, Windows pamatus, kaut cik Word, Excel un Access. Otrajā un trešajā gadā mēs programmējām QBasic-ā. Sestdienās varēja iet raut Counterstrike vai Carmageddon datorklases tīklā. Reizēm arī aizgāju, kaut gan principā man uz skolu iet brīvdienās riebās.

Protams, ka es gribēju dabūt pats savu datoru. Tikai naudas nebija. Nevis tā, ka konfektēm pietiek, datoram nepietiek, bet naudas nebija vispār. Precīzāk sakot, man nebija regulāru ienākumu, lai cik mazu, no kuriem varbūt teorētiski varētu sakrāt datoram. Reizēm es kaut ko saņēmu atlikuma veidā no pirkumiem veikalā vai kāds uzdāvināja nelielu naudiņu jubilejā. Mēdzu piekopt arī mazo uzņēmējdarbību, apgādājot draugus ar mazajām pistolītēm vai izīrējot kādas sev piederošas mantas. Es varēju vienīgi apskaust bērnus, kuriem vecāki varēja atlicināt naudiņu datoram. Iespējamo krāšanu ievērojami sarežģīja trūkumā dzīvojošo brāļa un māsas pūliņi naudiņu no manis aizņemties faktiski uz neatdošanu. Tāpēc dators man būtībā šķita nekad nesasniedzams sapnis.

Pateicoties savai mazajai uzņēmējdarbībai, neatlaidīgai krāšanai un ietaupījumu slēpšanai, savos 16 ar pusi gados biju sakrājis pilnīgi neaptveramu summu. 180 latus. Manās acīs to vērtība bija varbūt līdzīga 18’000 eiro šodien. Es palūdzu savam draugam, lai viņš man palīdz izvēlēties datoru. Lietotu, protams, jo jaunu datoru par tik mazu naudu diez vai vispār varēja nopirkt. Draugs galu galā atrada datoru sludinājumos. Vēlāk nopratu, ka šis darījums viņam ir palīdzējis nopelnīt apmēram 40 latus par personīgo uzcenojumu. Papildus tam viņš pieprasīja 10 latus par palīdzēšanu un vēl desmit par nogādāšanu pie manis mājās. Tā kā pirms tam nekas par to nebija izrunāts, tad iedevu viņam 15 latus. Sapratu, ka vairs nekādos darījumos ar šo izpalīdzīgo draugu neielaidīšos.

Vārdu sakot, es biju palicis bez gandrīz vai mūža ietaupījumiem, bet man tā vietā bija AMD procesors ar 100 MHz jaudu, 16 Mb RAM, 2 Gb HDD, Teac 40x CD-ROM, FDD, video karti ar 1 Mb atmiņu, skaņas karti (bez draiveriem) un Windows 98, kā arī CRT monitors ar maksimālo izšķirtspēju 640*480. Tas bija 2000. gada rudens un jau tiem laikiem šis komplekts bija visai nožēlojams. Faktiski vājākais iespējamais, uz kura varēja griezties Windows.

Vai tas bija to vērts? Nerunājot par veidu, kā tas tika sagādāts, un uzcenojuma proporciju, jā. Es mācījos programmēt, pildīju mājas darbus ar datorvārdnīcu, spēlēju spēles, pētīju operētājsistēmu. Es biju sajūsmā par visām jaunajām iespējām. Man šķita, ka tas viss ir kaut kas lielisks un, ja vēl man būtu spēcīgāks dators, tad laime būtu pilnīga.

Ar programmatūru vien man, protams, nepietika. Es gribēju arī paskatīties, kas “lācītim vēderā”. Pamēģināju noņemt un pielikt cieto disku, CD-ROM, operatīvo atmiņu. Saliku visu kopā un dators vairs nedarbojās. Tas pīkstēja. Es jutos diezgan šausmīgi, lai neteiktu vairāk. Vispār bija milzīgs kauns kādam kaut ko atzīties. Pagāja kādas divas dienas un izstāstīju brālim. Viņš piezvanīja kādam sev zināmam speciālistam, kurš teicis, ka, visticamāk nepareizi salikts kopā. Ja nesanāk pašiem tikt galā, tad kaut kad viņš varētu uzmest aci. Tad es saņēmos un pārskatīju visu datoru vēlreiz. Un pats arī atradu problēmu.

Operatīvā atmiņa ar ligzdu.
Attēls no http://www.bigbookofamigahardware.com/bboah/product.aspx?id=1025

Tā laika operatīvajai atmiņai bija tik muļķīga dizaina ligzda, ka, ieliekot atmiņu mazliet nepareizi, varēja salocīt kādu no ligzdas kājiņām. Tā arī bija noticis. Atlocīju kājiņu atpakaļ, dators iedarbojās un nodomāju, ka vairs nekad mūžā neķeršos datora iekšām klāt. Kā tad, jā…

Tolaik bija problēma apmainīties ar failiem. CD-RW iekārtas bija pārāk dārgas. Disketēs gāja tikai 1.44 Mb un tās bieži sabojājās. USB flash-u nebija, nebija pat USB portu. Risinājums bija izņemt no datora cieto disku, aiznest uz citu datoru un piespraust pie tā. Vienā tādā reizē es atnesu cieto disku atpakaļ mājās, ieslēdzu datoru un pacēlās dūmi. Pieļauju, ka IDE kabelis varētu būt bijis piesprausts otrādi. Bet bija jau par vēlu. Cieto disku varēju mest miskastē. Es vairs pēc tam nekad neesmu redzējis tādus IDE kabeļus, kurus varētu piespraust otrādi vai kuriem vismaz nebūtu iezīmēts pirmais celiņš. Bet šim datoram tādi bija.

Labu laiku es par datoru vairs nelikos ne zinis. Tad es ieliku datorā disketi ar QBasic-u. Tā bija sistēmas diskete un no tās aizgāja MS-DOS. Es atkal varēju programmēt vai pat kaut ko rakstīt.

Ja skolā MS-DOS nebūtu mācīts, es droši vien neko tur nesaprastu. Bet iegūtās zināšanas man tiešām ļoti noderēja gan tad, gan arī vēlāk.

Jaunu cieto disku nopirku pēc kāda pusgada. Tam bija 4,3 Gb un maksāja 35 Ls, kas turklāt bija ar īpašu atlaidi caur pazīšanos. Operētājsistēmas disku aizdeva informātikas skolotājs. Ar tālāko pats viegli tiku galā. Caur pazīšanos biju ticis arī pie ārā metama korpusa. No tā varēju paņemt vēl 16 Mb RAM un ar saviem 32 Mb jutos visai apmierināts ar dzīvi. Nekas cits man noderīgs tajā sistēmblokā nebija.

Ļoti gribējās, lai datoram ne tikai būtu skaņas karte, bet lai tā arī darbotos. Regulāri uzmācos saviem datorizētajiem draugiem, lai palīdz, bet bez rezultātiem. Atrisinājums nāca, kad uz laiku aizdevu datoru (nedatorizētam) draugam un saņēmu to atpakaļ ar jaunu skaņas karti. Viņš bija gatavs man to nopirkt uz sava rēķina, bet man to četru latu nebija žēl. Mūzikas man lāgā nebija, bet es tāpat biju ļoti priecīgs.

Ar operētājsistēmas disku varēju diezgan brīvi pievērsties dažādiem eksperimentiem sistēmas ātruma uzlabošanai. Diezgan daudz ko iemācījos un ar laiku varēju palīdzēt arī citiem datoru īpašniekiem. Kad sāku to darīt par atlīdzību, mani ienākumi būtiski palielinājās. Savam nākošajam datoram biju sakrājis jau pēc gada. Arī šis bija lietots, tikai pirku veikalā. Tam bija 700 Mhz AMD Duron procesors, 40 Gb HDD un 256 Mb RAM. Varēja spēlēt GTA 3. Diemžēl regulārā cietā diska izņemšana un pielikšana pie cita datora nepalika bez sekām. Jau pēc pusgada tam parādījās pirmie sliktie sektori un vēl pēc dažiem mēnešiem tas nobeidzās pilnībā. Nācās turpmāk dzīvot ar 4,3 Gb mazu cieto disku. No tā laika cietos diskus apkārt nēsāju diezgan nelabprāt.

Jāatzīst, ka sekojošo datorkomplektu hronoloģiju, specifikācijas un vēl jo vairāk cenas atceros diezgan slikti. Turklāt ģimenes vajadzību dēļ mājās parasti bija divi datorkomplekti.

Par ļoti lētu naudu tiku pie vecāka datora un jauno pārdevu draugam. Tas var šķist neloģiski, bet man tobrīd vajadzēja tikai rakstāmmašīnu, savukārt draugs piedāvāja labu cenu un iespēju drīzumā nodrošināt internetu manā dzīvoklī. Jau pēc dažiem mēnešiem sludinājumos sameklēju jaunu (lietotu) sistēmbloku ar 1000 MHz AMD Athlon procesoru, 512 Mb RAM, 80 Gb HDD. Cenu neatceros, bet man tas šķita ļoti lēti. Šis datorkomplekts man nostrādāja kādus divus gadus līdz nobeidzās mātes plate.

Tad caur paziņām iegādājos vēl vienu lētu, bet labu komplektu. Pēc tajā pamestajiem failiem man radās vieglas aizdomas, ka tas varētu būt zagts. Komplekts tik un tā pie manis ilgi neuzturējās, jo ātri to pārdevu paziņam, kuram ļoti vajadzēja datoru.

Kad apnika ņemties ar vecajiem lūžņiem, nopirku veikalā Multisistēma pilnīgi jaunu komplektu ar 3 GHz Pentium procesoru un korpusu sarkanā krāsā. Cenu un pārējos parametrus neatceros, bet ilgus gadus tas man ļoti uzticami kalpoja. Kad pārdevu to, man pircēja jautāja, vai esot labs, jo bērni ilgi esot tam naudu krājuši. Es bez šaubu ēnas sirdī varēju teikt, ka, neskaitot tagadējo, labākais, kāds jelkad man ir bijis.

Bija iespēja lēti iegādāties datorkomplektu, kurš savulaik veicis dienesta pienākumus Valsts ieņēmumu dienestā. Tas nebija ļoti ātrs, bet ar licencētu operētājsistēmu un, galvenais, LCD monitoru. Neliela izmēra istabā CRT monitora radītais karstums ir pārāk jūtams. Šis komplekts laikam bija uzkrājis pārāk daudz negatīvas enerģijas un tas nobeidzās jau pēc nepilna gada. Mēdza kārties Windows. Vairākas nedēļas meklēju risinājumus, nez cik reizes pārinstalēju visu sistēmu, bet tā kā nekas nelīdzēja, nospriedu, ka vainīga mātes plate un pārstāju savus reanimācijas pūliņus.

Eksperimentālā kārtā nopirku “no rokas” tikai komponentes. Vienu no pirmajiem četrkodolu procesoriem, mātes plati un operatīvo atmiņu. Pēc rādītājiem tas tobrīd bija monstrs, bet reāli komplekts uzvedās diezgan niķīgi. Pie tam es ilgi nevarēju saprast cēloni. Man šķita, ka pie vainas ir Windows 7. Kādus divus gadus nomocījos līdz pārdevu tieši šo pašu komponenšu komplektu.

Reiz darba vietā tika nolemts norakstīt liekos datorus un darbinieki varēja katrs pa komplektam paņemt. Nenoslinkoju, ieslēdzu pa kārtai visus, cik nu to bija, kādi septiņi, un atradu itin spēcīgu komplektu. Tā kā tam bija licencēta operētājsistēma, tad es to nepārinstalēju. Kad nolēmu to pārdot, izdzēsu visus liekos failus un lietotāja profilu piedevām, atstājot tikai administratoru. Laikam ejot, biju aizmirsis tā paroli. Īstais brīdis, kad to atcerēties, ir, kad pie tevis atnākuši pircēji un grib paskatīties, kā dators strādā. Pārinstalēju viņu acu priekšā operētājsistēmu, bet saņēmu arī jautājumu, vai dators neesot zagts. Ej, nu, pierādi kaut ko…

Vienu reizi mēģināju sistēmbloku salikt pats, pērkot pa detaļām (šoreiz jaunām) atsevišķi, jo cietais disks, CD-RW un korpuss man jau bija. Gala rezultāts bija stabils un sanāca visai lēti. Tikai mazliet palēni gan darbojās, drusku noskopojos.

Portatīvu datoru esmu pircis tikai reizi un faktiski piespiedu kārtā ceļojumam uz Austrāliju. Kaut kur visi fotogrāfiju gigabaiti bija jāliek. Naudu šim brīnumam varēju atvēlēt pavisam maz. Sludinājumā atrastā datora klaviatūrai trūka pāris pogas, bez elektrības nedarbojās vispār. Briesmīgs lūznis, bet man īsti nebija vairs laika meklēt nākošo. Pēc ceļojuma tas kļuva par mašīnu rezerves kopiju uzglabāšanai.

Tad izdzirdēju, kā draugs plāno pirkt datoru. Esot jānopērk dārgs, bet ļoti labs komplekts, lai pēc tam gadiem ilgi varētu nedomāt par uzlabojumiem. Man šī doma iepatikās. Sāku pētīt, ko tad vispār var nopirkt un cik tas maksā. Visbeidzot ļāvos kārdinājumam un tiešām nopirku saprāta robežās labāko iespējamo komplektu. No tā laika ir pagājuši kādi trīs gadi. Ja nenotiks kāda nelaime, par jaunu datoru vēl ilgi nedomāšu. Starp citu, mans draugs savu datoru laikam tā arī vēl nav nopircis.

Vecos sistēmblokus, kā jau minēju, mēdzu pārdot. Tās tomēr ir diezgan lielas kastes, kuras turklāt man nav diez ko vajadzīgas, bet kādam citam gan. Turklāt lieka naudiņa nekaitē.

Ja kādreiz man ar dzelžiem darboties patika un sapņoju strādāt par sistēmas administratoru, tad tagad pēc puda sāls apēšanas man tas ir pārgājis. Ierobežotu resursu apstākļos ņemties ar plīstošiem dzelžiem ir diezgan ilga un stresa pilna nodarbošanās.

Pa šiem gadiem bez jau visa minētā nosvilināta viena operatīvā atmiņa un procesors, nobeigušies vairāki monitori, vismaz viens cietais disks un diskešu lasītājs, barošanas bloks un videokarte. Vismaz viens pilns komplekts pilnīgi droši. Vienīgā manis novērotā likumsakarība tajā visā ir, ka lietotie datori un to daļas bieži plīst. Man nav plīsušas komponentes vai sistēmbloki, kurus esmu iegādājies pilnīgi jaunus.

 

Ja kādam vēl bez Endija šī tēma šķiet stāstīšanas vērta, lūdzu nekautrējieties un negaidiet īpašu uzaicinājumu, bet ķerieties pie lietas.

Par rezerves kopiju veidošanu

Datu rezerves kopiju veidošana nav nekāds kosmoss. Parasta lietotāja vajadzībām tas ir salīdzinoši lēti un vienkārši. Sarežģītus risinājumus neapskatīšu, tos var katrs meklēt pats atbilstoši savām specifiskajām vajadzībām.

Kāpēc ir noderīgi pa laikam veidot datu rezerves kopijas? Tāpēc, ka datori un to cietie diski nekalpo mūžīgi. Turklāt tie ne tikai plīst, datoru var nozagt, tas var iet bojā ugunsgrēkā, datus var nošifrēt izspiedējvīruss utt.

Tāds izskatās datora iekšējais cietais disks.
Tāds izskatās datora iekšējais cietais disks.

Pamatā var izšķirt divus rezerves kopiju veidošanas principus – mākonī vai lokāli. Vienkāršoti runājot, mākonis nozīmē failu kopēšanu internetā, lokāli – uz sava cietā diska / lentas / atmiņas kartes / utml.

No mākoņu risinājumiem varu minēt populāros dropbox un google drive. Tie der, ja dati nav sevišķi sensitīvi. Protams, mākonī var glabāt arī sensitīvus datus. Iespēja, ka tie noplūdīs, ir ļoti niecīga. Tomēr es to neieteiktu darīt. Ja tomēr, tad vispirms vajadzētu šifrēt failus. Mākoņa risinājumu uztur parasti cilvēki ar personīgām interesēm un vājībām. Jo nopietnāks mākoņa risinājums, jo vairāk cilvēku nepieciešams to apkalpošanai, līdz ar to lielāks risks datiem kļūt redzamiem nevēlamām personām. Manas kailbildes droši vien neinteresēs ne dropbox sistēmas administratoru no Indijas, ne web programmētāju no ASV, bet par perverso datu bāzu administratoru Rinaldu no paralēlklases es tik drošs nejustos. Pat ja notiktu noplūde un man kļūtu pilnīgi skaidrs, ka Rinaldiņš uzdarbojies, to pierādīt, visticamāk, būtu neiespējami.

Atkāpei par datu noplūdes pierādīšanu. Personas datus valstī aizsargā likums. Katram indivīdam ir tiesības uzzināt, kura fiziska vai juridiska persona pieprasījusi datus par viņu. Kā persona, kura ikdienā strādā ar sensitīviem personu datiem, piebildīšu, ka situācija reālajā dzīvē parasti ir mazliet citādāka. Ir diezgan liels lērums ļaužu, kuri var nekontrolēti tikt pie dažādiem sensitīviem datiem. Atbildes vēstules uz indivīdu pieprasījumiem raksta nevis roboti, bet parasti mirstīgi cilvēki. Viņu sastādītās atbildes praktiski nav pārbaudāmas. Un, ja kāds apzināti gribēs nozagt datus, tad domājams, ka vispirms viņš painteresēsies, kā to izdarīt, neatstājot pēdas. Plašās iespējas to izdarīt nezinātājam varētu šķist diezgan šokējošas.

Ja ir kas slēpjams no likuma sargiem, tad jārēķinās, ka visticamāk mākoņpakalpojumu sniedzējs visu uzglabāto informāciju nodos pieprasītājvalsts pārstāvjiem. Īpaši tas attiecas uz Latvijā bāzētiem mākoņpakalpojumu sniedzējiem, jo pie mums ar izpratni par tiesiskumu ir diezgan bēdīgi. Protams, var slēgt līgumu ar mākoņa turētāju anonīmi, maksāt no priekšapmaksas bankas kartes utml. censties pasargāt savu identitāti, bet tas vairs nav ne ātri, ne vienkārši.

Ja sensitīvus datus glabā Google drive, lielākais risks varētu būt e-pasta paroles nejauša pazaudēšana. Tik svarīga e-pasta parolei jābūt unikālai. To nedrīkst lietot ne internetbankā, ne feisbukā, par dažādiem internetveikaliem nemaz nerunājot. Drošāk, ja tiek lietota divpakāpju verifikācija ar telefona numuru, bet ar to vien var nepietikt. No otras puses, lietojot divpakāpju verifikāciju, e-pasta pakalpojuma sniedzējam tiek uzticēts savs telefona numurs. Tā jau ir visai sensitīva informācija, kas pakalpojuma sniedzējam var ļaut viennozīmīgi identificēt konkrētu personu. Tomēr, ja tiek atstāts dators ar atvērtu e-pastu piekļuvei citam cilvēkam, tad tur nekādas paroles neglābs.

Pats personīgus datus pēc iespējas turu no interneta pa gabalu. Tomēr mākoņa risinājumus izmantoju – stacija.org rezerves kopiju glabāšanai.

 

Par lokālajiem risinājumiem. Ja mājās ir vēl kāds dators, kaut vai galīgi vecs portatīvais ar pietiekoši lielu cieto disku, datus pa laikam var kopēt uz to. Šis risinājums palīdz gadījumos, ja cietais disks iziet no ierindas. Tomēr, ja mājā paviesosies zaglis, tad viņš, visticamāk, paņems abus datorus. Tāpēc drošāk būtu otru datoru fiziski glabāt citur.

Ērtāka, bet, iespējams, dārgāka alternatīva ir datu kopēšana uz ārēja cietā diska. Tie maksā, sākot no aptuveni 50 eiro. Diez ko lēti tas nav, toties daudz ērtāk par otra datora fizisku pārvietošanu un pieslēgšanu tīklam. Ārējais cietais disks ir neliels, salīdzinoši viegls, to var ātri un viegli pievienot datoram caur USB portu. Pēc kopijas veikšanas ārējo cieto disku der noglabāt citā ēkā, lai nodrošinātos pret zādzībām vai ugunsgrēku. To var aizvest uz laukiem vai atstāt pie kāda uzticama cilvēka.

Ja datu nav ļoti daudz, toties tie ir ļoti sensitīvi, tad tos var glabāt mazajās atmiņās kartēs. Tās nemaksā pārāk daudz, fiziski ir ļoti mazas un līdz ar to viegli noslēpjamas. Tās var pielīmēt pie lustras vai iebāzt elektrības rozetē. Galvenais, lai uzglabāšanas vieta nebūtu mitra.

Lielu datu daudzumu kopēt ar Windows Explorer nav ērti. Nevar zināt, kurā brīdī windows pajautās, ko darīt, ja faili jau eksistē, un, ja process pa vidu kļūdas dēļ apstāsies, nevarēs saprast, no kurienes jāatsāk kopēšana. Tāpēc daudz ērtāk ir lietot speciālu programmatūru. Pats lietoju bezmaksas atvērtā koda FreeFileSync un neko ērtāku pat nevaru iedomāties. Pietiek tikai vienu reizi nodefinēt kādas mapes uz kurieni vēlos kopēt. Varu arī noteikt, ko darīt, ja faili pārklājas – pārrakstīt vai nedarīt neko. Reizi dažos mēnešos jāatceras piespraust ārējo cieto disku, palaist programmu, atstāt uz kādu stundu un viss.

Papildus drošībai var izmantot failu šifrēšanu. MS Office dokumentiem ir iebūvēta iespēja tos šifrēt ar paroli. Pārējos var šifrēt, iekļaujot arhīva failā (*.rar, *.zip utml.) ar paroli. Jārēķinās gan, ka pastāv programmas paroļu atlaušanai, tāpēc nopietnu interesentu parole neapturēs. Labs pretlīdzeklis ir failam pārsaukt paplašinājumu un nolikt tur, kur to nemeklēs. Piemēram, nosaukt par twain_64.dll un ielikt C:\Windows mapē. Tomēr failu šifrēšanai ir liels būtisks mīnuss. Drošības dēļ failu parolei vajadzētu būt sarežģītai un unikālai – kā reiz tādai, kuru pēc laika vairs nevarēs atcerēties. Risinājums ir paroli pierakstīt , lietot ne-unikālu un mazāk drošu paroli vai arī failus nešifrēt.

 

Nobeigumā varu pastāstīt, kā slikti gājis man personīgi. Lielāka apjoma datus esmu pazaudējis divas reizes. Pirmā bija tālajā 2001. gadā, kad pacēlās dūmi no nepareizi piesprausta datora cietā diska. Ietilpība bija tikai 2 Gb, bet man nebija pilnīgi nekādu datu kopiju un zaudējums bija ļoti sāpīgs. Šādu manevru mūsdienās atkārtot ir praktiski neiespējami, jo cieto disku piespraust otrādi pie mātes plates vairs nevar.

Otrā reize bija, kad nācās pārinstalēt kādu no Windows vecajām versijām. Neizvēlējos sējuma formatēšanu, bet, instalācijai dzēšot iepriekšējos lietotāju profilus, My Documents mapes saturs izgaisa bez pēdām. No tā laika vairs neko vērtīgu lietotāju profilu mapēs neturu. Mūsdienās tas varbūt šķiet mazliet paranojāli, bet tā es jūtos drošāk.

Nošifrētiem failiem paroles esmu aizmirsis daudzas reizes. Kādreiz varbūt vajadzētu sameklēt kādu programmu, ar ko paroles aizsardzību atlauzt, bet nekas svarīgs tur tāpat nav. Turpmāk, ja pieļauju, ka neatcerēšos paroli, pierakstu to šifrētā veidā.

Tagad ~reizi pusgadā kopēju datus uz citu datoru, reizi dažos mēnešos – uz ārēju cieto disku. Tas palīdz vismaz tādā veidā, ka ne reizes nav bijusi nepieciešamība datus atjaunot.

Mākslīgais intelekts

Pa laikam parādās pa pusei paniski, pa pusei sensacionāli slavenu cilvēku viedokļi, ka drīzā nākotnē mākslīgais intelekts pārspēšot cilvēku. Tikšot pat iznīcināta cilvēce. Skaļi apgalvojumi, niecīga konkrētība, risinājumu vispār nav.

Mākslīgais intelekts

Attiecībā uz mākslīgo intelektu der aplūkot dažus filozofiskus jautājumus.

  1. Vai vispārējs mākslīgais intelekts ir iespējams? Vai mašīna var atrisināt jebkuru problēmu, kuru spēj atrisināt cilvēks ar savu intelektu? Vai mašīnu spējām pastāv noteiktas robežas?
  2. Vai inteliģentas mašīnas ir bīstamas? Kā nodrošināt mašīnu ētisku lietojumu un izturēšanos?
  3. Vai mašīnai var piemist prāts, apziņa un garīgi stāvokļi tieši tāpat kā cilvēkiem? Vai mašīnai var būt jūtas un vai tādēļ tai pienāktos zināmas tiesības? Vai mašīna var apzināti nodarīt ļaunu?

Šos jautājumus būtu jāskata, sākot ar pēdējo, jo uz pirmo jautājumu nevar atbildēt, nezinot atbildes uz pārējiem. Bet vispirms ķersimies pie pašiem pamatiem.

 

Datoru arhitektūra principā ir bijusi nemainīga kopš to pirmsākumiem. Dators sastāv no operatīvās atmiņas, stacionārās atmiņas, procesora, ierīcēm informācijas ievadei un izvadei. Mobilajiem telefoniem, planšetēm uzbūve ir tāda pati. Vidusmēra kalkulators ir vienkāršāks – tam nav stacionāras atmiņas.

Cilvēka arhitektūra ir citādāka, jo nevar viennozīmīgi nošķirt procesoru, operatīvo un stacionāro atmiņu. Ja varētu, tad tas radītu revolūciju medicīnā un potenciāli sniegtu iespēju kontrolēt cilvēku domas un atmiņas. Bet nevar. Cilvēks ir melnā kaste ar neskaidriem darbības principiem. Tā ir fundamentāla atšķirība jau pašos pamatos.

 

Datorprogramma ir instrukciju kopa noteiktu uzdevumu veikšanai. Vienkāršoti programmu var uztvert kā funkciju. Tā saņems ievaddatus, veiks ar tiem iepriekš definētas darbības un atgriezīs rezultātu. Tāpat kā sin(x) = y. Interneta pārlūka pamatfunkcija ir saņemt datus no cita datora internetā un attēlot tos ekrānā. Teksta redaktora pamatfunkcija – attēlot ar klaviatūru ievadītu tekstu ekrānā, sniegt iespēju noformēt to un saglabāt stacionārajā atmiņā. Operētājsistēmas pamatfunkcija – nodrošināt pārējo programmu piekļuvi datora resursiem. Var būt programmas, kuras nesaņem ievaddatus vai neatgriež rezultātu, bet tie ir izņēmumi, parasti niecīgas programmas testa nolūkiem.

Programmas radīšanai nepieciešams definēt konkrētu programmas uzdevumu un sagatavot precīzas instrukcijas tā veikšanai. Var veidot programmu bez definēta uzdevuma, bet tas ir tāpat kā gatavot ēst bez receptes, turklāt nezinot vai gala rezultāts būs plovs vai soļanka. Teorētiski pastāv niecīga iespēja, ka nejauši sanāks pagatavot ko garšīgu.

 

Kāds ir cilvēka uzdevums? Kāda ir cilvēka pamatfunkcija?

Kāda būtu mākslīgā intelekta pamatfunkcija? Ja mēs to nezinām, tad mākslīgo intelektu nevar izveidot. Nevar radīt to, ko nevar definēt un skaidri aprakstīt. Var radīt kaut ko starp plovu un soļanku, bet vai tas būs mākslīgais intelekts?

 

Ja klients vērsīsies pie programmatūras izstrādātāja ar lūgumu izveidot mākslīgo intelektu, viņš saņems pretjautājumu – ko jūs saprotiet ar mākslīgo intelektu? Tālāk vārdu pa vārdam tiktu noskaidrots kādēļ klientam to vajag. Sekotu vienošanās par kritērijiem, pēc kuriem atzīt, ka mākslīgais intelekts ticis izveidots. Visiem šiem soļiem un kritērijiem jābūt viennozīmīgiem un konkrētiem. Citādi nebūs praktiska gala rezultāta.

Jebkuras sakarīgas programmas darba rezultātam jābūt cilvēkam saprotamam. Pretējā gadījumā tāda programma nav vajadzīga. Kas būtu mākslīgā intelekta darba rezultāts? Viņš pats? Programma, kas veido pati sevi? Bet ko ar to varētu iesākt? Kurš iegūto galarezultātu varētu saprast?

Mākslīgais intelekts

Pieņemsim, ka ticis izveidots mākslīgais intelekts. Tam pajautā – ko iesākt, lai atrisinātu konfliktu Ukrainā? Mākslīgais intelekts kādu diennakti apkopo datus, veic analīzi, skaitļo un visbeidzot paziņo, ka Ukrainas valsti vajag likvidēt, pievienojot to Krievijai. Ja kāds pretojas, to vajag nošaut bez kavēšanās. Seko neaptverami gara argumentu ķēde.

Jūs gribētu uzticēties tādam mākslīgajam intelektam?

Diez vai. Acīmredzot, mākslīgais intelekts pieļāvis kļūdu un tādēļ tas jālabo. Bet kā salabot programmu, kura pati sevi veido? Vai tas vispār ir iespējams? Ja jā, tad cik sarežģīti tas ir? Vai programmētājs tomēr nebūs gudrāks par mākslīgo intelektu?

 

Programmu testēšanas vispārējs princips ir salīdzināt programmas atrisinātā uzdevuma rezultātu ar lietotāja rīcībā esošo iepriekš zināmo rezultātu. Ja tie sakrīt, tests izturēts. Tāpat, lai pārbaudītu mākslīgo intelektu, lietotājam būtu jāzina mākslīgajam intelektam sniegtā uzdevuma sagaidāmo rezultātu. Tas nozīmē, ka testētājam jābūt gudrākam par mākslīgo intelektu.

 

Atgriezīsimies pie jautājumiem.

  • Vai mākslīgajam intelektam tāpat kā cilvēkam var piemist prāts, apziņa un jūtas?

Teorētiski jā – pie nosacījuma, ka cilvēks spēj apziņu, prātu un jūtas uzrakstīt kā instrukciju kopu. Bet tā kā cilvēks pats īsti nesaprot, kas ir prāts, apziņa un jūtas, tad par to pārnesi digitālā formātā šobrīd nevar būt ne runas. Tas nenozīmē, ka nebūs mēģinājumu radīt mākslīgu prātu un apziņu. Tādi noteikti būs, bet rezultāts būs labi ja līdzīgs cilvēka prātam un apziņai.

  • Vai mašīna var apzināti nodarīt ļaunu?

Nē, nevar, jo mašīnai nav apziņas.

  • Vai var izveidot bīstamu inteliģentu mašīnu?

Protams! Paņemam robotu, apkrāmējam ar sprāgstvielām un sūtām šo uz stacijas laukumu. Būtībā mūsdienu raķetes jau ir inteliģentas mašīnas.

  • Kā nodrošināt, lai inteliģentās mašīnas tiktu lietotas / pašas rīkotos ētiski?

Nekā, tas ir neiespējami. Ja inteliģentās mašīnas veidotājs nevēlēsies ievērot ētikas normas, tad nekas viņu uz to nepiespiedīs. Ar laiku tiks pieņemtas dažādas ierobežojošas starptautiskas konvencijas, bet praktiski tā būs tukša laika tērēšana.

  • Vai mašīnu spējām pastāv noteiktas robežas?

Mašīnas nevar realizēt lietas, kurām nav uzrakstīts skaidrs, viennozīmīgs algoritms. Algoritmizēti aprakstīt pilnīgi visus pasaules procesus, iespējams, var teorētiski, bet ne praktiski kaut vai tauriņa efekta dēļ. Tā arī ir mašīnu spēju robeža.

  • Vai mašīna spēj atrisināt jebkuru uzdevumu, ko spēj arī cilvēks?

Tas atkarīgs no uzdevuma. Ja tas ir pietiekoši vienkāršs, lai to varētu pārrakstīt instrukciju virknē, tad jā. Bet kā uzrakstīt instrukciju virkni lieliskas grāmatas uzrakstīšanai vai baudāmas teātra izrādes iestudēšanai? Ja cilvēkam būtu viennozīmīgi skaidrs kā to principā dara, tad no tā varētu izveidot instrukciju kopu, bet tādas skaidrības nav un diez vai kādreiz būs.

  • Vai ir iespējams tāds mākslīgais intelekts, kurš jebkuru uzdevumu veic vismaz tikpat labi kā cilvēks?

Teorētiski varbūt jā, bet praktiski nē. Lieciet mākslīgajam intelektam izbaudīt saulrietu pludmalē.

 

Ja procesu ir iespējams detalizēti uzrakstīt kā algoritmu, no kura radīt precīzu instrukciju kopu, tad var uzbūvēt programmu, kas to veic. Nav svarīgi, kā to dēvē – par mākslīgo intelektu vai citādi.

Riska faktors ir lietotāji, viņu attiekme pret programmu. Ja lietotāji programmu uztver kā gudrāku par sevi pašu, tad problēma ir viņu izpratnē par datora un programmatūras uzbūvi. Un tādiem mākslīgais intelekts nereti ir jau izgudrots.

WordPress migrācija

Pagājis mazliet vairāk par nedēļu kopš palaista Stacija. Mazliet gribas piefiksēt piedzīvotās tehniskās lietas.

Mājas versijai uzinstalēju xampp un wordpress. Instalācijas ļoti vienkāršas, viss izdevās bez problēmām.

No redstar7.wordpress.com izvilkt rakstus (gandrīz 900), kategorijas, komentārus bija salīdzinoši vienkārši. WordPress piedāvā izveidot XML failu, kurš satur rakstus un saites uz tajos iekļautajiem failiem. Importa procesam nekādas opcijas izvēlēties nav iespējams. Importējot failu XML failu bloga mājas versijā, process visus rakstus neieimportēja. Skatījos datu bāzē, bet tajā trūkstošo ierakstu nebija. Cēloni nesapratu, bet pamēģināju importēt vēlreiz un daļa trūkstošo datu ieimportējās. Ar trešo paņēmienu ieimportējās pilnīgi viss. Jau esošie ieraksti tiek atjaunināti nevis iesprausti vēlreiz. Imports pie reizes novilka un piesaistīja visus pie rakstiem piederošos failus, kuri fiziski atradās wordpress-ā. Bija viena neliela kļūda – nerādīja pareizu komentāru skaitu pie rakstiem, bet to viegli varēja salabot ar SQL skriptu, kuru atradu google.

Ātri sapratu, ka wordpress sevis uzturētajiem blogiem lieto daudzus spraudņus. Parasts lietotājs spraudņu sarakstu neredz un nezina, ko nodrošina wordpress un ko spraudnis. Dažus spraudņus piemeklēju savām specifiskajām vajadzībām.

  • Easy Twitter Feed Widget: tvitera attēlošana logrīkā (vidžetā). 
  • Embed image links – by Wonder: spraudnis, kurš saiti uz attēlu pārveido par attēlu. Tas ir, tekstā ielieku saiti uz attēlu, nekādus tagus vai formatējumu nerakstu. Spiežu “publicēt” un bilde automātiski redzama ierakstā.
  • Jetpack by WordPress.com: būtībā tā ir spraudņu kolekcija. Tajā ir, piemēram, “like” poga wordpress lietotājiem, iespēja komentēt ierakstu no sava twitter, facebook vai wordpress konta, iespēja sajūgt kopā veco wordpress blogu vadības paneli ar jauno blogu un daudzi citi vērtīgi labumi.
  • Ultimate Tag Cloud Widget: iespēja pamainīt birku (tag) un kategoriju attēlošanu logrīkā.
  • UpdraftPlus – Backup/Restore: rezerves kopiju veidošanas rīks. Var sūtīt rezerves kopijas uz google drive, dropbox u.c.

Dizainu sāku meklēt jau ļoti laicīgi. Izmēģināju visādus variantus un visbeidzot paliku pie Amadeus. Sajūsmā neesmu un kādreiz meklējumus turpināšu.

Sanāca vairāku dienu aizķere ar domēna piesaisti, bet tas bija hostinga kompānijas ziņā un es tur neko nevarēju ietekmēt.

Nevar tā vienkārši paņemt mājas wordpress-u, nokopēt uz hostinga atvēlēto stūrīti un cerēt, ka viss uzreiz strādās. Būtiskākais iemesls: wordpress ierakstu importa process pārkārto visas iekšējās saites, šajā gadījumā uz mājas datoru. Tāpēc izveidoju svaigu wordpress instalāciju hostinga stūrītī un palaidu tai wordpress ierakstu importu. Process ātri nobeidzās ar kļūdu. Izlēmu, ka vienkāršāk būs nokopēt tabulas ar ierakstiem, komentāriem, kategorijām u.c. Tā arī izdarīju un viss likās OK. Sekojošā problēma, ar kuru nācās pacīnīties, bija lērums eksistējošu saišu uz redstar7.wordpress.com un mājas datoru. Šī problēma tika risināta, eksportējot datu bāzi SQL failā. Fails tika atvērts ar notepad++ un kādu laiciņu pastrādāts ar find/replace. Iegūtais rezultāts tika importēts atpakaļ datu bāzē. Situāciju mazliet sarežģīja jaunais ierakstu saišu formāts bez datuma. Ja vajadzētu to visu darīt vēlreiz, mēģinātu tomēr atrast vienkāršāku risinājumu.

Tika pastrādāts ar Google search console, bet satiksme no google galīgi nav tāda kā vecajam blogam. Ceru, ka ar laiku tas mainīsies. 4-6 nedēļas gaidīt esot normāli.

Nākamais svarīgais darbs ir izdomāt, ko iesākt ar lērumu saišu uz bildēm, kuras atrodas visādās attēlu uzturēšanas vietnēs. Jo, lūk, imageshack.us vismaz dažas manas bildītes ir izmetis miskastē. Drošāk būtu glabāt visu lokāli, bet kā to gūzmu failu ātrāk un ērtāk atrast, atvilkt pie sevis, sakārtot un salikt uz tiem saites?

Kā būtu cilvēkam, kurš ar IT lietām ir vairāk uz “jūs”? Bez kļūdas pie ierakstu importa – domāju, ka vienkārši. Ar tādu kļūdu – visai sarežģīti. Tādos gadījumos galvenais ir daudz pacietības, domāt, kas tiek darīts un kāpēc, mazliet radošas pieejas, pareizi jautājumi google un viss būs kārtībā.

Papīra cena

Kārtojot vecus papīrus, uzgāju kaudzi ar veciem špikeriem no Ventspils augstkolas laikiem. Palasīju vienu, neko neatcerējos. Otru – tāpat. Trešo – kaut ko mazliet, bet skaidrs, ka dzīvē man tas nav bijis vajadzīgs. Un tā tālāk. Vietām pat priekšmets tikai aptuveni nojaušams.

Špikeri

To špikeru ir pārāk daudz, lai es tos gribētu saskaitīt, minimums trīs simti un tie noteikti nav visi tolaik rakstītie un izmantotie. Savulaik nemetu laukā špikerus līdz nebija zināma eksāmena atzīme un tā arī daļa saglabājās līdz šodienai.

Špikeri

Mani pārņēma visai jocīgas sajūtas. Tur ir tik fantastiski daudz izniekota laika! Ar savu tagadējo dzīves pieredzi es neesmu pārliecināts, vai neatmestu ar roku studijām, kurās acīmredzami tiek pasniegtas lietas, kuras man nekad profesionāli nebūs vajadzīgas. Turklāt tās ir tādas zināšanas, kuras pat iezubrītas tiktu aizmirstas fantastiskā ātrumā. Jo IT speciālistam tām nav reāla pielietojuma, varbūt atskaitot ļoti šauras nozares speciālistus.

Arī EDS mani pieviļ

Pēdējā laikā mani ļoti mīl dažādas valsts informācijas sistēmas. Bet varbūt es vienkārši esmu tējkanna. Šoreiz EDS. Gribēju pieteikties birdid eksāmenam. Pirms dažiem mēnešiem pārliecinājos, ka vajadzīgos datus no EDSa varu dabūt un ka Nord-Trøndelag University College tos ņems pretī. Tagad gribēju beidzot visu nokārtot, bet skuju.

Man nepieciešams pārskats, kurā ir redzamas manas darba vietas pēdējo piecu gadu laikā. Spriežot pēc nosaukuma, tas varētu būt pārskats “Darba vietas un nodarbinātības periodi”. Ja mēģinu to atvērt, saņemu paziņojumu “Lietotājam nav tiesību veikt šo darbību.” Tāds paziņojums ir visiem pārskatiem, kuri varētu saturēt man vajadzīgo informāciju, izņemot Algas nodokļu grāmatiņu, kurā nav pieejami dati pirms 01.06.2014. Mēģināju iziet no sistēmas un atkal tajā iežurnalēties pēc paroles maiņas, nekādu izmaiņu.

Sakiet, lūdzu, vai tā ir kāda kļūda sistēmā? Ja nē, tad kādēļ manā EDS ir redzami pārskati, uz kuriem man nav tiesību? Turklāt, ja tā nav kļūda, tad kā lai es iegūstu minētos datus? Vai jāvēršas VID ar atsevišķu iesniegumu?

Starp citu, minēto informāciju man izdevās iegūt no EDS šī gada 15.jūlijā. Neatceros vairs, kurš tieši pārskats tas bija. Nepievērsu tam sevišķu uzmanību, jo paļāvos, ka arī nākošajā reizē, kad man dati būs nepieciešams, tos bez pūlēm atradīšu.