Iekšējā cīņa

Man ļoti gribētos sevi apstādināt cepties par visām tām Ukrainām, politikām un citiem sūdiem. Īpaši tāpēc, ka jēgas no tā tik un tā nav, nu, tikpat kā nekādas. Nelasa tos draņķus tikpat kā neviens. Visi grib pavasari, sauli, laimi, prieku un tas arī ir tik šausmīgi saprotami. Tikai es te viens cepos beztēmā, jo man tas, redz, liekas svarīgi.

Visbiežāk jau es nenoturos un kaut ko uzrakstu. Sev, nervu nomierināšanai un ar klusu, klusu aplam naivu domu – a varbūt kāds tomēr izlasīs un varbūt kaut kas tāpēc…

Manā vecumā un ar tādu blogošanas pieredzi jau nu vajadzēja būt gudrākam un prātīgākam.

2 thoughts on “Iekšējā cīņa

  1. “Tikai es te viens cepos beztēmā, jo man tas, redz, liekas svarīgi.” Vai tad Tu tiešām neesi paskatījies apkārt, tie viedokļi par Ukrainu gāžas virsū nepārtraukti.. ja jau patiešām tā uztrauc, tad būtu reāli kaut ko darījuši, braukuši uz barikādēm un tml, bet nē, sēž un kuļ salmus tīmeklī.

    1. Cik vajadzēs tādus “palīdzētājus” tur uz vietas? 100? 1000? 10000? 1000000? Katram kalašņikovu rokās un palaist drošā nāvē pret krievu tankiem? Pie reizes sagādāt kolosālus kadrus Kremļa vadītajai televīzijai – kā Ukrainā plosās pilsoņu karš un demonstrēt cik ļoti tur krievu karaspēks ir nepieciešams?

      Iespējams, labākais veids, kā varam līdzēt, ir piedabūt palīdzēt rietumus. Ar presingu.

Ir ko piebilst?