Humānistu reliģiozitāte

Nacionālisti pašiem nepatīkamos “humānistus” tomēr liek pirms svešniekiem. “Humānisti” – svešiniekus pirms SAVAS tautas nacionālistiem.

Šie divi teikumi, kurus retvītoju pirms gandrīz divām nedēļām, ir izdarījuši nopietnu sitienu pa manu nacionālo pārliecību. Es nešaubos par Latvijas valsts dibināšanas un pastāvēšanas jēgu, bet es sāku neticēt krietni lielas daļas latviešu, piedodiet, bet veselajam saprātam. To, kuri augstāk apzīmēti kā “humānisti”.

Ja reiz tu esi tik humāns un bēgļus mīlošs, ziedo kādai organizācijai savu naudiņu, kļūsti par brīvprātīgo izpalīgu vai, nu, kaut vai nedari neko, ja tev negribas. Tā ir tava darīšana. Bet tev nav pilnīgi nekādu tiesību pārmest citiem, ka viņi nedomā tāpat kā tu, vai vēl trakāk – mēģināt viņus pamācīt, moralizēt un dažādi nosunīt.

Galvenā problēma manā skatījumā ir savā būtībā reliģiozā pārliecība, ar kādu daudzi humānisti vēršas pret nacionālistiem. Jo nekādi argumenti uz viņiem neiedarbojas. Jā, protams, ir arī daudzi tādi nacionālisti. Bet, ja reiz šie humānisti uzskata, ka viņi ir pārāki un cēlāki par nacionālistiem, vai viņi nevar kritiskāk paskatīties paši uz savām reliģiskajām dogmām? Vai viņi nesajēdz, ka ir tieši tādi paši nacionālisti, tikai augstāk par citiem stāda nevis savus tautiešus, bet gan pilnīgus svešiniekus? Pie tam tādus, kuri nemaz neslēpj savas ierašanās egoistiskos nolūkus.

Nezinu, cik tieši daudz ir tādu “humānistu”. Katrā ziņā cilvēku, kuriem ir sava pareizā, pret argumentiem imūnā un līdz ar to, kā apzīmēju – reliģiskā pārliecība, ir ļoti daudz. Diemžēl pietiekoši daudzi “humānisti” ir ļoti labi dzirdami masu medijos. Un ar tādiem vienos ierakumos sēdēt nav iespējams.

Izskatās, ka latviešu ir vēl daudz mazāk nekā līdz šim biju iedomājies.

Ir ko piebilst?