Grāmata – Svina garša

Par Māra Bērziņa Svina garšu esmu manījis daudz slavējošu atsauksmju un nevienu negatīvu. Tā gadās arī ar citām grāmatām, bet šoreiz man radās iespaids, ka Svina garšai jābūt vienai no labākajām latviešu autoru grāmatām, kuras tapušas pēdējos gados. Tāpēc, pat neskatoties uz laika trūkumu, ilgi nevilcinājos, kad mamma šo grāmatu, aizlienētu no draudzenes, piedāvāja izlasīt.

Svina garša ir par divdesmitgadnieka Matīsa dzīvi no 1939. gada. Grāmata rakstīta pirmajā personā. Lasītājs uzzina, kā Matīss ir dzīvojis, kas viņu vairāk uztrauc (protams, kā gan bez sievietēm?), ir spiests lēni vērot nenovēršamo kara tuvošanos un iestāšanos un redz, kā tas ietekmē Matīsa personīgo ikdienu. Tāda sevišķi spraiga sižeta grāmatā nav un nemaz nevajag, jo tā laika ikdiena sagādā gana daudz pārdzīvojumu.

Grāmata ar savu reālismu mani diezgan ātri ievilka sevī un izlasīju vienā dienā. Ja pareizi atceros, pēdējā reize, kad pieveicu tik apjomīgu grāmatu vienā paņēmienā, bija devītajā klasē ar Hansa Falladas Dzērāju. Interesanti, ka Svina garšā ir atsauce uz citu Hansa Falladas grāmatu – Mazais cilvēk, ko nu?

Ļoti veiksmīga ideja ir grāmatā starp nodaļām ievietot attiecīgo dienu periodikas izdevumu fragmentus. Tie lasītāju it kā atgriež atpakaļ realitātē. Rodas sajūta, ka lasi dokumentālu darbu, nevis daiļliteratūru.

Darbs ir nostrādāts ļoti rūpīgi. Galveno varoņu leksika ir bagāta ir mūsdienās nelietotiem senvārdiem. Arī Rīgas ielu nosaukumi, lietotā Torņakalna ģeogrāfija ir precīzi.

Jāatzīst, ka romāni, īpaši ārzemju autoru, bieži mēdz būt kā rakstīti pēc vienas receptes. Nojaušot “pareizos literatūras standartus”, tu noproti ko gaidīt, un tas nav diez ko interesanti. Svina garšā ir akurāti savirknēti sižeta notikumi un, kas interesanti, tuvāk grāmatas beigām, ignorējot (p)ierastos citu grāmatu autoru paņēmienus, temps netiek īpaši uzkurināts. Tas atstāj vienmērīgu laika ritēšanas sajūtu, kas šādam pseidodokumentālam darbam ir ārkārtīgi svarīgi.

Grāmatas galvenais varonis un situācijas, kurās viņš pamanās iekulties, ir mazbišķiņ Gūtenmorgeniski. Ne tik ļoti, lai lasītājam Matīss liktos muļķītis, bet viņa piedzīvojumi, reakcija uz tiem un izeja no sarežģītām situācijām brīžiem ir viegli uzjautrinoši un varbūt arī absurdi. Matīss ir parasts puisis, kurš negrib jaukties kara notikumos, bet tie paši iespiežas viņa dzīvē, un kaut kā jau galā ir jātiek.

Žēl, bet, jo tuvāk beigām, jo gūtenmorgeniskais brīnuma moments kļūst mazāks. Tu gaidi, gaidi, gūtenmorgeniskais absurds ir biezā slānī, bet brīnuma nav. Tiesa, otrajā pasaules karā brīnumiem nav daudz vietas.

Arī pēc izlasīšanas domāju, ka šis ir viens no labākajiem pēdējo (5? 10?) gadu labākajiem latviešu autoru darbiem, ja ne vislabākais. Tajā pašā laikā mana mamma paziņoja, ka viņa šo grāmatu nelasīs, jo negrib lasīt par karu. Es viņu saprotu. Starp mūsdienām un 1938./1939. gadu ir riebīgi daudz līdzību. Arī man personīgi jau sen ir sasniegts piesātinājuma punkts tēmā “sliktie vācieši otrajā pasaules karā” un mani pilnīgi neinteresē uzzināt vēl ko jaunu par ļaunajām vāciešu izdarībām pirms vairākām paaudzēm. Ja nebūtu lasījis daudzās pozitīvās atsauksmes, šim darbam nemaz nebūtu ķēries klāt.

Mans subjektīvais baudījums ir 9/10. Darbs ir ļoti kvalitatīvs, bet samērā gudrā Matīsa gaitu ieiešana nobeiguma daļā man šķita mazliet par muļķīgu. Pietrūka vismaz pāris paķepurošanās mēģinājumu.

Grāmata – 365 Dienas filmas

Es nemēdzu Stacijā rakstīt par filmām. Un ne jau tikai tāpēc, ka esmu diezgan slinks filmu vērotājs. Agrāk, kad bija vairāk laika, šad tad aizgāju uz kādu Kino muzeja pasākumu vai lekciju. Ja kino profesionāļi stāsta par filmām, tad tās gandrīz vienmēr būs klasiskas vērtības. Ne visas no tām man sagādā prieku un sajūsmu, bet nemēdz būt arī liela vilšanās. Toties jaunākās filmas, kas ir standarta kinoteātru repertuārā, man pārsvarā šķiet tik briesmīgas, ka negribas tām tērēt laiku. Pa retam kādu sanāk redzēt tik un tā. Asa sižeta filmās varu vērot jaunus fizikas likumus un nenogalināmus galvenos varoņus, kuri gan mierīgi nošauj visus pārējos. Drāmās – stulbus cilvēkus ar stulbām problēmām. Komēdijās – pastulbus jokus šķebinoši biezā politkorektuma mērcē. Dokumentālās filmās – virspusēju pieeju un neizvērtētus “faktus”. Kā arī paredzamas filmas beigas neatkarīgi no žanra.

365 Dienas filmas ir Ditas Rietumas un Normunda Naumaņa grāmata par īpašām filmām no ~1920. – 2005. gadam. Paņēmu to bibliotēkā, lai varētu izrakstīt to filmu nosaukumus, kurus kādreiz būtu vērts noskatīties.

Grāmatā ir uzskaitītas 365 filmas. Katrai no filmām vienā lapas pusē ir pa kadram no filmas vai foto ar režisoru un Naumaņa vai Rietumas komentārs. Īsi raksturotas kino desmitgades no 20.-30. gadiem līdz mūsdienām. Apskatīti visi populārākie filmu žanri, izņemot dokumentālo kino.

Saskaitīju, ka no visām grāmatā minētajām filmām esmu redzējis apmēram sesto daļu. Vairākas no manis jau redzētajām man šķiet izcilas filmas, bet dažas es gandrīz vairs neatceros.

Ar laiku pēc rokraksta sāku atšķirt abus autorus. Normunds Naumanis mēdz veikt spriedumus un regulāri raksta par lietām, kuras saistītas ar filmu, tās režisoru un aktieriem, pašai filmai atvēlot vien dažus vārdus. Vēl Naumanis iecienījis krievu kino. Savukārt Ditas Rietumas apraksti varbūt nav tik kolorīti, toties viņa daudz noteiktāk turas pie aprakstāmās filmas.

Viens otrs apraksts bija bezgala jūsmīgs par filmām, kuras mani atstājušas samērā vienaldzīgu (Lost in Translation, 8 femmes). Gadījās arī, ka no apraksta gaidīju samērā romantisku drāmu ar Merilu Strīpu (The Deer Hunter), bet pretī dabūju Vjetnamas kara šausmas pēc pilnas programmas.

Jāatzīst, ka grāmata nebija gluži aizraujošākā literatūra. Tā kā ņēmu no bibliotēkas, tad ar lasīšanu piespiedos. Bet, ja tā būtu manā īpašumā, tad droši vien iegultos plauktā puslasīta. Interesanti ir lasīt par filmām, kuras tev patikušas un kuras esi redzējis. Par neredzētajām – izlasi par dažām un tālākās uztvert kļūst aizvien sarežģītāk. No aprakstītajām filmām paspēju noskatīties vien Fellīni Amarcord, kura man patika, un The Deer Hunter. Lai noskatītos pārējās, kuras izrakstīju kā skatāmas, vajadzēs daudzus gadus. Jo, lai arī man ļoti patīk labs kino, es tiešām esmu slinks skatītājs.

Katrs savu grāmatu veido tādu, kādu to iecerējis, un lieliski, ka vispār šādas grāmatas ir tapušas. Tajā pašā laikā nevaru noliegt, ka man filmu aprakstos nereti trūka atbildes uz jautājumu “Kādēļ lai es šo konkrēto filmu skatītos?”

Starp citu, pašķirstīju grāmatnīcā šīs grāmatas ideoloģisko turpinājumu “500 filmu filmas”. Varu kļūdīties, bet izskatījās, ka tā ir šī pati grāmata ar papildus aprakstītām 135 filmām.

Grāmata – Esmu Rīgas puika

Grāmatas “Esmu Rīgas puika” nosaukumu biju piefiksējis lasāmo grāmatu sarakstā, kad, meklējot informāciju par seno Rīgu, kāds uz to bija atsaucies. Ieraudzīju bibliotēkā un paņēmu.

Grāmatas autors Vaidelotis Apsītis ir arhitekts un vairāku grāmatu autors. Dzimis un audzis Rīgā. Grāmata gluži nav autobiogrāfija, drīzāk memuāri hronoloģiskā secībā.

Pirmajās nodaļās visai romantiski un mazliet idealizēti aprakstīts autora apdzīvotais nams Ģertrūdes ielā, tās iemītnieki, autora skolas gaitas. naktssargu un tramvajnieku darbs, slidošanas un peldēšanās prieki. Seko autora studijas Francijā, atgriešanās Rīgā un dažas nelielas dēkas. Līdz ar kara sākumu grāmata kļūst izmainās, tā kļūst nopietnāka. Paliek diezgan grūti atrauties, lasot par paša autora un viņa līdzcilvēku dzīves gaitām kara notikumu ēnā. Nākošajā rindkopā sekos daži maitekļi.

PSRS armija Apsīti mobilizēt nepaspēja, to izdarīja vācieši. Autors nonācis Kurzemē, kura bija spiesta kapitulēt neuzvarēta. Vairāku veiksmīgu sakritību rezultātā autors izvairījies no okupantu armijas, uzsācis darba gaitas un pabeidzis studijas. Grāmatas nobeigumā autors pastāsta par diviem lieliem projektiem, kuros pats piedalījes – metro stacijas projektēšanā Maskavā un Zinātņu akadēmijas ēkas tapšanā.

Grāmatiņa visai neliela, var izlasīt dažos vakaros, vai, ja dikti steidzas, tad vienā. Divas galvenās tēmas ir dzīve Rīgā pirms otrā pasaules kara un piedzīvotais Otrajā pasaules karā, kā arī īsi pēc tā. Mani interesē abas tēmas, bet saistošāk autoram izdevies aprakstīt otro. Ir arī daži fotoattēli no autora dzīves.

Subjektīvais baudījums 7/10. Labi, bet ne vairāk.

Grāmata – Rīgas sabiedriskais transports no 19. gs. vidus līdz mūsdienām

Kad biju ekskursijā 5. tramvaju depo un aprunājos ar Ilmu Jansoni, viņa man ieteica šo grāmatu. Esot ļoti laba, turklāt maksājot vien mazliet virs 10 eiro.

Izrādījās, ka nopirkt šo grāmatu nemaz nav tik vienkārši. To pārdod Rīgas satiksmes klientu apkalpošanas centros (RS KAC). Tā kā manās ikdienas gaitās neviens no RS KAC pa ceļam nebija, biju domājis to nopirkt kādreiz, kad iešu garām. Tādas reizes iepriekš ieplānot pagrūti, tāpēc arī pierakstīties rindā nemēģināju. Apmēram vasaras beigās gāju gar autoostu, atcerējos par grāmatu. Ieraudzīju milzīgu cilvēku rindu pie RS KAC un nodomāju, ka atnākšu citreiz. Pēc kāda laika man gadījās braukt gar RS KAC Imantā, domāju, ka tur nu gan rindas nebūs. Bet bija un tāda, ka pat pa RS KAC durvīm iekšā netiku. Piegāju pie dispečeru lodziņa apjautāties, vai nevaru no viņiem to grāmatu nopirkt? Nē, nevarot vis, bet tā kā līdz RS KAC darba laika beigām palikusi tikai stunda, tad man nemaz neesot vērts stāvēt rindā. Tad es par šo grāmatu uz labu laiku aizmirsu līdz gadījās doties gar RS KAC Gaiziņa ielā pie Centrāltirgus. Atkal bija rinda, bet šoreiz samērīgāka. Noplēsu numuriņu, bet, negaidot kārtu, vispirms piegāju pie kādas no kasierēm apjautāties, vai viņiem tā grāmata maz ir. Esot, viņa teica, turklāt grāmatas pircējus apkalpojot bez rindas.

Jau no pirmajām lappusēm sapratu, ka nebūšu vīlies. Grāmatā ir gandrīz 400 lappušu un tā ir bagātīgi ilustrēta ar krāsainiem attēliem. Vienīgi attēli lielākoties ir diezgan nelieli. Tiesa, ja attēli būtu lielāki, grāmata būtu vismaz divreiz biezāka un arī dārgāka.

Grāmatā vispārīgi pastāstīts par Rīgas sabiedriskā transporta rašanās priekšnosacījumiem, 19./20. gs. finansiālo situāciju, tiltiem pār Daugavu. 10 lappuses veltītas pasažieru satiksmes pārvaldībai Rīgai, uzņēmumu struktūrai. 38 lappusēs aprakstīti pasažieru satiksmes kuģīši, pasažieru ormaņi un zirgu omnibusi. Tālāk aprakstīta zirgu tramvaja vēsture, kā arī elektriskais tramvajs no tā parādīšanās brīža Rīgā līdz mūsdienām. Ir arī rakstīts par nerealizēto depo projektu Vējzaķsalā, vecajiem tramvaju vagoniem un strādnieku darba apstākļiem. Līdzīgi aprakstīta arī trolejbusu un autobusu vēsture. Nav aizmirsti arī taksometri. Papildus pastāstīts par dzelzceļa izmantošanu pasažieru pārvadājumos Rīgas teritorijā, kā arī iepazīstināts ar nerealizētiem nākotnes projektiem, t.sk. metro un jaunām tramvaju līnijām (arī uz Skansti).

Autori pie grāmatas centušies no sirds. Netrūkst atsauču uz izmantoto literatūru, precīzi raksturoti Rīgā izmantotie tramvaji, trolejbusi un autobusi ar tiem piešķirtajiem numuriem. Interesanti ir kaut vai tikai paskatīties bildītes. Lasīju rūpīgi un ar baudu. Vietām pamanīju arī vienu otru neprecizitāti. Piemēram, ap 1850. gadu Rīgā dzīvoja nevis 6543 iedzīvotāji, bet gan aptuveni 10 reizes vairāk. Tāpat arī šaubos, vai Rīgas 9. autotransporta kantoris tiešām atradies Augusta Deglava ielā 7, jo tajā laikā šajā adresē atradās divstāvu koka ēka ar nelielu pagalmiņu.

Bet grāmata tiešām baudāma. Ja interesē Rīgas pilsētas un / vai tās transporta vēsture, iesaku. Nenožēlosiet.

Grāmata – Spiegošanas pamati

 

Grāmatas autors Viktors Suvorovs ir bijušais GRU (Galvenā izlūkošanas pārvalde) darbinieks. 1978. gadā viņš kopā ar ģimeni aizbēga uz Lielbritāniju. Aizmuguriski viņam esot piespriests nāves sods. Tomēr, kā autors raksta, GRU neslepkavo aiz atriebības. Varbūt tādēļ viņš joprojām ražīgi raksta grāmatas.

Grāmata pamatā ir par GRU un tās darbībām. Tiem, kuriem nav priekšstata par GRU, paskaidrošu, ka GRU nav KGB (Valsts drošības komiteja jeb čeka) vai tās apakšstruktūra. GRU nodarbojās ar militāro izlūkošanu nevis ideoloģiskiem jautājumiem. Bet zināmas līdzības starp abiem dienestiem pastāv. Latvijā līdzīgākā struktūra GRU ir Aizsardzības ministrijas pakļautībā esošais Militārās izlūkošanas un drošības dienests (MIDD).

 

Pirmajās nodaļās autors pastāsta, kādēļ izlūkošana nepieciešama un kādēļ nepietiek ar vienu pašu KGB.

Tālāk lasītājs tiek iepazīstināts ar taktiskās, operatīvās un stratēģiskās plānošanas līmeņiem. Lasītājs uzzina, kāda ir PSRS bruņoto spēku struktūra un kādēļ tā ir tieši tāda. Šis detalizētais izvērsums var šķist garlaicīgs, bet, ja aprakstīto bruņoto spēku struktūru patur prātā, tā ļauj vieglāk saprast gan visas struktūras milzīgo apjomu, gan grāmatā tālāk rakstīto.

Aprakstīta karjeras veidošana GRU. Kādus cilvēkus tur ņēma, no kādiem izvairījās? Kādēļ pieņemamajiem studentiem uzdeva galvā aprēķināt 8-12 gadīgu bērnu uzdevumu: (10*10 + 11*11 + 12*12 + 13*13 + 14*14)/ 365?

Tiek īsi aprakstītas izlūku apmācības. Detalizēti izvērsti izlūku aizsegu veidi. No tā var uzzināt, ka stāsti, kā pilngadīgi bērni uzzina, ka viņu mīļie vecāki ir nevis godīgi amerikāņu uzņēmēji, bet gan krievu spiegi, turklāt tiek izraidīti uz Krieviju kopā ar vecākiem, nav nekas unikāls. Starp citu, šis nesenais stāsts apliecina, ka grāmatā aprakstītās shēmas darbojas arī mūsdienās.

Autors iepazīstina ar izlūkiem uzticētajiem uzdevumiem, viņu darbu vēstniecībā, palīgpersonālu. Uzzinām, ka ārzemniekus, kuri paši pēc savas iniciatīvas entuziastiski palīdz PSRS spiegiem, neciena un aizmuguriski dēvē par sūdēdājiem.

Aprakstīta aģentu vervēšana. Mēs uzzinām, kādēļ GRU (atšķirībā no KGB) maksimāli vairījās no šantāžas kā vervēšanas metodes. Vēl vairāk, autors netieši norāda uz to kā iemeslu, kādēļ PSRS pakļautās valstis pie pirmās izdevības izrāvās no kontroles, pametot Padomju Savienību sabrukšanai.

Autors pastāsta par kontaktēšanos ar aģentiem, slēptuvēm, konspiratīviem dzīvokļiem, veidiem, kādos tika novērtēta iegūtā informācija un izlūku darbs. Uzzinām, kādēļ Austrumbloka valstu dienesti efektīvi spiegoja PSRS labā.

Visbeidzot aprakstītas GRU speciālo uzdevumu vienības jeb t.s. specnaz (SpN).

Pielikumā sniegti padomi spiegam – iesācējam.

 

Grāmatas tekstā mēdz būt nelielas atkāpes, kurās autors aplūko ar grāmatas saturu saistītas pesonības vai vēsturiskus notikumus kā Jaltas konferenci.

Bieži pieminēts Staļins. Viktors Suvorovs uzskata, ka Staļinam pirms Otrā pasaules kara bijis plāns iekarot visu Eiropu. Hitlers, to nojauzdams, veicis preventīvu uzbrukumu. Plānus iekarot Eiropu esot piebremzējusi amerikāņu radītā atombumba, jo to saņemt Staļinam nav gribējies. Ja palūkojas krieviskās vikipēdijas ierakstā par Viktoru Suvorovu, manāma nopietna pretestība un pat apsūdzības vēstures revizionismā. Angliskajā vikipēdijā minēts, ka par to mēdz diskutēt.

Jūtams, ka autors nemīl KGB. Kā viņš pats raksta, GRU rokas atšķirībā no KGB nav sasmērētas ar savējo asinīm.

 

Viktors Suvorovs raksta vienkārši un saprotami. Ja tas iespējams, sniedz arī interesantus piemērus. Lasīt ir ļoti viegli. Vienīgi bieži tiek izmantoti dažādi saīsinājumi. Ne vienmēr atšifrēts, ko tie nozīmē. Būtu noderējis izmantoto saīsinājumu saraksts grāmatas beigās.

No grāmatas varētu sastādīt instrukciju, kā, visticamāk, notiks savervēšana. Pavisam īsi ieskicējot, latvieti visticamāk savervētu, kad viņš atrastos ārvalstīs. Izlūks, kurš ar viņu kontaktētos, visticamāk runātu latviski un uzdotos par to spēku pārstāvi, kurš uzrunātajam ir ideoloģiski tuvs, piemēram, no ASV.

Protams, autors raksta par 50 gadus vecām metodēm un šis tas noteikti būs mainījies. Tomēr, vai tik radikāli, ka grāmatai ir tikai literatūras nozīme? Šaubos, bet te noderētu profesionāļa komentārs.

 

Grāmata būs īpaši noderīga tiem, kuri savas profesionālās darbības dēļ var sastapties ar vērvēšanas mēģinājumiem, spiegošanu vai pretizlūkošanu. Tiesa, tajā aprakstīto viņiem vajadzētu jau zināt. Pārējiem – ja spiegošana kā tāda šķiet kaut mazliet interesanta, vīlušies nebūsiet.

Subjektīvais baudījums 9/10.

Vēl par grāmatu rakstījis Didzis Kukainis.

Lasītāju problēmas

Man šī pēdējā laika stafete ne īpaši patīk, bet, ja es uz to neatbildu, tad nav iespējams paskaidrot, kāpēc. Tāpēc lai iet!

1. Tavā nelasīto grāmatu sarakstā ir apmēram 2000 grāmatu. Kā tu spēj izlemt, ko lasīt nākamo?

Man ir saraksts, kurā piefiksēju grāmatas vai autorus, kurus būtu vērts lasīt. Tas vairāk paredzēts brīžiem, kad klīstu pa bibliotēku vai varbūt grāmatnīcu. Šobrīd tajā ir 23 grāmatas, bet tam ir tendence kļūt garākam, nevis īsākam. Es neiespringstu par šo sarakstu. Es tikpat labi varu ieiet bibliotēkā, sarakstā pat nepaskatīties un paņemt kaut ko pilnīgi citu. Jo tas ir mans izvēles mirklis, kurā es uzticos savai intuīcijai. Viss cits ir sekundārs.

2. Tu esi grāmatu izlasījis līdz pusei, taču jūti, ka tev tā nepatīk. Metīsi mieru vai pabeigsi līdz galam?

Tādas vispārīgas atbildes man nav un nevar būt. Jo iemesli, kāpēc nepatīk grāmata, var būt tik dažādi. Biežāk es tomēr izlasīšu visu grāmatu. Ja man tā grāmata nepatīk tik ļoti, lai es to liktu nost, tad es līdz pusei tai nemaz nebūšu ticis. Tik izteiktu nepatiku izjūt daudz ātrāk par pusi.

3. Tuvojas gada beigas un tu esi tik tuvu, bet tomēr tik tālu no sava Goodreads izaicinājuma sasniegšanas. Vai tu mēģināsi to sasniegt; ja atbilde ir jā, tad kā?

Man nav vajadzīgi lasīšanas izaicinājumi. Ja mani interesē attiecīgā grāmata, es to lasu. Ja mani tā neinteresē, es to nelasu. Ko man dos tas paša izvēlētais skaitlis ar grāmatām, kuras grasos izlasīt gada beigās? Es sev likšos vērtīgāks un gudrāks, ja būšu to sasniedzis? Varēšu samērīties ar citiem un priecāties, cik man garš? Man tas nav vajadzīgs. Mana pašapziņa, mans pašvērtējums nav atkarīgi no tā, cik grāmatas es izlasu, vai ko kāds par mani tādēļ padomās. Ja kāds domā, ka šādas attieksmes dēļ esmu dumjš vai iedomīgs, lai tā arī būtu. Turklāt grāmatas ir ļoti dažādas. Ja kādam patīk vienādot mazus dzejas krājumus, Donu Kihotu, algebras uzdevumus vidusskolai, LPSR Enciklopēdijas trešo sējumu, mīlas romānu un Bībeli, tad tā ir viņa darīšana un es tur negribu jaukties. Bet tas nav priekš manis.

4. Grāmatu vāki sērijai, kura tev ļoti patīk, nesaskan savā starpā. Kā tu tiec ar to galā?

Metu visu sēriju miskastē. Tā kā savu agresiju pret grāmatas autoru vai izdevniecību paust nav vērts, jo par vēlu taču, tad es saplēšu savu kreklu, saskrāpēju seju un lienu stūrī paššaustīties ar pletni. Pēc dažām dienām sāpes sāk rimties. Vai arī nē.

5. Visa pasaule ir sajūsmā par kādu grāmatu, kura tev patiesi nepatīk. Kurš būs tas cilvēks, ar kuru tavas domas par to sakritīs?

Visticamāk, Grandfox. Bet noteikti ne vienmēr.

6. Tu lasi kādu grāmatu un jūti, ka sāksi raudāt publiskā vietā. Ko tu darīsi?

Es savākšos un neraudāšu. Kaut vai beigšu lasīt, ja tas būs nepieciešams.

7. Grāmatas, kura tev patīk, turpinājums tikko iznācis, taču tu esi aizmirsis, kas notika iepriekšējā grāmatā. Vai tu pārlasīsi iepriekšējo? Izlaidīsi turpinājuma lasīšanu? Mēģināsi atrast anotāciju Goodreads? Raudāsi izmisumā?

Aizmirst, kas notika grāmatā, kura patika, man šķiet diezgan dīvaini, bet saprotu, ka jautājums ir par triloģijām, tetraloģijām utt. Es tādas nemēdzu lasīt. Bet, ja tomēr, tad pēc tam, kad iznākušas jau visas daļas.

8. Tu negribi nevienam aizdot savas grāmatas. Kā tu laipni atteiksi cilvēkiem, kad viņi tev palūgs kādu grāmatu?

Tā nu gluži nav, ka nevienam negribu aizdot savas grāmatas. Bet es mēdzu paprasīt kaut ko pretī.

9. Tu esi iesācis un pametis novārtā 5 grāmatas pēdējā mēneša laikā. Kā tu tiksi galā ar šo negribēšanu lasīt?

Iesākt un pamest 5 grāmatas mēneša laikā ir diezgan pārspīlēti. Man mēdz būt grāmatas, kuru lasīšana ilgstoši nekustas no vietas. Kādreiz jau lasīšana tomēr atsākas. Bet vispār es cenšos vispirms izlasīt līdz galam tā brīža aktuālo grāmatu pirms uzsākt jaunu.

10. Drīzumā iznāks tik daudz jaunu grāmatu, kuras tu ļoti gribi izlasīt. Cik no tām tu nopirksi?

Ja ļoti, tad visas. Ja mazāk ļoti, tad nevienu. Tas atkarīgs no dažādiem apstākļiem. Piemēram, cik liela iespēja būs vēlāk attiecīgo grāmatu dabūt bibliotēkā vai ka to izķers no plauktiem tā, ka nekur vairs nevarēs atrast. Man nav īpaši izteiktas privātīpašnieciskas tieksmes attiecībā uz literatūru. Jā, man ir plauktā vairākas grāmatas, kuras, lai arī esmu izlasījis, esmu jutis, ka man tās vajag. Bet tās drīzāk ir grāmatas, kuras bibliotēkā dabūt praktiski nav iespējams.

11. Pēc tam, kad esi nopircis jaunas grāmatas, kurām tu ar nepacietību gribi ķerties klāt, cik ilgi tās stāv plauktā, līdz tu patiešām sāc tās lasīt?

Kā jau minēju, vispirms cenšos izlasīt tā brīža aktuālo grāmatu un tikai pēc tam ķerties pie jaunas.

Grāmata – One Day in the Life of Ivan Denisovich

Diezgan sen gribēju izlasīt šo slaveno Aleksandra Solžeņicina darbu. Bet bibliotēkā tā nebija. Kad meklēju, kur to var atrast, secināju, ka nevienā no Rīgas Centrālās bibliotēkas filiālēm šis darbs latviešu valodā nav pieejams. Jādomā, nav ticis pārtulkots.

Nekritu izmisumā, bet sameklēju grāmatu internetā krieviski. Nomocīju divas rindkopas un sapratu, ka tik daudz laika šai grāmatai veltīt nevēlos. Sameklēju izdevumu angļu valodā, tiesa, ar skanēšanai raksturīgām kļūdām. Pārlasīju arī tās divas rindkopas un sapratu, ka domu oriģinālvalodā pat ar vārdnīcas palīdzību neesmu spējis pareizi uztvert. Bēdīga atklāsme, bet neko darīt. Lasīju tālāk angliski datorā pa mazam gabaliņam, kad sanāca brīvāks brīdis. Tā kā grāmata ir samērā īsa, tad izlasīju diezgan ātri.

Ivans Deņisovičs ir gulagā ieslodzītais. Tiek aprakstīta viena diena viņa dzīvē. Kā Ivans no rīta piecēlies, devies pie ārsta, kurš viņu atraidījis. Tad Ivans ar biedriem devies strādāt -17 grādu aukstumā. Tiek aprakstīts trūcīgais apģērbs, problēmas ar apaviem, darba instrumentiem. Galvenā rūpe tādā aukstumā ir sasildīties. Tutklāt tas jāpaveic tā, lai sargiem spētu atskaitīties par veiktajiem darbiem. Tā ir ieslodzīto grupas vadītāja bēda. Labs grupas vadītājs ir vērtīgāks par zeltu. Jo grupa par darbu izpildi atskaitās un tiek sodīta kopīgi. Tur tiešām jābūt vienotai komandai. Ne jau tikai, lai paveiktu uzliktos uzdevumus. Lai izdzīvotu. Par režīma pārkāpumiem sūtīja uz karceri. 10 dienas karcerī nozīmē neglābjami sabojātu veselību uz visu mūžu. 15 dienas karcerī nozīmē nāvesspriedumu. Ja ne pašā karcerī, tad drīz pēc iznākšanas.

Aprakstītas ieslodzīto savstarpējās attiecības. Par draudzību var runāt reti, bet daudziem ir biedriskuma sajūta. Tādi kā nerakstīti ētikas likumi, kurus lielākā daļa arī ievēro. Tā vajag, lai izdzīvotu. Lielākā ieslodzītā bauda ir netraucēti paēst. Ja vēl izdodas tikt pie papildporcijas par kādu pakalpojumu citam ieslodzītajam, vai kāds padalās ar pārtikas paciņā atsūtīto, diena šķiet izdevusies. Tā vismaz ir ar Ivanu Deņisoviču.

Par ārpasauli ieslodzītie domā maz. Nav jau arī laika. Visu laiku ir jāstrādā un jārūpējas par izdzīvošanu. Nav vērts pat skaitīt ieslodzījumā aizvadītos gadus. Kolīdz vienu termiņu (10-25 gadus) esi atsēdējis, tev piešķir jaunu.

Grāmata mani pārsteidza ar savu gaišumu. Salīdzinot ar Gulaga arhipelāgu, šī ir visai optimistiska grāmata. Bez tāda salīdzinājuma par priecīgu literatūru to droši vien nevar nosaukt. Es nevaru iedomāties, kā to varētu uztvert cilvēki, kuri par gulagu neko agrāk nav lasījuši.

Solžeņicins šķiet tik talantīgs rakstnieks, ka viņš spētu interesanti uzrakstīt gandrīz jebko. Tāpēc lasīt ir diezgan interesanti. Sākums, kad autors vēl tikai iepazīstina ar vidi, ir mierīgāks un garlaicīgāks. Pēc tam jāseko notikumiem ieslodzītā dienas garumā. Ieslodzītajam gandrīz ne mirkli nav iespējams atslābt vai garlaikoties. Jāstrādā, jācenšas paveikt dienas normu, jāmēģina sev sagādāt papildus pārtikas kumosu, ja tas iespējams. Jāizvairās no iespējamajām nepatikšanām, no karcera. Un galu galā jāmēģina sasildīties.

Autors necenšas rakstīt tikai par galvenā varoņa pārdzīvojumiem. Laba daļa uzmanības tiek arī citiem ieslodzītajiem. Viņi ir tik precīzi attēloti, ka darbs šķiet pilnīgi dokumentāls. Starp citu, ir arī igauņi un vismaz viens latvietis.

Es nezinu, vai šo grāmatu varu ieteikt citiem. Par dzīvi gulagā tā droši vien ir viena no informatīvākajām un vieglāk lasāmajām grāmatām, kādas vispār tikušas sarakstītas. Bet, ja šī tēma ir labi zināma, tad nekas daudz jauns atklāts netiks.