Grāmata – Zem Muhameda bārdas

Zem Muhameda bārdas

Zem Muhameda bārdas ir grāmata par Islamu un vairākām valstīm, kuras šī reliģija tieši ietekmē.

Grāmatas priekšvārds lasāms Pietiek, ar daļu grāmatas teksta var iepazīties islams.lv.

Grāmatu iegādājos daļēji pateicoties Ivetas atsauksmei, daļēji atceroties autora līdzšinējās grāmatas, daļēji aiz vēlmes palasīt kaut ko tiešām mūsdienīgu un kvalitatīvu. Ar pirkumu esmu pilnīgi apmierināts. Lasīju lēni un ar baudu, cik nu tas par tādu tematiku ir iespējams.

 

Lato Lapsas grāmatās par citām zemēm parasti ir ļoti daudz vēstures un salīdzinoši maz bilžu. Neiztrūkstošs ir vietējo iedzīvotāju raksturojums un interesantākais no viņu stāstītā. Aprakstīti īpaši autora piedzīvojumi.

Šī grāmata ir apmēram tāda pati, varbūt vienīgi autora piedzīvojumu bija neierasti maz. Jādomā, tas tādēļ, ka grāmatas galvenais mērķis, acīmredzot, ir aprakstīt islamu nevis autora dēkas.

 

Zem Muhameda bārdas teksts pamatā balstās uz svētajiem rakstiem, dažādu literatūru un vēstures faktiem. Ja autoram tas šķitis iederīgi, tiek pieminēti arī viņa personīgie novērojumi, atstāstītas dažādas sarunas ar vietējiem iedzīvotājiem.

Pirmajā nodaļā tiek aprakstīta Jeruzaleme. Uzzinām par tās sarežģīto vēsturi un kādēļ Svētā Kapa baznīcā nesaticīgi mīt gan grieķi, gan franciskāņi, gan armēņi, gan kopti, gan sīrieši, gan turpat blakus – etiopieši, bet atslēgas glabā musulmanis.

Otrajā nodaļā lasītājs tiek iepazīstināts ar islamu kā tādu. Varam uzzināt, kas ir korāns, hadīsi, džihādisms, kāda izskatās musulmaņu paradīze un kā pareizi sist savu sievu.

Trešajā nodaļā, kura aizņem gandrīz pusi grāmatas, plaši aprakstīti ebreji un Izraēla, pastāstīta ebreju – palestīniešu konflikta būtība. Ir daudz ebreju anekdošu.

Ceturtā nodaļa ir par turkiem un viņu vēsturi. Uzzinām, kā turks var būt direktors un nestrādāt nevienā kompānijā.

Piektā nodaļa ir par Irānu jeb mūsdienu Persiju. Par bezgala laipnajiem irāņiem, tur valdošo relatīvi demokrātisko šiītu režīmu. Uzzinām, kādēļ Teherānā cilvēki mēdz protestēt, uzkāpuši uz māju jumtiem.

Sestajā nodaļā aprakstīta autora nelegālā nokļūšana Gazas sektorā un pavisam īsi mūsdienu Ēģipte.

Septītajā nodaļā ir par Jordānijas Petru un tur dzīvojošajiem cilvēkiem. Auotrs apraksta, kā saskāries ar interesantu un senu naudas pārsūtīšanas veidu.

Pavisam īsā astotā nodaļa ir par Sīriju. Vienota stāsta vietā varam lasīt atsevišķu iespaidu fragmentus.

Seko noderīgi padomi, prāvs papildus literatūras saraksts, dažādi vietējo izteicieni.

 

Pēc izlasīšanas varu teikt, ka Zem Muhameda bārdas nav mūsdienīgi gļēva jeb, kā mēdz teikt – politkorekta (tādā ziņā, ka par ebrejiem jāsaka vai nu labu, vai neko) grāmata, bet par antisemītisku to nosaukt nevar nekādi. Tā nav arī antiislamiska grāmata. Jā, autors atklāj dažādas netīkamas islama puses un nianses, tajā skaitā piemin arī, kādēļ viņš personīgi nevar pieņemt islamu, bet rakstīts ir ar cieņu pret citādi domājošajiem.

Lai arī man ļoti patīk iepazīties ar citu zemju vēsturi, tomēr proporcionāli pret pārējo grāmatas saturu man vēstures šķita mazliet par daudz. Man mazliet pietrūka autora subjektīvā skatījuma un personīgo piedzīvojumu. Piemēram, par nodaļā par turkiem tiek norādīts uz turku visnotaļ kareivīgo dabu un lielu konfliktu trūkumu. Turku atbilde skan “Tu neesi turks, tu nesapratīsi”. Man kā lasītājam, kurš Turcijā nav bijis, tiešām grūti saprast, kāpēc tā varētu būt. Domāju, ka autoram ir sava ticama interpretācija vai vairākas, bet tās netiek pieminētas pat varbūtību formā.

Fotoattēli, līdzīgi kā citās autora grāmatās, tiek salikti visi kopā grāmatai apmēram pa vidu. Tā kā, lasot grāmatu, nav zināms, ka tālāk jāmeklē atbilstošs attēls, tie tiek aplūkoti tad, kad jau ir mazliet aizmirsies konteksts, kādā tie ievietoti. Turklāt uzreiz jāaplūko arī attēlus, kuri attiecas uz vēl neizlasīto grāmatas daļu. Pēc tam šķirstīt grāmatu atpakaļ un skatīties, vai tur nebija kāds attēls par šo vietu, ir diezgan neērti. Tiesa, ja grāmata bez tāda trūkuma maksātu savus piecus eiro vairāk, tad labāk lai ir šādi.

Vēl man būtu vairāk paticis redzēt biezākas īsās nodaļas par Ēģipti vai Sīriju. Bet tā jau laikam vienmēr ir ar interesantām grāmatām – liekas par plānu.

 

No daudzajiem grāmatu blogeriem par šo grāmatu rakstījusi Iveta un pavisam īsi arī Poseidons99.

 

Vēl tikai viena piezīme. Uztvēru, ka autora aprakstītajās zemēs ļoti svarīga ir indivīdu piederības sajūta pie tautas, nācijas un / vai reliģijas. Ideja par pasauli bez reliģijas vai nācijām tur, maigi izsakoties, netiktu saprasta. Nē, nācija / cilts / reliģija – tur tas ir ļoti svarīgi. Šo principu ir jāciena. Jāmācās no vēsturiskām kļūdām un nedrīkst, nekādā gadījumā nedrīkst mākslīgi samaisīt nācijas / ciltis / reliģijas. Integrācijas nav un nebūs, varbūt vienīgi asimilācija. Toties asiņaini konflikti pēc mākslīgas sajaukšanas ir praktiski vienmēr. Jo kādai nācijai neizbēgami būs piešķirts mazliet par daudz resursu vai privilēģiju, citai atkal par maz. Tā kā vajadzība piederēt pie kādas grupas ir ne tikai šim rajonam raksturīga, bet vispārcilvēcīga (Maslova piramīdas 3. un 4. līmenis), to būtu jāņem vērā gan Latvijā, gan citās valstīs.

Ir ko piebilst?