Grāmata – “Vilhelms Munters”

gramataVilhelms Munters ir Latvijas pēdējais ārlietu ministrs pirms okupācijas. Ņemot vērā, cik ļoti pakļāvīgi norisinājās Latvijas okupācija (tas ir, Kārlis Ulmanis bez ierunām parakstīja visu, ko viņam lika priekšā), šķita interesanti uzzināt par Munteru ko vairāk.

Nezinu, vai Riharda Treija grāmata bijusi iecerēta populārzinātniska vai vienkārši zinātnisks pētījums, bet vairāk tā atbilst pēdējam variantam. Minēts tiek viss, kas pierādāms ar dokumentiem. Baumām īpaša uzmanība netiek pievērsta. Lasītājam rodas priekšstats par Vilhelmu Munteru, bet tas nav pasniegts stāsta “bērnība – jaunības vētrainie gadi – karjera – izsūtīšana – slimības – nāve” formātā. Visi šie posmi gan tiek pieminēti, bet daži no tiem ļoti konspektīvi. Pēc principa – ja par attiecīgo Muntera dzīves posmu nav dokumentu, tad pie tā arī nav ko kavēties.

Tā kā negaidīju gluži zinātnisku publikāciju, tad biju mazlietiņ vīlies. Grāmatas beigu daļā analizēti dažādi informācijas avoti. Varbūt vēstures zinātniekiem tāds stils ir pieņemts standarts. Katrā ziņā izskatās ļoti akurāti. Tikai līdz ar to man bieži nācās vēlreiz lasīt par notikumiem, kuri tekstā jau bija pieminēti.

Saturā atradu daudz ko interesantu. Piemēram, Baltijas valstīm tolaik bijis apbrīnojami grūti atrast kopīgu valodu. Piemēram, Lietuvai bija nopietns strīds ar Poliju par Viļņu un tās apgabalu. Lietuva cerēja vismaz uz Latvijas un Igaunijas atbalstu, bet tās abas, nevēloties naidoties ar Poliju, Lietuvas pusē nenostājās.

Lielākos draudus Latvijā pirms otrā pasaules kara gaidīja no hitleriskās Vācijas. Tai bija teritoriālas pretenzijas pret Lietuvu un agresīva retorika pret Baltijas valstīm, tai skaitā par vācvalodīgo apspiešanu. PSRS tobrīd likumsakarīgi tika uztverts kā mazākais ļaunums, vismaz tā tolaik gribējies cerēt. Vislabāk, protams, būtu bijis nekur neiejaukties un pastāvēt pilnīgi neitrāliem. Šādu pieeju centās realizēt gan Latvija, gan pārējās Baltijas valstis. Ar ko tas viss beidzās, mēs ļoti labi zinām. Munteru un Ulmani izsūtīja.

Apgalvojumam, ka Vilhelms Munters bijis PSRS aģents, nav atrasti nekādi pierādījumi. Par viņu kā karjeristu un zināmās aprindās maz mīlētu personu gan esot izteikušies daudzi cilvēki.

Lasīt vietām bija diezgan šausminoši, redzot daudzās paralēles ar šodienas situāciju. Par laimi, Baltijas valstis vairs nemēģina īstenot absolūtas neitralitātes politiku. Subjektīvais baudījums – 7/10.

Ir ko piebilst?