Grāmata – Trejādas brokastis

Valentīna Jākobsona grāmatā Trejādas brokastis ir stāsti. Tie ir īsi un to ir daudz. Vienurīt man vajadzēja mājās aizkavēties desmit minūtes ilgāk un paspēju izlasīt divus stāstus. Tik īsi tie mēdz būt.

Grāmatā ir stāsti par Sibīrijas laiku un citi. Stāstu galvenie varoņi ir gan sievietes, gan vīrieši, gan pusaudži, gan bērni. Ne-Sibīrijas stāstiem vienojoša motīva it kā nav, bet, neskatoties uz to, stāsti šķita līdzīgi cits citam un atstāja nepatīkamu pēcsajūtu.

Nekādu baudījumu neguvu ne no pirmā, ne otrā, ne n-tā stāsta. Labu brīdi lauzīju galvu, kāpēc tā. Lasīju tālāk, centos saprast, kas tur tāds ir, vai, pareizāk sakot, nav.

Šķiet, ka galvenais autoram bijis apdarināt teikumus viegli humoristiskām caku cakām. Tas viņam, starp citu, izdevies diezgan labi. Ja autors būtu radījis feļetonus, droši vien viss būtu kārtībā, bet stāstam, manuprāt, ar stilu vien nepietiek. Vajag arī sižetu, tomēr ar to vai nu nav sekmējies, vai arī tas bijis pārāk nepiemērojams ciku-caku stilam. Dažbrīd pat radās sajūta, ka autors rakstīšanas procesā pats nav zinājis, kas sekos trīs rindkopas tālāk.

Grāmata bieza un man sava laika palika žēl. Izskatījās, ka darbi sakārtoti hronoloģiski to tapšanas secībā. Uz labu laimi uzšķīru grāmatu tuvāk beigām, cerot, ka kāds no turpmākajiem stāstiem mani uzrunās vairāk. Bet nekā.

Tiku līdz Sibīrijas stāstiem. Tie ir labāki par parastajiem stāstiem. Bet tieši pie tiem arī mana motivācija lasīt tālāk noplaka pavisam. Par Sibīriju esmu lasījis vairākus dokumentālus darbus un nedomāju, ka varu par šo laiku gūt būtiski jaunas atklāsmes. Jākobsona stāstos ticamības moments ir būtiski vājāks.

Pirmajai pusgrāmatai subjektīvais baudījums bija 3/10. Ja galīgi nekā cita nebūtu bijis ko lasīt, tad būtu arī ticis līdz galam.

Ir ko piebilst?