Grāmata – Svēto nometne

Žana Raspaja “Svēto nometni” ieraudzīju bibliotēkas aktuālāko grāmatu plauktā. Nolēmu ar to iepazīties. Biju par to diezgan daudz dzirdējis. Biju pat mēģinājis to lasīt angliski, bet interese ātri apsīka.

Uzreiz atzīšu, ka “pēdējo gadu visizaicinošāko romānu” ar “vairāku miljonu tirāžu franču, vācu un angļu valodā” gandrīz pametu pusceļā. Man šķita, ka vēl tālāk to lasīt būtu briesmīgs mazohisms. Tad es atradu ārkārtīgi pozitīvu atsauksmi par šo grāmatu no cilvēka, kuru cienu, un nolēmu tomēr aizmocīties līdz beigām.

Grāmata iesākas ar ievadu, kuram vajadzētu būt pēcvārdam. Tāpēc, ka autors tajā nekautrējas maitekļot saturu. Ievadā autors sūkstās, kā neviens romānu nav gribējis publicēt. Bet tagad gan tas esot kļuvis populārs! Zīmīgi, ka autoram rakstīšanas procesā neesot bijis skaidrs, kas romānā notiks tālāk. Viņš ļāvies iedvesmai aprakstīt konkrētā brīža sajūtas. Viņaprāt, tas izdevies ļoti labi.

Nākošajā rindkopā satura atstāsts ar maitekļiem.

Indijā visai spontāni savācas miljons cilvēku, sakāpj ārkārtīgi nolietotos peldlīdzekļos un kuģo uz Franciju, kurā tajā laikā dzīvo ap 50 miljoniem cilvēku. Caur Suecas kanālu ēģiptieši viņus nelaiž, tāpēc viņi brauc apkārt visai Āfrikai. Kuģi ir ārkārtīgi pārpildīti, valda bads, ir liela mirstība, bet tajā pašā laikā migranti uz nebēdu nodarbojas ar seksu. Kuģi nekur nepiestāj. Humāno palīdzību no cilvēkiem, kuri viņiem neko ļaunu nav nodarījuši, migranti, mirstot badā, met pāri bortam. Galu galā viņi izsēžas Francijā un skrien izlaupīt visu pēc kārtas. 99,999 procenti armijnieku saprot, ka nespēs šaut pa migrantiem, jo tie taču ir neapbruņoti cilvēki, un haotiski demobilizējas. Vietējie iedzīvotāji dienvidfranciju jau ir panikā pametuši, palikuši vien dažādi margināļi. Tikmēr pārējā Francijā visi, visi nēģeri un arābi vienlaicīgi saceļas pret saviem darba devējiem. 99,9999 procenti balto migrantiem pat nemēģina pretoties. Kā noprotams, viss tas pats drīz seko arī pārējās rietumu pilsētās.

Tā saucamais romāns ir neticami haotisks. Pirmajās daudz-desmit lappusēs ir diezgan vāji saprotams, kas tur vispār notiek. Mainās norises laiki, galvenie varoņi. Nav konkrētu rīcību, toties ir gari, visnotaļ murgaini monologi un pārdomas. Apmēram grāmatas vidū murgainums uz pārdesmit lappusēm pierimstas, lai dotu vietu notikumu aprakstam, bet tad atkal atsākas.

Mēdz būt tāda rakstīšanas pieeja, ka iztēlojies sapni un tad pieraksti to savā daiļdarbā. Izskatās, ka darbs tapis ar šīs metodes palīdzību, vienīgi sapņa vietā bijuši haotiski murgi.

Un tomēr es spētu tomēr kaut kā sagremot haotiskumu, struktūras trūkumu un murgainību, ja vien… Ja vien autors attēlotu cilvēkus kā cilvēkus nevis kā lopus. Nē, pat ne kā lopus. Drīzāk kā slikti programmētus robotus. Lopi nerīkojas ne tuvu tik stulbi un nejēdzīgi kā autora “Gangas migrantu pūlis”.

Ir dažādas likumsakarības, kuras ir universālas gandrīz jebkurai dzīvai būtnei. Izņēmumi var gadīties vienmēr, bet tos nekad nevarēs attiecināt uz masām. Šeit ir runa tieši par pūli, tāpēc izņēmumus nav jāņem vērā. Tātad jebkura dzīve būtne grib dzīvot. Tā rūpējas par savu izdzīvošanu. Ir vieglītēm slinka un ar pilnu vēderu diez ko negrib piepūlēt sevi. Ja tev tur siltajā Indijā ir rīsi, tad, lai ko tev arī nemēģinātu iestāstīt, tu nekāpsi ar visu savu ģimeni bīstamā, pārpildītā kuģī, lai dotos ārkārtīgi riskantā ceļojumā daudzu nedēļu vai pat mēnešu garumā. Mātes nemēdz pamest savus bērnus likteņa varā vai tāpat vien audzināt, lai vēlāk vēlētos viņus uz nekad neredzēšanos atdot nezināmiem ārzemniekiem. Un, visbeidzot, ja ilgstoši badojušos cilvēku pūlim, kurš joprojām atrodas kuģī un kuram joprojām nav ne jausmas, kad ceļojums beigsies, iedos rīsus, ūdeni un medikamentus, tik tiešām pēdējais, ko viņi darītu, būtu šos produktus nekavējoties samest jūrā. Īpaši šīs pēdējās divas “īpatnības” man liek domāt, ka autoram cilvēka, tai skaitā dzīvnieku, daba ir pilnīgi sveša. Viņš redz pūli kā vienota saprāta virzītu masu, pilnīgi ignorējot, ka tas sastāv no cilvēkiem ar viņu individuālajām vajadzībām. Autors mierīgi saliek kopā arābu pūli ar nēģeru pūli, kuri, neko iepriekš savā starpā nesarunājot, rīko revolūciju. Tas notiek tik intuitīvi, vienoti un saticīgi, ka skudru pūžņu un bišu stropu iemītnieki var vien sarkt un bālēt no skaudības. Vēl acīmredzami autors uzskata, ka francūžu profesionālā armija sastāv no pavāji disciplinētiem hipijiem. Apmēram tādiem pašiem kā visa pārējā rietumu civilizācija, izņemot to 0,0001 procentu.

Jāatzīst, ka fragmentāri parādās pa kādai interesantai idejai. Turklāt nekādi nevar noliegt, ka autors daudz maz precīzi attēlo velkamistu izturēšanos un argumentāciju. Autora kļūda ir uzskatā, ka velkamisti būs 99,9999 procenti rietumu civilizācijas. Jo “rietumi” nav un nekad arī nebūs viendabīga masa. Tas pats attiecas uz potenciālajiem migrantiem. Nekad visi nerīkosies vienādi. Nekad visi nebēgs no savām mājām, lai vai kādas šausmas nestātos pretī.

Paralēles ar patlaban notiekošajiem migrācijas procesiem var mēģināt saskatīt, bet es drīzāk ieteiktu tam netērēt laiku. Jo šī brīža migrācijai ir citi, daudz saprotamāki un pamatotāki iemesli. Ja kādu cilvēku tie tiešām interesē, tad, kādu laiciņu painteresējoties un mazliet padomājot, viņš tos atradīs arī bez šīs grāmatas.

Subjektīvais baudījums 1/10.

Ir ko piebilst?