Grāmata – Sirds mirst pēdējā

Par Mārgaretas Atvudas darbu Sirds mirst pēdējā biju redzējis vairākas atsauksmes, no kurām visas bija pozitīvas. Cik pieredzēts, tas vēl nenozīmē, ka darbs man patiks, bet tomēr ir lielāka iespēja, ka tā būs.

Darbība norisinās ASV tuvā nākotnē. Valsts austrumu daļā valda nabadzība un noziedzība. Grāmatas galvenie varoņi – precētie Stens un Šarmeina izmanto iespēju no tā visa aizmukt, iesaistoties Pozitrona projektā.

Pozitrons būtībā ir cietums ar tā apkalpojošo pilsētiņu. Pozitrons ir daļēji pašpietiekams, jo nodrošina sevi ar ekoloģisku pārtiku. Vismaz tā tiek apgalvots. Darbinieki un ieslodzītie reizi mēnesī mainās vietām. Oriģinālā iecere bijusi, ka tādā veidā noziedznieki pierastu pie normālas sabiedrības. Turklāt, dzīvojot tādā vidē, nebūtu jēgas noziedzībai.

No ciematiņa nav izejas. Neviens ārā netiek, atskaitot pašu augstāko vadību. Ja reiz esi piekritis, tad faktiski esi mūža ieslodzījumā, lai arī ar labu ēdināšanu, drēbēm, iespēju pusi gada pavadīt ar savu ģimeni utt.

Pozitrons gluži nestrādā, kā oriģināli iecerēts un arī Stenam ar Šermainu ir seksuālas dabas problēmiņas. Bet, kā zināms, dzimumdziņa ir nopietns spēks. Grāmatas varoņi pakāpeniski atklāj daudz baisa gan par projektu, gan viens par otru.

 

Darba autore dzīvo Kanādā. Sākusi rakstīt jau no sešu gadu vecuma, bet par profesionālu literāro karjeru izšķīrusies 16 gadu vecumā. Pirmais darbs ticis publicēts 1961. gadā. Atvuda raksta joprojām un Sirds mirst pēdējā pirmoreiz publicēts 2015. gadā.

Savā ziņā Sirds mirst pēdējā ir antiutopija. Bet atšķirībā no, teiksim, 1984, šeit liela nozīme ir nodalīt sākotnēji iecerēto Pozitronu no faktiskā gala rezultāta. Pozitrona evolūcija ir loģiski pamatota. Autore nemoralizē un nesniedz savu versiju, kāpēc Pozitrons principā nemaz nevar strādāt, bet dod iespēju lasītājam padomāt un saprast to pašam.

Galvenie varoņi nav paši gudrākie cilvēki pasaulē, tomēr par muļķiem vai sevišķi kaitinošiem viņus uzskatīt nevar. Droši vien ir gana daudz cilvēku pasaulē, kuri parakstāmos līgumus nelasa, ir daudz maz apmierināti ar savu vienmuļo dzīvi rutīnā un attiecas viens pret otru nevis kā pret draugu, bet gan seksa partneri.

Savulaik jau minēju, ka man personīgi literāram darbam ļoti svarīgs ir ticamības moments. Šajā ziņā man darbs šķiet ļoti izdevies. Radīt veselu pasauli ar tās problēmām, ievijot interesantu sižetu un nezaudējot tēlu cilvēciskās īpašības, ir sarežģīts uzdevums. Ja vēl galvenie varoņi būtu intelektuāli mazliet spēcīgāki, tad grāmata būtu teju perfekta.

Starp citu, šis darbs nav minēts autores vikipēdijas lapas sadaļā nozīmīgākie darbi. Interesanti, kādi tad ir pārējie?

Subjektīvais baudījums 9/10.

Ir ko piebilst?