Grāmata – Sava istaba

Virdžīnija Vulfa manā lasāmajā sarakstā atrodas jau vairākus gadus. Autorei esot īpatnēja rakstīšanas maniere un gribēju kādreiz ar to iepazīties.

Bibliotēkā Vulfai bija pieejams kāds autobiogrāfisks darbs un eseja “Sava istaba”. Daudz neiedziļinoties aprakstā, paņēmu otro. Esejas tēma ir “Sievietes un literatūra”. Varbūt man vajadzēja rūpīgāk pievērst tam uzmanību pirms izvēlējos grāmatu. Jo man personīgi cilvēku iedalījums vīriešos un sievietēs attiecībā pret literatūru šķiet mazliet dīvains. Bet, nu, labi.

Rakstības stils ir līdzīgs nepārtrauktai domu plūsmai. Mēdz būt milzīgas rindkopas, krāšņi epiteti, bet nav jūtama struktūra. Tāda gan noteikti ir, jo gluži haotiski autores domas nelēkā. Tomēr paliek sajūta, ka autore vairākos jautājumos īsti nav iedziļinājusies līdz galam. Man radās asociācijas ar skolas laika domrakstiem. Skolēnam tiek iedota tēma un tad nu viņš bez īpašas nojausmas par teksta strukturēšanu dragā uz priekšu. Starp citu, lasīt Vulfas darbu ir diezgan viegli. Ja nepieciešams, var šim tam pārskriet ar acīm un daudz neiedziļināties.

Autore pakāpeniski atklāj iemeslus, kādēļ sievietes vēsturiski praktiski nav nodarbojušās ar literatūru. Tas ir izglītības, naudas, vietas (savas istabas) un laika trūkums. Šīs idejas tiek pasniegtas nevis kā hipotēzes vai autores teorijas, bet kā pārliecinoši pierādīts fakts. Lai cilvēks nodarbotos ar literatūru, bez sevišķi labiem materiāliem apstākļiem to nemaz nevarot izdarīt. Viņa apskata 12 sev zināmus autorus un tikai trīs no tiem neesot dzīvojuši bagāti. Un būt bagātam – tā ir vīriešu privilēģija. Tādēļ arī sievietes neraksta. Turklāt tā sabiedrības (vīriešu) attieksme pret rakstošajām sievietēm…

Autore atrod viena otra sabiedrībā atzīta vīrieša nicinošus izteikumus par sievietēm un visai emocionāli “dod pretī”. Autore, šķiet, pat neiedomājas, ka tās ir tikai šo indivīdu, nevis visu vīriešu domas. Ņemot vērā tā laika vēsturisko kontekstu, viņai varbūt ir diezgan liela taisnība, izdarot šādu vispārinājumu, bet tas nepārliecina. Daudz kur trūkst argumentācijas. Bet, ja tāda ir, tad atstāj spēcīgu cherry picking jeb faktu piemeklēšanas iespaidu.

Noprotams, ka pēc autores prāta vīriešiem un sievietēm tā kā būtu jādod vienādas iespējas. Tomēr Vulfa kā pilnīgi pašsaprotamu mēdz pieminēt, ka ir ļoti lielas atšķirības starp vīriešiem un sievietēm, tai skaitā starp viņu rakstības stiliem. Vīriešiem esot raksturīgi tādi kā smagnēji teikumi. Doma, ka laika posmā, kurā tapusi viņas apskatītā literatūra, vienkārši bija tāds stils un ka tolaik īsti nebija rakstošu sieviešu, autorei prātā neienāk.

Autore aplūko citu autoru sieviešu sarakstītos darbus un sajūtu līmenī secina, ka, ja ne sieviešu grūtie sadzīves apstākļi, viņu literārie darbi noteikti būtu daudz labāki. Autore īpaši nemēģina saprast, kādēļ vēsturiski tādi apstākļi ir izveidojušies. Nē, viņa raksta no apspiestas sievietes pozīcijas. Vulfa ir ieņēmusi upura pozu un agresīvi šauj uz visām pusēm. Viņa negrib un varbūt arī nespēj pacelties augstāk par šo pozīciju. Vīrietis viņai ir nevis līdzīga būtne, bet citplanētietis. Tāds kā traucējošs indivīds, kura intereses nav jāņem vērā. Protams, par to, kā būtu sarūpējams tik nepieciešamais materiālais atbalsts literatūras radīšanai tieši sievietēm, nav minēts ne vārda. Un, jā, vietām parādās arī tādas pērles kā “lai autore spētu sevi nodrošināt, viņai nācās strādāt kā vīrietim”.

Jāatzīst gan, ka brīžiem autorei parādās arī mazāk feministiski toņi. Autore raksta, ka dzimumiem ir dabīgi sadarboties un citē Koulridža dižens prāts ir androgīns.

Dažādas savdabības varētu citēt diezgan daudz, bet es palikšu pie viena autores stilu visai raksturojoša teikuma, kurš tālākajā tekstā pilnīgi nekā netiek paskaidrots sīkāk:

Lai gan rakstniece bija neveikla, bez tās neapzinātās nastas, ko veido sena izcelsme un kas dara ausij tīkamu vismazāko uzrakstīto Tekerija vai Lema vārdu, viņa – es sāku domāt – bija tikusi galā ar pirmo lielo mācību stundu, viņa rakstīja kā sieviete, tomēr kā tāda sieviete, kura aizmirsusi, ka viņa ir sieviete, tāpēc viņas lappusēs bija papilnam tās savādās dzimuma īpašības, kura parādās tikai tad, ja dzimums neapzinās sevi.

 

Subjektīvais vērtējums 4/10. Tik daudz tāpēc, ka autore nenoliedzami prot rakstīt gan lasāmi, gan pat samērā skaisti. Autores sniegtie “fakti” ir kaitinoši un lielākoties šķiet ļoti apšaubāmi, bet tā kā man nav vēlmes tērēt laiku, meklējot atspēkojumus, ceru, ka vismaz daļa no tiem ir kaut cik patiesi.

Starp citu, mana bēdīgā pieredze ar šo grāmatu nenozīmē, ka turpmāk no Vulfas vairīšos kā no uguns. Man joprojām būtu interesanti palūkoties uz kādu viņas veikumu daiļliteratūrā.

Pieļauju, ka cilvēki, kuriem ir tuvs feminisms un/vai upura psiholoģija, par šo grāmatu būtu stāvā sajūsmā. Vēl tā var noderēt kā ieskats agrīnajā britu sieviešu literatūrā vai feminisma vēsturē.

Ir ko piebilst?