Grāmata – Pilsētas šamaņi

Šis darbs bija ierakstīts manā lasāmo grāmatu sarakstā jau sen, tikai neatceros vairs kas mani iedvesmoja to tajā ielikt. Žēl, tagad būtu interesanti to uzzināt. Bibliotēkā šo darbu ieraudzīju pavisam nejauši, jo bija ievietots pie ārzemju autoriem. Vēl pat nebiju sācis grāmatu lasīt, kad Andris jau bija publicējis savu atsauksmi. Nopratu, ka, ja būtu Andra atsauksmi izlasījis ātrāk, droši vien nemaz bibliotēkā uz to neskatītos. Mana dzīvesbiedrene ķērās pie grāmatas pirmā. Drīz vien viņa paziņoja, ka tālāk vairs nelasīs, jo stāsti šķiet mazliet nejēdzīgi. Tad jau labāk darīt kaut ko citu.

Tomēr pie grāmatas ķēros klāt arī es. Tā sastāv no 11 stāstiem, daži no tiem ir saistīti savā starpā. Kopumā šķiet, ka autors rakstījis ar mērķi uzrakstīt grāmatu. Nu, vienalga par ko, jādragā tikai uz priekšu un kaut kas jau tik un tā sanāks. Lai “visi redz, kā es māku (rakstīt stāstus)”!

Vismaz puse no stāstiem šķiet nepabeigti. Tos lasīt ir līdzīgi kā skatīties filmu līdz pusei. Tāpēc arī subjektīvais baudījums sanāca samērā neliels. Vēl – stāstam nepietiek ar “šokējošu” tēmu. Vajag arī kādu darbību, intrigu, notikumus. Citādi stāsts nekur neved un sāk šķist, ka autors vienkārši gribējis “kaut ko uzrakstīt” par paša izvēlēto tēmu.

 

Pirmais stāsts liek domāt par autora izrēķināšanos ar paša bērnību, izstāstot par bargo tēvu un ģimenes nedienām. Subjektīvais baudījums 5/10.

Otrajā aprakstītas īsas ainiņas, kuras lēkā no cilvēka uz cilvēku, šķiet, neapzināti kļūst aizvien īsākas līdz – kāds pārsteigums! – atgriežas atpakaļ pie pirmā stāsta varoņa. 2/10.

Trešais ir par sievieti vasarnīcā un viņas gadījuma paziņu ihtiologu. 6/10.

Ceturtais par, vai variet iedomāties – homofobu, kurš izrādās liels riebeklis un beigās, ja tās tā var nosaukt, pelnīti mokās murgos. 3/10.

Piektais par sekretāri un dīvainu priekšnieku, kurš atklāj, ka divdesmit piecus gadus Latvijas sabiedrība apzināti šķelta divās daļās un ka drīz te būšot trakāk nekā Maidanā. 3/10.

Sestajā stāsta varonis iemācās pārvietot priekšmetus ar skatienu, kas gan viņam nekādu labumu nedod. Labākais stāsts no visiem. 8/10.

Septītajā galvenais varonis satiek vīru, kurš gatavo ārkārtīgi garšīgus steikus, bet neatklāj kā. 5/10.

Astotais ir piektā turpinājums un tajā sekretāre priekšnieka kokteilī ieblenderē lapu no Heses Stikla pērlīšu spēles. Jā, nekas vairāk tur nenotiek. 2/10.

Devītajā galvenais varonis tiek izmests no viesnīcas, kur paliek pase. Viņš satiek transvestītu un paklaiņo viņam līdzi pa ballīti. 5/10.

Desmitajā stāsta varonim mājās uzrodas noslēpumaina poga un pakāpeniski iedzen viņu paranojā. 5/10.

Pēdējais ir saistīts ar piekto un astoto, priekšnieks ar sekretāri ar varu piespiež savus ārzemju klientus piedalīties mistiskā rituālā. 2/10.

 

Kopā sanāk 4/10. Tā sakot, lasīt jau var, bet var arī nelasīt un nekas īpašs palaists garām tāpēc nebūs. Par laimi, izlasīt var ātri.

Starp citu, uz grāmatas otrā vāka lasāmi Pētera Dragūna (ar garo ū) un Paula Bankovska grāmatas slavinājumi. Tie ir tik šķebīgi cukursaldi, ka šķiet – viņi grāmatu vērtē ar 12 ballēm no 10.

Ir ko piebilst?