Skip to content

Grāmata – Ogļu kalna bibliotēka

Vispār es nemēdzu lasīt fantastiku vai fantāziju (nemaz nezinu, vai šie žanri nav viens un tas pats). Tāpēc, ka līdz šim tā mani nav īpaši uzrunājusi. Ticu, ka ir arī tādi fantastikas darbi, kuri man patiktu, bet kaut kā nav sanācis tos sastapt. Hese laikam pie fantastikas neskaitās.

Ogļu kalna bibliotēku biju nolūkojis jau diezgan pasen, jo biju par to lasījis brīnumcildinošas atsauksmes. Tad jau iespējai, ka man patiks, vajadzētu būt gana lielai.

“Ogļu kalna bibliotēka”, iespējams, ir šokējošākais fantāzijas darbs, ko lasīsiet šogad… vai jebkad. Tēli, kas jūs vajās sapņos, un ainas, kas iespiedīsies jūsu atmiņā kā iededzinātas, sižets, kas burtiski rauj uz priekšu, smiekli caur asarām un šoka elsām, – tas viss liecina, ka fantāzijas žanra lauciņā ir parādījusies jauna balss, ar ko turpmāk būs jārēķinās (citāts no prometejs.lv).

Stāsta galvenos varoņus dēvē par bibliotekāriem. Es drīzāk teiktu, ka tie ir ar pārdabiskām spējām apveltīti cilvēkveidīgie, kuri savas zināšanas it kā esot smēlušies no grāmatām. Pamatā katrs specializējies savā nozarē. Nu, tur karošana, medicīna, valodas un tamlīdzīgi. Varoņi sēdējuši vienā lielā bibliotēkā ar daudz, daudz grāmatām un izglītojušies. Lai tas neizskatītos pagalam muļķīgi, bibliotēkā laiks ritot citādāk, turklāt laiku pa laikam varoņi papraktizējas. Pamatā tomēr gudrība nāk no grāmatām un, atvainojos par maitekli, viskrutākais beigās izrādās tas, kurš lasījis visvairāk.

Stāstā ir vairākas intermēdijas, kuras stāsta par notikumiem pagātnē. Man personīgi laika ass saraustīšana diez ko nepatīk un reizēm šķiet, ka tādā veidā autors tiek galā ar neprasmi pasniegt stāstu lineārā veidā. Šoreiz gan jāatzīst, ka citādāk autora stāstu pasniegt būtu diezgan neveikli un šis paņēmiens sevi attaisno.

Notikumi risinās diezgan spraigi. Vēriens, ar kādu autors ķeras klāt pasaulei, man kā fantastikas nelasītājam šķita diezgan iespaidīgs. Stāsta aprīkojums ar fantastiskajiem elementiem mani personīgi neaizrāva. Varbūt vienīgi fināls ar Stīvu šķita skaists.

Par spīti rainiskai tēmai grāmatas beigu daļā kopumā man palika tāds kā pusaudziskas literatūras iespaids. Tas nenozīmē, ka man tā šķita slikta. Nē, lasīju ar aizrautību. Kad biju ielasījies, negribējās grāmatu likt malā. Tiesa, jau pēc pāris dienām pieķēru sevi, ka esmu piemirsis, kā tad īsti grāmata beidzās.

Mana dzīvesbiedrene tālāk par pārdesmit lappusēm netika. Neiepatikās un laika arī nebija tik daudz. Pēc kādām pāris nedēļām centos viņai īsi izstāstīt tālāko saturu un ar pārsteigumu apjēdzu, ka izklausās… diezgan dumji. Nebiju agrāk par to iedomājies, bet laikam jau vairums grāmatu, iespējami īsi atstāstītas, var izklausīties muļķīgi.

Personīga atziņa sev pašam – tas, ka grāmatu blogos slavē no panckām ārā, nenozīmē, ka tā arī man šķitīs īpaša. Reiz jau tā bija arī ar Omci. Tiesa, ir arī pretējs piemērs – Jelgava 94.

Subjektīvais baudījums 7/10. Patiktu vairāk, ja autors būtu atturējies no iespējas “vēlēties jebko” un izvilcis spriegumu līdz pašām beigām. Sava nozīme bija arī tam, ka šo darbu lasīju pēc Ulda Ģērmaņa Pakāpies tornī!, kas paņēma ar inteliģentu galveno varoni un realitātes sajūtu.

1 thought on “Grāmata – Ogļu kalna bibliotēka”

  1. Pingback: Latvijas blogāres apskats #131 (18.06.-24.06.). – BALTAIS RUNCIS

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *