Skip to content

Grāmata – Koku slepenā dzīve

Lai arī dzīvnieki un putni man patīk, pret augiem esmu diezgan vienaldzīgs. Es saprotu, ka tie ir ļoti nozīmīgi un ka labāk, ka tie aug, bet emocionāli tie mani nemēdz aizkustināt. Nevaru iedomāties sevi audzinām uz palodzes kaktusu vai kādu istabas puķi. Šajā ziņā esmu pilnīgs pretstats mammai. Varbūt tas nozīmē, ka maniem bērniem putni būs pilnīgi vienaldzīgi.

Par Pētera Vollēbena darbu Koku slepenā dzīve biju lasījis daudz pozitīvu atsauksmju, tāpēc nolēmu ar to iepazīties arī pats. Sanāca gan, ka vispirms izlasīju autora jaunāku darbu – Dzīvnieku dvēseles dzīve. Un, labi vien, ka tā, jo par dzīvniekiem zinu daudz vairāk. Attiecīgi pārliecinājos, ka autors neraksta tukšas fantāzijas, tiesa, varbūt ir mazmazlietiņ tendenciozs.

Koku slepenajā dzīvē autors bieži vien nodaļas virsrakstā norāda kādu cilvēkiem raksturīgu darbību vai īpašību un nodaļā cenšas parādīt, kā tā piemīt arī kokiem. Piemēram, Draudzība, Mīlestība vai Ielu bērni.

Tad pēc autora domām sanāk, ka koki draudzējas vai mīl viens otru? Tā varētu teikt, bet es negribētu šos jēdzienus lietot to cilvēciskotajā izpratnē. Saprotu, ka autors tā darījis, lai uzrunātu lasītājus, bet mani tas drīzāk dara piesardzīgu un mazliet skeptisku.

Ja Dzīvnieku dvēseles dzīvē savai skepsei neradu pamatojumu, tad Koku slepenajā dzīvē ne tik. Iemesls gan ir pavisam cits – par kokiem es neko daudz nezinu. Autors varētu uzrakstīt, ka informācija kokā ceļo ar ātrumu metrs minūtē (esot centimetrs minūtē) un es varētu vien māt ar galvu. Šī iemesla dēļ būtu ļoti interesanti izlasīt kāda botānikas speciālista atsauksmi.

Man būtu gribējies redzēt izvērstāku pamatojumu koku sāpēm, bet tās tikušas uztvertas kā visai pašsaprotamas. Nu, nav vis tā. Ja aptaujātu 100 cilvēkus, droši vien savi 90 teiktu, ka kokiem nesāp. Tiesa, atzīt, ka kokiem sāp, ir visai neērti. Ērtāk tos ir uztvert kā parastus, lēni augošus augus, kurus ekonomisku apsvēru dēļ noteiktā laikā jānovāc. Grāmatā pamatots, ka šāda pieeja ir brutāla un, ilgtermiņā raugoties, arī neekonomiska.

Starp citu, pirmajā vai otrajā klasē man darba burtnīcā vajadzēja atzīmēt, kas no zīmējumā redzamā ir dzīvs. Zīmējumā bija cilvēks, grābeklis, suns un siena kaudze vai kas tamlīdzīgs. Es atceros, ka tur bija arī koks un es atzīmēju, ka tas ir dzīvs. Skolotāja norādīja, ka tā tomēr nav. Pretī nestrīdējos (pirmajā, otrajā klasē, protams, es to neuzdrīkstējos darīt). Bet tā īsti arī nenoticēju. Pēc gada vai dažiem es tiku pie pirmā divnieka savā mūžā. Par ko tieši, neatceros, bet dabas mācībā.

Atgriežoties pie grāmatas, vēl tajā var lasīt par koku cīņām ar kukaiņiem. Par to, kā koki izplatās no dienvidiem uz ziemeļiem un agrāk pretējā virzienā. Par koku sugu konkurējošajām attiecībām. Par to, kāpēc no ASV atvestie koki Eiropā neizaug tik lieli kā dzimtenē. Par koku izdotajām skaņām. Un ir arī atzīts, ka īsti nav skaidrs, kā tieši koki sūknē ūdeni uz zariem un lapām.

Nu, nav koki mana sirdslieta un lasīšanas gaitā pāris reizes gadījās arī aizmigt. Bet man ne reizi neienāca prātā, ka grāmatu vajadzētu atstāt puslasītu. Jo grāmata tomēr laba.

Subjektīvais baudījums 7/10.

1 thought on “Grāmata – Koku slepenā dzīve”

  1. Pingback: Latvijas blogāres apskats #176 (29.04.-05.05.) – BALTAIS RUNCIS

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *