Grāmata – Klūgu mūks

Par Klūgu mūku biju dzirdējis daudz labu vārdu. Tikai nevis par Ingas Ābeles grāmatu, bet gan teātra izrādi. Uzzināju, par ko tā ir un, godīgi sakot, īpašas intereses man nebija. Jo senāka pagātne, jo skeptiskāk izturos pret tās mūsdienīgajām interpretācijām. Piemēram, ir vieglāk rakstīt par otro pasaules karu, nevis astoņdesmitajiem gadiem, jo par pēdējiem nejaukāki lasītāji var arī pastrīdēties. Tomēr, kad saņēmu šo grāmatu kā dāvanu vārda dienā, nācās vien ķerties klāt.

Klūgu mūks pamatā ir par katoļu priesteri no Latgales, kurš kļūst par svarīgu politisku personu un aktīvi iestājas par Latgales pievienošanu Latvijai. Aprakstītas arī viņa ģimenes locekļu gaitas. Galvenā varoņa Franča Sebalda prototips ir Francis Trasūns.

Pirmo nodaļu lasīju ar grūtībām. Skatījos uz daudzajām atlikušajām grāmatas lappusēm un jutu, kā zūd drosme. Uz Klūgu mūku var attiecināt man nezināma autora novērojumu – mūsdienās latviešu autorus nepublicējot, ja grāmatas sākums nav dāsni bagātināts ar epitetiem, metaforām un citiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Turklāt man šķita dīvaini, ka galvenais tēls tiek attēlots kā nožēlojams, gaudens večuks. Viņa prototips Francis Trasūns bijis viens enerģisks un vismaz drusku dulls (šī vārda vislabākajā nozīmē) latgalis. Parasti tādi mirst ar nesalauztu garu, kājās stāvēdami.

Turpinājumā bija rakstīts par Franča vecāku dzīvi. Stāstījums kļuva raitāks, optimistiskāks un māksliniecisko izteiksmes līdzekļu kultūrslānis jūtami plānāks. Precīzāk sakot, epitetus un metaforas nu aizvietoja daudzi latgaliski vārdi. Lielāko daļu no tiem varēju saprast, kaut vai no konteksta. Vēlāk, kad biju grāmatu jau izlasījis, pamanīju, ka tās beigās ir arī vārdnīca. Būtu noderējusi ātrāk, bet es nudien neiedomājos pirms lasīšanas pašķirstīt grāmatas beigas.

Jo tālāk lasīju, jo interesantāk kļuva. Man ļoti patika, ka grāmata nav tikai ap Franci vien, bet aprakstīti arī viņa radinieki, dots ieskats tajā laikā. Es aizrāvos un, kad Francis sastapa caru, biju sajūsmā. Tikai ne uz ilgu laiku. Man ticamības momentu laupīja otrā “neticamā satikšanās”. Pēc tam par trešo jau vairs pat nebrīnījos. Grāmata kļuva aizvien drūmāka un pesimistiskāka. Dažās nodaļās pagātnes notikumi uzņēma galvu reibinošu tempu, bet tad atkal tas atslāba. Tuvāk beigām dažbrīd bija grūti saprast, uz kuru laiku nodaļa attiecas. Man šķiet, ka šis jaunmodīgais “laika raustīšanas” paņēmiens ir traucējošs un lieks. Ar to var koriģēt tempu, vest uz kulmināciju literārā darbā, kas ir pārāk viduvējs, lai to panāktu citiem līdzekļiem. Bet Klūgu mūks ir daudz labāks par viduvēju literatūru.

Man patika, ka grāmatai ir pēcvārds, kurā mazliet atklāts, kas ticis ņemts no vēstures, bet kas izdomāts literārām vajadzībām. Tāpat arī īss divu grāmatas varoņu dzīves gājums, literatūras avoti un vārdnīciņa.

Šķiet, ka autore pie grāmatas strādājusi daudzus gadus. Temats, manuprāt, ir ārkārtīgi svarīgs. Varbūt ne tik daudz Franča Trasūna personas, cik unikālās latgaliešu valodas dēļ. Francis Trasūns savulaik iestājās par latgaliešu valodas nostiprināšanu Satversmē.

Nedomājat, mani kungi, ka mēs, kas aizstāvam latgaliešu izloksni, ka mēs stāvam arī par to, lai latgalieši nemaz nerunātu baltiešu izloksni. Nemaz ne! Mēs stāvam par to, ka katram latgalietim vajag prast baltiešu izloksni, kā katram Latvijas pilsonim. Bet arī, mani kungi, no otras puses mēs stāvam par to, ka arī baltiešiem vajag prast latgaliešu izloksni. Tāpat kā mēs varam iemācīties baltiešu izloksni, tāpat arī jūs variet iemācīties latgaliski. Baltiešiem vajag prast latgaliešu izloksni un nedrīkst būt, ka viena tautas daļa nezin otru tautas daļu.

Trasūna pūliņi nevainagojās rezultātiem. Diemžēl nešķiet, ka šodienas Latvijā latgaliešu valoda būtu stiprākās pozīcijās nekā toreiz. Man personīgi nav īpašas vēlmes apgūt latgaliešu valodu un lietot to. Tomēr tā ir daļa no Latvijas valodas un kultūras, kura bez rūpīgas kopšanas pakāpeniski noplicināsies un izzudīs. Man šķiet brīnišķīgi, ka latviešu valoda Kurzemē, Rīgā un Latgalē atšķiras. Tā ir dažādība, kas mūs dara bagātus, un nevajag to pazaudēt.

Atgriežoties pie grāmatas, Klūgu mūks šķiet laba, ļoti kvalitatīva literatūra, lai arī ne bez trūkumiem. Subjektīvais baudījums 8/10.

Ir ko piebilst?