Skip to content

Grāmata – Hokeja elpas skartie

Tā sanāca, ka novembri – latviešu autoru lasīšanas mēnesi iesāku ar grāmatu par hokeju. Tās autors Ēvalds Grabovskis ir izbijis hokeja treneris. Attiecīgi no grāmatas sagaidīju vienu otru interesantu “skatu no iekšpuses”. Nevaru sevi saukt par kaislīgu hokeja fanu, bet savulaik šajā sporta veidā orientējos puslīdz labi, kā līdzjutējs, protams. Gadiem ejot, mana interese krietni mazinājusies. Varbūt tāpēc, ka katru gadu no jauna pasaules čempionātā esam spiesti saprast, ka augstāk par pēcpusi uzlekt nespējam. Ja čempionāts notiktu retāk un tajā būtu vairāk motivēti piedalīties paši labākie…

Grāmatas sākuma daļa veltīta pavisam seniem laikiem. Man neko neizteica Elmāra Baura un citu tā laika hokejistu vārdi. Kad bija izlasīta jau vairāk nekā trešdaļa grāmatas, sākās Tihonova ēra Rīgas Dinamo. Tad lasīt palika interesantāk, jo tā laika hokejisti vismaz ir savulaik redzēti vai dzirdēti. Uzzināju, kāpēc mums hokejā (bijis) tik daudz krievu. Ja atceras deviņdesmito gadu izlases sastāvu, tad latviešu tajā nav nemaz tik daudz. Lūk, Tihonovam un citiem tajā laikā neesot bijis labu vietējo hokejistu, tāpēc esot norisinājies aktīvs skautošanas darbs plašajā Padomju Savienībā un perspektīvākie saukti uz Rīgu. Tad kāds gan brīnums, ka ar latviešu valodu daudziem tā laika spēlētājiem bija būtiskas problēmas?

Tālāk autors vairāk pievēršas savām trenera gaitām. Šur un tur parādās kāds rūgtumiņš, salīdzinājums ar mūsdienām (toreiz bija labāk). Un tādā garā uz priekšu. Interesantāk bija lasīt par neatkarības atgūšanas juku laikiem, bet tur mazāk autora nopelns, vairāk paši notikumi neparedzami un aizraujoši.

Visbeidzot dažas nodaļas tiek veltītas tādām tēmām kā šī brīža hokeja saimniecība (ir samērā slikti), Kirovs Lipmans (cilvēks daudz paveicis, bet…), VEF, RVR, Sarkanās zvaigznes prihvatizācija (grāmatā par hokeju), Žoltoka piemiņas iemūžināšanas (vājās) sekmes un makšķerēšana (vairākas nodaļas).

Laikam būtu jāuzteic autors par centieniem radīt hokeja vēsturei veltītu grāmatu, bet kaut kā nestiepjas pirksti to darīt. Autors nav literāts un ar stāstnieka talantu viņam trūcīgi. Saprotu, ka citus gribas pamācīt, bet, ja tiek rakstīts par vēsturi, tad nevajag rakstīt mūsdienas noniecinošus komentārus pa vidu. Ja galīgi nevar nociesties, tad var taču pulveri pietaupīt atsevišķai nodaļai. Neizskatās arī, ka paškritika vai spēja pasmieties par sevi būtu autora stiprā puse. Nē, paliek iespaids, ka autors visu vienmēr darījis pareizi, bet nejauku cilvēku vai dažādu apstākļu sakritības dēļ dzīvē nav sekmējies kā gribētos. Autoram samērā reti izdevies uzburt sevis aprakstīto notikumu atmosfēru. Pret nejaukajiem cilvēkiem autors centies nebūt pārlieku atriebīgs, kas rada vieglu žultainības iespaidu. Tā sakot, sakrājies autoram ir, bet izlādēts diezgan savdabīgi. Visskarbāk dabū Koziols, kamēr Lipmans raksturots tik nekonkrēti, ka grūti saprast, ko autors īsti gribējis pateikt.

Tomēr visvairāk man kremt, ka vairākas lietas palikušas neaprakstītas. Piemēram, grāmatas sākumā rakstīts par komandu Daugava. Piepeši Daugavas vairs nav, bet ir Dinamo. Vai arī tiek pieminēti visiem zināmi notikumi, par kuriem rakstījusi tā laika prese, bet grāmatā nav pat īsti noprotams, ko autors tur domājis. Vēl autors divas reizes atsaucas uz sev tik ļoti nozīmīgo 2005. gada 25. novembri, kurā noticis – ai, nē, tas lasītājiem nav jāzina!

Nezinu, kā autors bija iecerējis savu grāmatu, bet sanākuši diezgan pieticīgas kvalitātes memuāri. Subjektīvais baudījums 3/10. Tiesa, atradu arī atsauksmi, kurā šī grāmata novērtēta uz 9/10.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *