Grāmata – Hands free mamma

Kā samērā regulārs bibliotēkas apmeklētājs un dažādu literatūras veidu cienītājs nolēmu pamēģināt spēkus Vecāku žūrijā. Paziņoju par savu vēlmi bibliotēkā un man atbildēja, ka, lūk, tur esot tās grāmatas jāņem. Nepievērsu īpašu uzmanību, kas tās par grāmatām, vien teicu – labi, dodiet kādas tur ir, lasīšu.

Mājās uz grāmatām paskatījos rūpīgāk. Kā nu ne, jālasa taču! Viena no tām bija Bezroku mamma Brīvroku mamma. OK, ķēros klāt.

Autore R. M. Steforda pēc otrā bērna piedzimšanas sagarlaikojusies un steigusies aizpildīt savu laiku pašrealizējoties. Tas ir, viņa ķērusies pie dažādu pasākumu organizēšanas, brīvprātīgā darba utml. Pēc diviem gadiem viņa sapratusi, ka uzņemtais dzīves temps nesniedz prieku un gandarījumu un nedod iespēju izbaudīt dzīvi. Viņa pielikusi punktu savai nemitīgajai skriešanai un grāmatā dalās ar epizodēm, kuras vēsta, kādas kļūdas viņa agrāk pieļāvusi un cik laimīga viņas dzīve ir tagad, tverot mirkļus kopā ar ģimeni.

Autore vienā brīdī atteikusies no garajiem “to-do” sarakstiem, mobilo telefonu pārbaudes ik pēc brīža, nemitīgas mazvērtīgu ziņu lasīšanas un no klēpjdatora (pārmērīgas?) lietošanas. Par savu pieredzi viņa bijusi tik sajūsmināta, ka (tas nav nekāds joks) izveidojusi feisbukā īpašu lapu The hands free revolution.

Vispār jau grāmatā aprakstītā sērga ir diezgan aktuāla. Cilvēki aiziet uz, teiksim, ballīti un nevis runā viens ar otru, bet sēž mobilajā telefonā. Vai arī uzņēmuši tik strauju dzīves ritmu, ka mierīgi nespēj nosēdēt pat minūti, lai neaptaustītu mobilo, t.i., nepārbaudītu sms, feisbuku, e-pastu. Par laimi, tas nav par mani. Varu atzīties, ka pat nezinu, cik ilgi man spēj izturēt viedtālruņa akumulators, jo nekad neievēroju, pēc cik (4-6?) dienām to atkal derētu uzlādēt.

Pēc pārdesmit lappusēm sapratu, ka šī grāmata viennozīmīgi nav priekš manis. Ja ne Vecāku žūrija, droši vien pārtrauktu lasīšanu, bet pienākuma apziņa mudināja piebeigt šo darbu līdz galam. Par laimi, tas neprasīja vairāk par dažām stundām.

Varbūt autore bija iecerējusi citādāk, bet grāmatas mērķauditorija tomēr ir ekstravertas māmiņas, kurām ir gana daudz laika. Tādas kā autore pati.

Autores atziņas būtībā jau nav sliktas vai nepareizas. Dažas ir tādas, par kurām var pastrīdēties, bet tāda apjoma grāmatai ar tik daudziem padomiem tas ir tikai normāli. Sākotnēji man radās iespaids, ka autorei ir mazliet virs 20 gadiem, bet nē, viņai ir par kādiem 20 gadiem vairāk. Autores dzīves atklāsmes tiek pasniegtas visai strikti. Tas ir, nevis “rūpējieties, lai jūsu bērns vienmēr jūt jūsu uzmanību”, bet gan “katru dienu apskaujiet bērnu un sakiet, ka viņu mīliet”. Ļoti jūtama autores amerikāniskā dzīves vide un kultūra. Šī iemesla dēļ autores ieteikumi, paņemti 1:1, vidusmēra latviešu ģimenē lielākoties nestrādās. Vienkārši nestrādās un viss. Mēs esam citādāki.

Grāmata neatstāja “dzīva” stāsta iespaidu. Parasti ir tā – tu atrisini vienas problēmas un vietā ienāk citas. Bet ne šajā grāmatā. Te tiek atrisinātas problēmas un dzīve kļūst par perfektu pasaku. Nabaga lasītājs netiek arī pasargāts no biežas atkārtošanās, tiesa, tas dod iespēju ātrāk šķirt lappuses uz priekšu. Autore arī vienā brīdī neviļus pilnīgi novirzās tēmas un sāk vēstīt par saviem brīnišķīgajiem mirkļiem, palīdzot citiem cilvēkiem. Tā grāmata no konstruktīvu padomu apkopojuma kļūst par nekritisku autores tagadējās vērtību sistēmas reklāmu.

Objektīvi grāmata nav slikta, tā ir pat pārāk “nopulēta”. Subjektīvi – tā vienkārši nav man domāta. Vai es to kādam ieteiktu? Nezinu, pirms lasīšanas labāk pašķirstiet, lai gūtu savu iespaidu.

Ir ko piebilst?