Grāmata – Esmu Rīgas puika

Grāmatas “Esmu Rīgas puika” nosaukumu biju piefiksējis lasāmo grāmatu sarakstā, kad, meklējot informāciju par seno Rīgu, kāds uz to bija atsaucies. Ieraudzīju bibliotēkā un paņēmu.

Grāmatas autors Vaidelotis Apsītis ir arhitekts un vairāku grāmatu autors. Dzimis un audzis Rīgā. Grāmata gluži nav autobiogrāfija, drīzāk memuāri hronoloģiskā secībā.

Pirmajās nodaļās visai romantiski un mazliet idealizēti aprakstīts autora apdzīvotais nams Ģertrūdes ielā, tās iemītnieki, autora skolas gaitas. naktssargu un tramvajnieku darbs, slidošanas un peldēšanās prieki. Seko autora studijas Francijā, atgriešanās Rīgā un dažas nelielas dēkas. Līdz ar kara sākumu grāmata kļūst izmainās, tā kļūst nopietnāka. Paliek diezgan grūti atrauties, lasot par paša autora un viņa līdzcilvēku dzīves gaitām kara notikumu ēnā. Nākošajā rindkopā sekos daži maitekļi.

PSRS armija Apsīti mobilizēt nepaspēja, to izdarīja vācieši. Autors nonācis Kurzemē, kura bija spiesta kapitulēt neuzvarēta. Vairāku veiksmīgu sakritību rezultātā autors izvairījies no okupantu armijas, uzsācis darba gaitas un pabeidzis studijas. Grāmatas nobeigumā autors pastāsta par diviem lieliem projektiem, kuros pats piedalījes – metro stacijas projektēšanā Maskavā un Zinātņu akadēmijas ēkas tapšanā.

Grāmatiņa visai neliela, var izlasīt dažos vakaros, vai, ja dikti steidzas, tad vienā. Divas galvenās tēmas ir dzīve Rīgā pirms otrā pasaules kara un piedzīvotais Otrajā pasaules karā, kā arī īsi pēc tā. Mani interesē abas tēmas, bet saistošāk autoram izdevies aprakstīt otro. Ir arī daži fotoattēli no autora dzīves.

Subjektīvais baudījums 7/10. Labi, bet ne vairāk.

Ir ko piebilst?