Grāmata – Es dzīvoju mūsmājās

Mirdzas Kļavas “Es dzīvoju mūsmājās” ir bērnības atmiņas no divdesmito gadu beigām / trīsdesmito gadu sākuma, kad autore dzīvojusi Jāņa Jaunsudrabiņa aprakstītajās mājās “Riekstiņi”. Kad Dāboliņu ģimene pārceļas tur uz dzīvi, autore vēl pat neiet skolā. Drīz viņai nākas uzsākt ganu gaitas. Viņai ir arī vecāka māsa un jaunāks brālis.

Riekstiņus Dāboliņi īrē. Turpat citās telpās dzīvo arī saimnieki. Ar viņiem kontakta ir maz.

Galvenais ģimenē ir tēvs. Viņš ir galvenais naudas pelnītājs. Māte poliete sagurusi no grūtās dzīves un pret bērniem ir stingrāka nekā tēvs. Brālītis ir mazs, mazliet bezatbildīgs delveris, vecākā māsa mīl lasīt grāmatas un pamācīt citus.

Grāmata sastāv no maziem stāstiņiem, kurus pati autore nodēvējusi par atmiņu tēlojumiem. Aizraujoši notikumi lauku meitenes dzīvē nav bieži. Tomēr lasīt ir ļoti viegli un nebūt ne garlaicīgi. Ir stāstiņš par vietējo dziļo ezeriņu, kuram dibenu nevar aizsniegt pat ar garāko kārti. par lopu biešu stādīšanu, jaungada gaidīšanu, pārcelšanos un arī skolā visu ilgi gaidīto Jāni Jaunsudrabiņu, kurš nemaz neierodas.

Sevišķu zemtekstu vai papildus slāņu grāmatā nav, vai arī es tos nemanīju. Šī ir tiešām vienkārša grāmata. Pēdējie vārdi, ko grāmatā izlasīju, bija Vidējā skolas vecuma bērniem. Ko lai tur saka – ja patika, tad jau laikam atbilstoša literatūra?

Subjektīvais baudījums 7/10. Nav slikti, bet līdz Jāņa Kalniņa Sudraba karotei, kas man ir tāds kā bērnības stāstu kvalitātes etalons, tālu.

Ir ko piebilst?