Grāmata – Dienasgrāmata. Alvis Hermanis

Kad uzzināju, ka iznākušas divas Alvja Hermaņa grāmatas, drīz vien ieplānoju grāmatnīcas apmeklējumu. Lielo bilžu grāmatu pašķirstīju grāmatnīcā. Skaista, bet ilgāk par dažām stundām ar to nebūtu ko iesākt. Tajā esošās Naumaņa recenzijas par sevi interesējošajām izrādēm esmu jau lasījis. Savukārt Hermaņa izrāžu raksturojumi ir tik īsi, ka tos var bez pūlēm izlasīt arī grāmatnīcā. “Dienasgrāmatā” ir daudz vairāk ko lasīt, tāpēc iegādājos to.

“Dienasgrāmata” ir rakstīta lasīšanai citiem cilvēkiem. Tā nav emocionāli nestabila pusaudža dienasgrāmata, bet pieauguša vīrieša regulāras piezīmes par interesantāko savā ikdienā, pievienojot savas atmiņas un pārdomas. Grāmatas galvenā tēma ir teātra un operas režija. Par citām lietām autors raksta mazāk. Alvis Hermanis nevairās no politiskām pārdomām, bet to nav daudz. Viņš nedaudz raksta arī par savu ģimeni, bet, sargājot tās privātumu. Ir arī anekdotiski gadījumi – gan nostāsti, gan no paša dzīves.

Grāmatu var mierīgi izlasīt vienā dienā, bet es to nemaz nemēģināju darīt. Tas būtu kā ātri izdzert pudeli laba vīna. Daudzās vietās gribas apstāties un padomāt par rakstīto. Tajā pašā laikā ļoti gribas izlasīt arī nākošo lappusīti, pēc tās vēl nākošo un tā tālāk.

Citējot grāmatas autoru, režisoram galvenā ir gaume. Šī grāmata ir gaumīgi uzrakstīta. Autora stils saglabājas vienots no sākuma līdz beigām. Literātiem – iesācējiem tas parasti nav novērojams, īpaši tik brīva formāta darbā. Tajā pašā laikā grāmata noteikti nav daiļliteratūra. Mēneša pārtraukums dienasgrāmatas ierakstu hronoloģijā un autora šaubas par šo projektu piederas pie kopējā grāmatas stila. Vienubrīd autors sev pārmet paštīksmināšanos. Es kā lasītājs to neievēroju, bet pēc šīs atklāsmes šķita, ka autors kļuvis vēl piesardzīgāks. Par to mazliet žēl, bet pārāk viengabalaina grāmata man šķistu aizdomīga.

Par citiem cilvēkiem Hermanis raksta labu vai neko. Ja uzrakstīts kas nejauks, tad tā, lai konkrētais cilvēks nav identificējams.

Nebiju agrāk iedomājies par milzīgo darba apjomu, kāds režisoram ir jāveic. Ļoti svarīgi ir izveidot izrādi pareizajā brīdī. Savukārt tas prasa lielisku šodienas procesu izpratni un spēju mazliet paredzēt nākotni. Ja, piemēram, šodien aktuāli ir bēgļi, tad izrādi par tiem veidot varbūt ir jau par vēlu. Jo izrādes sagatavošana ilgst pusotru gadu.

Līdzīgi Hermaņa izrādēm, grāmata ir vieglītēm skumja. To tādu veido autora skatījums uz apkārtējo realitāti, uz dzīvi. Citējot autoru, katra cilvēka dzīves stāsts ir skumjš. Tas nav pesimisms, tā ir reālās situācijas apzināšanās un nevairīšanās no bēdīgām patiesībām. Tādām kā sava personīgā vecuma tuvošanās, Eiropas novecošana un nespēja atražot sevi vai skaistās izrādes, kuru vairs nav un nekad nebūs.

Grāmata, protams, beidzās pārāk ātri. Bet tā tam arī jābūt. Alvis Hermanis intensīvi strādā, rūpējas par savu lielo ģimeni un ir apbrīnojami, ka šī grāmata vispār tapusi. Par to viņam liels paldies.

Ja teātris un / vai opera potenciālo lasītāju diez ko neinteresē, tad lasīt nez vai būs vērts. Ar Hermaņa politiskajiem uzskatiem var labi iepazīties arī internetā atrodamās intervijās.

Mans subjektīvais baudījums ir 10/10.

Ir ko piebilst?