Fjodors Dostojevskis – Pazemotie un apvainotie

Pazemotie un apvainotie

Ar autora daiļradi esmu visai labi pazīstams. Šis romāns ir īsteni viņa stilā ieturēts. Tas ir, galvenie varoņi ir mazliet ekspresīvi, emocionāli labili, ļoti godīgi un pat nelieši ir kaut mazliet cēli. Rakstīts dramatiski, ar “liktenīgiem pavērsieniem”, emocionāli un ļoti baudāmi. Romānā neizpaliek arī Dostojevskim raksturīgās “izskaidrošanās”, kurās atklājas varoņu darbību patiesie motīvi. Tās vienmēr ir nozīmīgi pagrieziena punkti kopējā romānā, arī šajā gadījumā. Mūsdienās tādas “izskaidrošanās” pagrūti iedomāties, bet šajā romānā tas īpaši netraucē.

“Pazemotie un apvainotie” rakstīts pirmajā personā, tomēr stāstītājs ir tikai viens no galvenajiem varoņiem. Par spīti drūmajam nosaukumam, romāns pārsvarā ir par mīlestību un piedošanu. Ļoti svarīga tēma ir attiecības starp bērniem un vecākiem. Ja ar vecākiem ir kāds ieildzis konfilkts, tad romāns varētu šķist īpaši aktuāls. Ir arī vairāki mīlas trijstūri. Sižets interesants, mazliet atgādina detektīvu. Vērīgākam lasītājam būs iespējams vairākas lietas nojaust ātrāk, bet ne pilnīgi visu.

“Pazemotie un apvainotie”, no kuriem neko lielu necerēju sagaidīt, man patika pat vairāk par lielajiem Dostojevska darbiem kā “Brāļi Karamazovi” vai “Noziegums un sods”. Ja nebūtu lasījis Dostojevski vispār un nebūtu jau labi ielāgoti dažādi autora “specefekti”, droši vien patiktu vēl vairāk. Subjektīvais baudījums: 9.5/10

Ir ko piebilst?