Džons Faulzs – Burvis

Vērmanes dārza grāmatu maiņas punktā ieraudzīju pabiezu grāmatu ar Džona Faulza vārdu. Agrāk biju lasījis šī autora Kolekcionāru. Nevaru apgalvot, ka Kolekcionārs man būtu ļoti mīļa grāmata, bet labi atceros sajūtu, ka jau otrajā vai trešajā lappusē biju grāmatā iekšā. Manuprāt, tā ir autora meistarība, jo vienā otrā darbā nevar ielasīties arī pēc simtās vai pat pēdējās lappuses.

Tagad es nonāku pie neiespējamās misijas, tas ir, pateikt kaut ko par šo grāmatu. Lieta tāda, ka tās sižets ir tik ļoti savirpināts, ka par to ļoti grūti kaut ko pastāstīt bez maitekļiem, bet centīšos tomēr bez tiem iztikt.

Grāmatas galvenais varonis Nikolass Ērfs ir 20-30 gadus vecs jauneklis. Viņš ir tāds kā dumpinieks un protestants, bet ne no tiem drosmīgajiem, kas velk sev līdzi masas. Nē, Nikolass drīzāk ir no tiem, kuri klusībā nīst citus un ir apņēmies “nekad nebūt tādam kā viņi”. Pēc vecāku nāves jaunais Ērfs ir spiests meklēt sev nodarbošanos iztikai un viņš izvēlas angļu valodas skolotāja vietu kādā tālā Grieķijas salā.

Tomēr viss nav tik vienkārši. Vēl Anglijā esot, Nikolass satiek jaunu austrālieti vārdā Alisona. Meitene ir neparasti tieša un atklāta. Viņiem uzšķiļas savstarpēja liesmiņa, bet veidot attiecības lāgā neprot ne viens, ne otrs, turklāt drīz tik un tā jāšķiras, jo jābrauc uz Grieķiju.

Grieķijas salā ir sasodīti garlaicīgi un Nikolass dodas meklēt “piedzīvojumus”. Viņš dodas uz māju, par kuru viņam iepriekš teikts turēties pa gabalu, iepazīstas ar tur dzīvojošo vīru un pamazām savērpjas dīvainu notikumu karuselis. Tālāk stāstīt nav vērts, vienkārši pacietīgi jāseko notikumiem.

“Burvis” gluži nenozīmē, ka Nikolass sastop laumiņas vai tiek pārvērsts par kazlēnu. Manuprāt, šis tulkojums nav īsti precīzs, tiesa, labāku nespēju iedomāties. Angliski grāmatu sauc The Magus. Kad autors pie darba vēl tikai strādājis, viņš pats to dēvējis par The Godgame. Manuprāt, pēdējais nosaukums precīzāk raksturo darbu un arī autors reizēm esot nožēlojis, ka izvēlējies grāmatai otru nosaukumu.

Darbs kopumā man mazliet atgādināja Twin Peaks. Brīdī, kad liekas, ka kaut ko sāc saprast, tu atkal esi spiests sastapties ar kaut ko neizskaidrojamu. Gandrīz visu laiku ir sajūta, ka apkārtējie ir gudrāki par galveno varoni, kurš gan nebūt nav muļķis. Nikolass ar savu jaunības maksimālismu neatzīst autoritātes un viņš ir diezgan pieķēries savai taisnībai un dzīves uztverei. Man kā lasītājam šad tad likās, ka puisis rīkojas pilnīgi aplam, bet tas vairāk tāpēc, ka man vairs 20-30. Kādu 22 gadu vecumā es būtu daudz līdzīgāks Nikolasam.

Man ļoti patika, kā Faulzs uzrakstījis nodaļas, kurās Nikolass satiek Alisonu un viņi draudzējas līdz aizbraukšanai. Tur ir tāda precizitāte un tiešums, ka acis taisni vai pielīp grāmatas rindām. Līdzīgi ir grāmatas beigu daļā, tikai ne vairs ar Alisonu. Ja nebūtu šī sākuma, nezinu, vai ar tādu pacietību lasītu grāmatas savirpināto vidusdaļu. Manuprāt, ne vienam vien lasītājam “kārtējais sižeta pagrieziens” licis grāmatu nolikt malā.

Interesantā, teju maģiskā kārtā grāmatas lasīšana var sanākt līdzīgs piedzīvojums paša Nikolasa gaitām, jo bieži nākas sev uzdot jautājumus – cik tas ir nopietni, kam ticēt, vai te kāds kādu muļķo, vai tie ir burvju triki, vai autors nepārspīlē, kāds varētu būt atrisinājums un tā tālāk. Ja es neuzticētos autoram un sāktu “skriet uz priekšu”, es būtu daudz zaudējis. Bet es viņam ticēju, man ne brīdi nebija domas pārtraukt lasīšanu un man patiešām bija interesanti. Nemaz neesmu vīlies.

Džonam Faulzam esot pārmetuši, ka darbs, īpaši tā beigas neesot gana labi saprotami. Par beigām es varētu piekrist. Man pat šķita, ka darbu varēja beigt vienu vai dažas nodaļas agrāk, bet nevar noliegt, kā pēdējā nodaļa ir apbrīnojami skaista. Es to izlasīju trīs reizes, tiesa, ne tik daudz estētiska baudījuma dēļ, cik gribēju pārliecināties, ka nevienu nozīmīgu detaļu neesmu palaidis garām. Pēdējā nodaļa līdzinās visai grāmatai – savā būtībā tā ir jautājums, nevis atbilde.

Darbu “Burvis” autors savulaik nedaudz pārstrādājis. 1965. gadā iznāca oriģināls, 1977. gadā versija ar labojumiem. Kā viņš pats raksta, no profesionālā viedokļa viņam šis darbs paticis mazāk par citiem.

Esot tapusi arī filma The Magus, kas tikusi uztverta ļoti negatīvi. Es personīgi nespēju iedomāties, kā šo darbu kvalitatīvi varētu pārlikt vienā filmā. Tādā pagarākā seriālā gan.

Nezinu, kam es šo darbu riskētu ieteikt, bet man tas ļoti, ļoti patika.

Subjektīvais baudījums 9,5/10.

Nobeigumā viens garāks citāts. Atgādināšu, ka grāmata pirmoreiz publicēta pirms vairāk nekā 50 gadiem.

Uzskatu, ka pēc pārdesmit gadiem rietumos gaidāms ievērojams labklājības uzplaukums, ko patlaban varbūt pat grūti iedomāties. Atļaušos atkārtot savu domu par kodolkatastrofas draudu labvēlīgo iespaidu uz Rietumeiropas un Amerikas sabiedrību. Pirmkārt, šis faktors stimulēs ekonomiku, otrkārt, kļūs par miera uzturēšanas garantu un, treškārt, nodrošinās reālu briesmu sajūtas pastāvīgu klātbūtni, kuras trūkums, manuprāt, bija viens no pēdējo pasaules karu veicinošajiem faktoriem. (..) Mēs dzīvosim postmorālisma un visatļautības ērā, kad uz šķietami nenovēršamas apokalipses draudu fona notiek nemitīga pašgandarīšanas orģija, ko vairākumam nodrošinās ienākumu un plaša patēriņa preču klāsta pastāvīgais pieaugums. Šim laikmetam raksturīgais personības tips neapšaubāmi būs autoerotisks un klīniskā aspektā autopsihopātisks. (..) Šo indivīdu tīri ekonomiski apstākļi izolēs no tiešas saskares ar cilvēces lielākajiem ļaunumiem, tādiem kā bads, nabadzība, nepiemēroti dzīves apstākļi. Rietumu pasaules homo sapiens pārtaps par homo solitarius (vientuļais cilvēks).

3 thoughts on “Džons Faulzs – Burvis

  1. Šī autora darbus dedzīgi lasīju dažus gadus atpakaļ, bet pēcgarša no grāmatas Burvis un citām Faulza grāmatām vēl joprojām ir palikusi. Man arī ļoti patika.
    Izlasīju visas latviešu valodā tulkotās Faulza grāmatas un nopriecājos, ka vairāk to nav. Pēdējo sanāca lasīt Franču leitnanta draudzene un tās laikā pilnībā apjautu iepriekš lasīto Faulza grāmatu stilu, sižeta līnijas un tēlu vienojošos elementus. Es vairs Faulzu nelasu, lai nesāktu riebties, taču, ja kāds prasa, iesaku gan Kolekcionāru, gan Burvi.

    1. Biju pirms kāda laika atzīmējis, ka Franču leitnanta draudzeni varētu lasīt, bet gribēšu gan uztaisīt garāku pauzīti starp šo un nākošo Faulza grāmatu.

Ir ko piebilst?