Dokmentālā kino dienas. Otrā diena

Pēc aizvakar piedzīvotā bardaka šķita, ka trakāk jau nu būt vairs nevar. Tāpat arī cerēju, ka, lai arī bija visādas organizatoriska rakstura ķibeles, filmām tās kaitēt nevar. Izrādījās – kļūdījos.

Ierados uz seansu 19:00. Tā kā šoreiz nerādīja vietējo studentu filmas, zāle bija visai tukša, šķiet, kādi 20 cilvēki. Samulsu, ka neviens nepārbaudīja biļetes ne pirms otrā, ne pirms trešā seansa. Nodomāju – varbūt tie tagad ir bezmaksas seansi? Nogāju pat lejā kasē pajautāt, vai uz nākošo dienu biļetes arī maksā 2.10 Ls par seansu un saņēmu apstiprinošu atbildi.

Pirmā filma bija “Vecāks par 10 minūtēm”. Tā ataino dažu skatītāju emocijas leļļu teātra izrādes laikā. Izrādes laikā vairākas reizes atskan mazliet uzjautrinošs un arī biedējošs “Oooooo!”. Visādi citādi ir mazliet dīvaini skatīties maza bērna tuvplānu brīdī, kad viņš savu uzmanību ir pievērsis kam pilnīgi citam. Ir vērts redzēt šo filmu. Un es to arī šajā vakarā redzēju aptuveni 1.15 reizes. Šķiet, kādam tur augšā bija ieslēdzies režīms “repeat”, kas tika pamanīts tikai pēc kādas minūtes vai divām.

“235’000’000” ir filma bez teksta. 70 minūtes var vērot dažādus cilvēkus un bruņutehniku PSRS laikā. Šķita gan mazliet par ilgu.

Otrajā seansā kā pirmo varēja vērot filmu “Manas mājas”. Šķiet, ka tā bija stāsts par divu pusaudžu dzīvi. Filmā bija ļoti daudz dialogu un diskusiju, no kurām nenieka nesapratu. Gluži vienkārši nebija subtitru latviešu, angļu vai kādā citā valodā. Un, kā varēja noprast – rumāņu valodu es nepārvaldu pilnīgi nemaz. Vai kāds par to mani pabrīdināja pirms filmas? Protams, nē. Un vai kāds par to atvainojās pēc filmas? Arī nē. Un tā es 64 minūtes nīku mērenā garlaicībā…

Otrajai filmai “Ape Maria” jau bija subtitri angļu valodā, par ko šoreiz biju patiešām priecīgs. Filmā stāstīts par divu pusaudžu dzīvi un viņu “Ape”, kas ir tāds kā neliels trīsriteņu traktoriņš. Diez cik interesanti tas nešķita. Galu galā “Ape” vai ne “Ape”, bet tad jau var arī uzņemt filmu par jaunieti, kurš nesen nopircis savu pirmo motociklu vai datoru un sanāks varbūt pat vēl interesantāks stāsts. Kaut gan, ja gribu pilnīgi objektīvs, nespēju šo filmu vērtēt, jo pilnībā to neesmu redzējis. Filmas beigas tika gluži vienkārši norautas.

Trešajai filmai “Putekļi” ar subtitriem angļu valodā gan nebija ne vainas. Tā ir stāsts par mazliet īgnu itāļu veikalnieku, kurš vairāk iepērk nekā pārdod antikvāras lietas.

Un ceturtā filma, kas gan sarakstā bija paredzēta kā otrā, bet, par laimi, tika pārcelta uz beigām, bija “Dzīve un citi būvlaukumi”. Īsti nezinu par ko tā bija, jo filmas darbība norisinājās man nesaprotamā valodā un subtitru atkal nebija. Tā kā nosēdēt kinoteātrī vēl 37 minūtes, neko daudz nesaprotot, man negribējās, gāju prom. Filmu skatīties palika jau vairs tikai divi cilvēki.

Nodomāju aiziet uz kasi un paprasīt atpakaļ naudiņu par biļeti, jo galu galā divām filmām nebija subtitru un vienai trūka beigu. Kā man tobrīd šķita, internetā bija rakstīts, ka filma būs ar subtitriem. Kļūdījos. Uzrakstot www.spikeri.lv un izvēloties “Kino programma, K.Suns, 4.augusts“, trešais seanss neparādās vispār! Kopējā sarakstā tas ir, bet nekur nav nekas rakstīts par valodām. Lai vai kā, nevienu kasē nesastapu un izlēmu ar šo jautājumu nodarboties kādā citā dienā. Pa to laiku man garām uz izeju pagāja viens no diviem atlikušajiem skatītājiem. Varbūt tas viens atlikušais dzirdēja arī administrācijas atvainošanos, ja izturēja līdz beigām? Nez kāpēc šaubos…

Kas “K. Sunī” notiks rīt, man vairs nav ne mazākās vēlēšanās noskaidrot. Līdz šim man šķita, ka kinoteātris jēdzīgs, rāda labas filmas, bet tagad nezinu, ko domāt. Nezinu arī, kas vainīgs pie visa šī bardaka, bet tāpēc jau man vai kādam citam skatītājam nav jācieš. Uz dok. kino dienām vairs neiešu un neiesaku iet arī citiem.

Ir ko piebilst?