Demokrātija, vara un mūsu vēsture

Pēc pirmā pasaules kara Eiropas kartē bija parādījušās Somija, Igaunija, Lietuva un Latvija. Sākotnēji visas valstis bija demokrātiskas.

Lietuvā autoritārais režīms tika ieviests 1926. gadā.

Igaunijā autoritārais režīms tika ieviests 1934. gadā. Formāli tas beidzās 1938. gadā, kad tika atjaunota demokrātija pēc konstitūcijas, bet vara nemainījās, jo igauņi ievēlēja tos pašus cilvēkus vēlreiz. Ej nu sazini, cik brīvas tās vēlēšanas bijušas.

Latvijā autoritārais režīms tika ieviests 1934. gadā nieka piecas dienas pēc igauņu apvērsuma.

Somijā autoritārais režīms ieviests netika.

1939. gadā, kad Polija jau bija okupēta, PSRS piedāvāja Lietuvai Viļņas apgabalu apmaiņā pret tiesībām uzturēt PSRS karabāzes Lietuvas teritorijā. Lietuva piekrita.

Tādus pašus ultimātus, tikai bez labumiem apmaiņā 1939. gadā saņēma arī Igaunija, Latvija un Somija. Nepiekrita vienīgi Somija. Drīz sekoja karš, kurā neatkarība tika nosargāta, lai arī daļa teritorijas zaudēta.

Latvijai, Igaunijai un Lietuvai vēlākajām PSRS prasībām mainīt nelojālo valdību utt., bija grūti nepiekrist, jo ienaidnieka karaspēks jau atradās šajās valstīs.

 

Kas būtu noticis, ja Baltijas valstis tāpat kā Somija būtu bijušas demokrātiskas nevis autoritāras valstis? Nezinu, kā sekmētos ar pretošanos, bet okupācijas faktu pierādīt būtu daudz vieglāk. Tā laika Baltijas valstu iedzīvotājiem visticamāk izpaliktu savu pilsoņu mānīšana ar “viss būs labi, palieciet savās vietās” utml. Nebūtu tādas padevības okupantu režīmam, nebūtu tik lielā mērā akceptēts krievu uzspiestais “es kungs, tu – sūds”.

Tolaik Latvijā lēmumu nepretoties pieņēma Ulmanis, domājams, konsultējoties ar citiem sev lojāliem cilvēkiem. Vēlāk viņš parakstīja, šķiet, visus papīrus par varas nodošanu, kādus vien viņam lika priekšā. Demokrātijas apstākļos tas būtu principā neiespējami, jo pat valsts pilnvarotām personām nav tādu pilnvaru, lai vienpersoniski izlemtu valsts likteni.

Es negribu analizēt, vai Ulmanis rīkojās nepareizi. Bet skaidrs, ka ar vienu vai pāris cilvēkiem manipulēt ir daudz vienkāršāk nekā ar daudziem. Vara cilvēkus gandrīz vienmēr atrauj no realitātes, īpaši, ja ar vārda brīvību ir tā trūcīgāk. Esot vadošā amatā, ar laika resursiem ir visai trūcīgi, kas tieši ietekmē indivīda spēju uztvert informāciju. Turklāt īpaši vadošiem kadriem to mēdz pasniegt jau padomnieku / sekretāru sagatavotu un interpretētu. Ilgākā laika periodā tas noved pie aizvien neadekvātāka priekšstata par realitāti. Apkārtējie cilvēki aizvien vairāk tiek uztverti kā anonīmas skrūvītes lielā struktūrā. Vadītāju īpaši neuztrauc skrūvītes ar savu nekompetento viedokli, viņam vajag, lai struktūra darbojas tā, kā viņš to ir iecerējis. Vienalga kāda struktūra – valsts, uzņēmums, koruptīva shēma utt. Un, ja vēl kāds vai vairāki padomnieki ir struktūrai nelojāli, tad viss kuģis pamazām stūrē krastā.

Izeja no šīs situācijas ir tikai atgriezties skrūvīšu līmenī un saprast to. Ne velti vairākus vadošus amatus gan pie mums, gan daudzās citās valstīs nedrīkst ieņemt neierobežoti ilgi. Bet ne visus, turklāt pilnvaras vienam otram amatam mēdz gan pagarināt, gan vispār atcelt to ieņemšanas termiņus. Mums būtu jābūt ļoti uzmanīgiem ar īpaši lielām pilnvarām vienam cilvēkam, vienu un to pašu cilvēku ilgstošu atkārtotu ievēlēšanu vai valsts pārveidi par prezidentālu republiku. Demokrātijai, protams, ir mīnusi. Viens no pēdējā laikā kaitinošākajiem ir sīki dalītā un atšķaidītā atbildība jeb kolektīvā bezatbildība. PSRS nebūtu iedomājams, ka pēc lielveikala sagrūšanas neviens neiesēstos uz ilgiem gadiem vai netiktu nošauts. Tāpat sāpīgus, bet ātri nepieciešamus procesus vieglāk īstenot nedemokrātiski. Armijā ātri, efektīvi un demokrātiski reaģēt uz situāciju diez vai vispār ir iespējams.

Noteikti daudziem ir vilinājums aicināt mainīt valsts iekārtu uz autoritārāku, bet neuzskatu, ka šis ceļš būtu pareizākais. Piemēram, Ungārijā pie varas ir ļoti autoritārs cilvēks un viņš ir gan nacionalizējis (citiem vārdiem sakot, padarījis par valsts īpašumu) privātos pensiju fondus, gan mēģinājis ieviest nodokli internetam. Ungāri protestē un viņus, par laimi, vismaz nedaudz ņem arī vērā, bet kā protestantiem klātos, piemēram, Baltkrievijā, Krievijā vai Ziemeļkorejā?

Viss jau ir ļoti labi, kamēr vadonis ir sakarīgs, rūpējas par cilvēkiem, veic nepieciešamas reformas utml. Slikti paliek, kad vadonis zaudē sapratni par realitāti vai par vadoni kļūst persona, kurai valsts iedzīvotāji nerūp. Demokrātijas trūkuma apstākļos no tādiem tikt vaļā ir ļoti sarežģīti, bieži vien – praktiski neiespējami.

 

Interesanti ir paskatīties, kā Somijai sekmējās pēc otrā pasaules kara. Tā visādi centās izlaipot starp nostāšanos PSRS vai Rietumu valstu pusē. Nekāda komunisma Somijā nebija, bet, piemēram, palīdzība no ASV apmaiņā pret komunisma apkarošanu tika pieņemta tikai slepeni. Arī NATO Somija neiestājās tāpat kā Zviedrija. Baltijas valstis un Polija ir vienīgās Krievijas kaimiņvalstis, kas ir arī NATO sastāvā. Ne velti Kremlis to uztver visai ērcīgi un turpmākai ekspansijai cenšas pretoties visiem iespējamajiem līdzekļiem.

Somu panākumi laipošanā izskaidro reizēm piesaukto finlandizāciju attiecībā uz Latviju vai tagad – Ukrainu, t.i., ka arī tai vajag laipot visiem pa vidu. Tomēr tas, ka vienai valstij tas ilgstoši sekmīgi izdevās, nebūt neliecina, ka to ir iespējams tāpat atkārtot. Laipot dažnedažādos jautājumos mēģina visas valstis un šo vienu veiksmes stāstu var atspēkot ar neskaitāmiem pretējiem piemēriem. Kaut vai Ulmaņa piekāpšanās PSRS ultimātam – vai tas nebija mēģinājums izlaipot? Turklāt mūsdienās vairs nav atklātas ideoloģiskas cīņas starp kapitālismu un komunismu. Ideoloģiska cīņa vispār pastāv, bet paies vēl daudzi, daudzi gadi, līdz to sāks skaļi saukt īstajos vārdos – cīņa ar Krievijas neofašimu, kas sakņojas idejā par krievu ticības, kultūras un civilizācijas pārākumu pār visām pārējām pasaules tautām.

Mūsdienās demokrātiskajām sabiedrībām pašām savu interešu dēļ vajadzētu veicināt autoritāru režīmu pakāpenisku vājināšanu un sagraušanu visā pasaulē. Ne tikai, lai novērstu iespējamus karus, bet arī lai, piemēram, atrisinātu bēgļu problēmas cēloni, nevis tikai cīnītos ar sekām.

1 thought on “Demokrātija, vara un mūsu vēsture

Ir ko piebilst?