Ceļojums uz otru lielāko Latvijas pilsētu

Līdz šim nekad nebiju bijis Daugavpilī. Bet man savas ģeogrāfiskās dziņas apslāpēt reizēm šķiet pārāk grūti. Un tā mēs pirmdienas rītā abi ar Inesi saņēmāmies labi agri piecelties, lai dotos uz vilcienu 7:10. Biļete maksāja nepilnus 3 latus katram.

Vilcienā tikām pie pēc weekend uzdzīves smaržojošas divu vīru kompānijas, bet viņi, par laimi, Ogrē vilcienu pameta. Kad ap 11-iem bijām nonākuši galastacijā, dabiskā kārtā savajadzējās doties uz WC. Stacija kopumā bija diezgan glīta, bet WC mani pārsteidza tik ļoti, ka to es vienkārši nespēju neiemūžināt. Es arī šaubos, ka vēl kkur redzēšu tiešām labi izremontētu tualeti, tiesa, mazliet smakojošu, ar “pēdiņām” un (ne sevišķi labi) funkcionējošo skalošanas sistēmu. Starp citu, sieviešu WC esot bijušas tādas pašas, vienīgi bonusā durvīm krampītis neesot strādājis.

Tālākais mūsu uzdevums bija noskaidrot iespējas palikt pa nakti. Sazvanījām kādu tanti vietējās universitātes dienesta viesnīcā, kura sākumā skaidrā krievu valodā, bet vēlāk stipri lauzītā latviešu valodā paskaidroja, ka pa nakti jāmaksā 8 Ls no cilvēka. Būtu varbūt mēģinājis noskaidrot vēl kko, bet nesaņēmos. Tas tāpēc, ka principā abi runājam vienīgi latviešu valodā un negribēju mocīt ne to tanti, ne pats sevi. Ja ļoti vajadzētu, kkā jau spētu izteikties arī krievu valodā, bet ne vienmēr spēju saprast, ko man saka citi cilvēki šajā mēlē. Īpaši, ja saruna notiek, lietojot telefonu. Turklāt es savā valstī vēlos runāt latviski. Pat ja mani diez cik labi nesaprot.

Protams, gribējām mazliet iestiprināties un šim nolūkam izvēlējāmies iegriezties vienā no pirmajām ēstuvēm, kas bija pa ceļam, šoreiz autoostā. Nu, otrreiz tur atgriezties vairs negribētos, lai arī pārdevēja latviski gan saprata, gan runāja. Lai arī apkalpojamo cilvēku tur bija daudz, prece nelikās pirmā svaiguma. Lai neteiktu vairāk. Manu sajūsmu toties izraisīja sensenos laikos Rīgā manītie autoostas mantu noglabāšanas skapīši:

Tālāk meklējām informācijas centru, lai varētu pievākt kādu karti un painteresētos par apskates vērtiem objektiem. Daugavpils mājas lapā neko derīgu atrast nebija un droši vien arī joprojām nav iespējams. Diemžēl trāpījām pusdienas laikā, bet par to mēs daudz neskumām un gājām pastaigāties tāpat. Pie reizes šis arī bija pirmais nopietnais tests nesen iegādātajam Nokias bluetooth GPS modulim LD-4W kaujas apstākļos. Varu rezumēt, ka līdzi nākošās kartes nav pārāk detalizētas, arī GPS nav pārāk jūtīgs, bet nomaldīties arī nevar.

Mazliet paklaiņojuši apkārt, pārgājām pāri pilsētas vienīgajam ne-dzelzceļa tiltam un papriecājāmies par Daugavu un Daugavpili.

Pēc tam atgriezāmies mājā ar lielu i, lai savāktu materiālus, kurus pēc tam izstudējām blakus esošajā parciņā. Parādījās pirmās aizdomas, ka pa nakti nepaliksim, jo otrajā dienā gluži vienkārši nebūs ko darīt. Uz muzeju iet negribējām. Tā vietā izlēmām doties uz Daugavpils cietoksni. Uzzinājām arī, ka latviešu D-pilī ir ap 17%, mazliet mazāk ir poļu, bet krievu ir mazliet vairāk par 50%. Jā, bieži latviešu valodu tiešām nenācās dzirdēt.

Vispār māja ar lielo i jeb Vienības nams pildīja arī teātra, bankas un vēl visādas funkcijas – kā nekā – lielākā pirms padomju laika ēka Latvijā. Aizņēma tā visu kvartālu:

Pa ceļam nejauši noskaidrojām, kur, iespējams, daugavpilieši glabā pienu:

Daugavpils cietoksnis savā būtībā ir tāds kā uz pussalas esošs dažādu slikti saglabājušos ēku sakopojums. Vietām apkārt tam ir mūris no lieliem akmeņiem. Mulsina tas, ka vienā salas daļā atrodas parastas dzīvojamās daudzstāvenes. Tas traucē saprast, cik tad īsti liels cietoksnis kādreiz ir bijis. Par šī kompleksa apskatīšanu bija jāmaksā 20 santīmi. Kad samaksāju, atlikumu saņēmu no kafijas bundžas. Bet vispār pie biļetēm tikām.

Klaiņot pa cietoksni vai, pareizāk sakot, tā pamestajām ēkām var ilgi, jo teritorija ir diezgan liela. Kkur pa vidu atrodas arī Daugavpils zonālais arhīvs, iespējams, vajadzēja sargam teikt, ka ejam uz to, lai ietaupītu biļešu naudiņu. Dažas ēkas ir slēgtas, bet iekļūt tajās tik un tā ir ļoti vienkārši. Nekādu novērošanas kameru tur, protams, nav un sargs arī tīri fiziski nespētu visiem izskraidīt līdzi. Tas arī nebūtu vajadzīgs, jo tik un tā viss, ko kādreiz varēts nospert, ir jau sen kā aiznests un aizvests prom. Tā vismaz izskatījās. Daļa ēku bija arī padomju laikos celtas. Šis tas ieskatam:

Šajā gadījumā cilvēks, atverot durvis apmēram ceturtajā stāvā stāvā un sperot soli uz priekšu, varētu uz brīdi pakavēties brīvajā kritienā:

Toties te, aizskatoties uz apkārt esošajiem jaukumiem, var nonākt pie fizkultūriskā uzdevuma – kā bez kāpnēm izrāpties no apmēram 4 metrus dziļas bedres, kas augšpusē sašaurinās. Šie uzdevumi atkārtojās regulāri:

Šur tur mētājās arī paprāvi, mums par laimi, nezināmas izcelsmes kauli, par vecām lupatām, kas reiz bijuši apģērbu gabali, nemaz nerunājot:

Te kāds censonis bija aizmirsis savu rakšanas rīku:

Bija arī viens otrs jaukāks skats. Tā akmens sēta ir apmēram 5 metrus augsta:

Dažbrīd vēlme klejot pa ēkām mazliet pierima, apskatot, kādā stāvoklī ir grīdas. Tiesa, tā bija tikai pāris vietās, bet visu mēs tik un tā neizstaigājām:

Te arī es ar dižgabalu:

Bija arī diezgan glīts parciņš ar dažiem mākslas darbiem:

Pirmajā acu uzmetienā likās, ka tas ir Staļins. Varbūt ir arī, tā arī nenoskaidrojām:

Te arī attēls ar patriotisku jaunieti, kurš nēsā ar sarkanu zvaigzni izrotātu ķiveri:

Uzraksts uz kādām durvīm:

Visbeidzot kāda par godu ziemassvētkiem izrotāta telpa:

Pēc cietokšņa apskates, krietni paguruši, nodomājām patestēt vietējo tramvaju. No uzraksta uz tā sapratām, ka varam tikt uz Stropiem. Tā kā tūrisma centrā iedotajās kartēs ne Stropu, ne sab-ā transporta maršrutu nebija, jautājām konduktorei, kur Stropi atrodas. Konduktore atvainojās, ka piemirsusi latviešu valodu, bet uz kartes tomēr mums 3. tramvaja maršrutu parādīja. Tramvajs izskatījās lūk šādi:

Bija arī citi tramvaji, viens tāds pats kā patlaban esošo vairākums Rīgā, bet vēl daži, kuri izpelnījās manu neviltotu sajūsmu, bija tādi paši, kādus es atceros kādreiz sen, sen atpakaļ redzējis, kad man bija apmēram 5 gadiņi:

Brauciens, starp citu, maksāja 25 santīmus, šķiet, tikpat maksā arī pilsētas autobuss. Uz tā fona liekas interesanti, ka “Rīgas satiksme” ar krietni lielāku pārvadāto cilvēku skaitu nespēj tikt galā arī ar 40 santīmiem.

Apskatījām dažas glītas vietējās baznīcas un, lai arī būtu vēl bijis iespējams pastaigāt pa tuvāko dzīvojamo rajonu, bijām tā piekusuši, ka varējām domāt vienīgi par autobusu un mājupceļu. Pie autoostas kāds puisis mums piedāvāja par 4.50 aizvest mikroautobusā uz Rīgu. Teicām, ka padomāsim un biļešu kasē noskaidrojām, ka autobusā palikušas vienīgi stāvvietas, bet tās gan maksājot tikai 4 Ls. Gājām atpakaļ pie puiša, kurš, starp citu, pie reizes atvainojās, ka nerunā latviski. Nudien neatceros, ka jelkad kāds Rīgas krievs būtu atvainojies par savu valodas neprasmi, bet tur neilgā laika periodā tas bija jau otrais cilvēks. Vēl pie autoostas uzzinājām, ka lielais ķīris spēj nostāvēt arī uz ceļa zīmes:

Kopumā ceļojums, lai arī varbūt varēja būt iespaidīgāks, tomēr vienaldzīgus mūs neatstāja. Tipisko tūrisma objektu tur ir maz. Vairāk to varētu būt Daugavpils rajonā, bet tad arī ar autobusu braukt nebūtu ieteicams, drīzāk ar auto vai divriteni. Vēl Daugavpilī ir tādas īpatnējas apmēram trīs stāvu mūra ēkas, kādas neesam redzējuši citās pilsētās. Ir dažas iezīmes, pēc kurām var likties, ka laiks šajā pilsētā stāv uz vietas, piemēram, jau minētie tramvaji. Cilvēki, cik nu mums ar tiem iznāca saskarties, bija mierīgāki un laipnāki nekā galvaspilsētā. Jauki arī, ka praktiski visu veikalu uzraksti ir latviešu valodā. Ja neesiet tur vēl bijuši, aizbrauciet. Noteikti pamanīsiet vēl arī citas šīs pilsētas unikālās vērtības.

1 thought on “Ceļojums uz otru lielāko Latvijas pilsētu

Ir ko piebilst?