Caurums

Manos blogošanas aptuveni astoņos gados ne reizi vien ir pienākuši brīži, kad negribas rakstīt vai nav par ko. Tāpat arī tagad un jau labu laiku. Attiecībā uz blogu un rakstīšanu man nav pašmērķu. Teiksim, sasniegt kādus statistikas rādītājus vai katru mēnesi publicēt pa trim ierakstiem. Nē, es esmu brīvs cilvēks un negribu – nerakstu. Nekas no tā nemainīsies. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc vairs pēdējā laikā neceļas roka.

Pirms kāda brīža es mēģināju aprakstīt izlasītās grāmatas. Sapratu, ka man tas nav interesanti. Par izcilu grāmatu es varu kaut ko uzrakstīt, bet par sūdīgu – nē, ko es tur tērēšu laiku.

Esmu mēģinājis rakstīt par teātra izrādēm. Nepatīk. No teātra man patīk atnest mājās sajūtu, kura, izrakstīta vārdos, izskatās citādāk. Pie vainas, visticamāk, ir mana nespēja atrast īstos vārdus, bet tad es tos labāk nemaz nemeklēju. Labāk piefiksēju savās privātajās piezīmēs dažas detaļas, kas man ļauj atsaukt atmiņā to tā brīža sajūtu. Principā to var uzrakstīt arī publiski, bet grāmatām un teātra izrādēm izstāstīt saturu vai beigas ir morāli noziedzīga rīcība.

Ar ārpolitisko situāciju lielos vilcienos esmu samierinājies. Ļoti labi, ka cepjas daudzi citi cilvēki, jo tā principā vajag, tikai es vairs negribu un nevaru. Man nav ilūziju ne par Kremli, ne par rietumeiropu. Tur es neko īsti ietekmēt nevaru. Teorētiski varu, praktiski nē, es to nedarīšu, man tas nav interesanti.

Par iekšpolitiskajiem stulbumiem es vairs negribu un daļēji arī nespēju cepties. Tur lielos vilcienos nekas nemainās. Nav nekā principiāli jauna. Un tas ir garlaicīgi. Tas pats attiecas arī uz Rīgas nebūšanām. Iemesli rakstīt atrastos bezmaz katru dienu. Bet kas no tā mainīsies? Un ko no tā iegūšu es? Es esmu rakstījis agrāk, daudz esmu to darījis. Nav tā, ka no tā bijis nekādas jēgas, bet, salīdzinot iegūto ar iztērēto laiku, es vairs tā negribu turpināt. Man ir bijusi doma pacelt blogošanu pilnīgi citā kvalitātē, zem jauna domēna, kļūstot atpazīstamākam, mēģinot varbūt arī kaut ko minimālu nopelnīt, bet tas joprojām neliekas tik svarīgi, lai izbrīvētu nepieciešamos resursus. Tad būtu arī jāraksta specializētāk un regulārāk. “Par jebko” neiet cauri. Būtu jāieliek sevi rāmjos. Jāzaudē daļa brīvības. Bet kādi būtu ieguvumi no tā?

Starp citu, izskatās, ka AB dambja koncertzāles ideja tiešām drīzumā kļūs par pilnīgu vēsturi. Vēl tas nav noticis, bet, ja tomēr, tad būšu par to gandarīts, jo tur ir arī mani nopelni.

Kādreiz liku blogā senās Rīgas bildītes. Tas bija forši, interesanti, gala rezultāts samērā apmierinošs. Principā varētu pat turpināt ar savu ziepju trauku un bildēm no Zudušās Latvijas. Kaut ko varbūt varētu pat sarunāt ar ZL par autortiesībām. Atliktu tikai skraidīt ar fočiku un kārtot bildes. Nezinu. Tas prasa daudz laika, bet tā man ir maz.

Es reiz gribēju salikt Vecrīgas vecāko vaibstu bildes. Bildes uz cietā diska mētājas jau kādus pāris gadus. Dažas no tām vietām ir jau mainījušās un bildes ir kļuvušas vēsturiskas. Varbūt kādreiz saņemšos. Pagaidām es to nespēju izdarīt tādā kvalitātē, kā pašam gribētos.

Masu mediji, citi sadzīves sīkumi utml. mani pašu pēdējā laikā ietekmē aizvien mazāk. Es neskatos televizoru, neklausos radio un pat ziņas lasu vienīgi lsm.lv. Pēc tā saucamo ziņu uztveršanas mēdz rasties sajūta it kā kāds tevi būtu ar samazgām aplējis. Vai man to vajag? Protams, nē. Starp citu, kad vidēji reizi dienā ielogojos draugos, pārlaižu acis izceltajiem “ziņu” virsrakstiem. Tie vienmēr ir vājprātīgi šokējoši. Es nekad uz tiem neklikšķinu. Principa pēc.

Starp citu, kādreiz mani vairāk interesēja statistika. Bet tad pienāca ieraksts, kurš, man pilnīgi negaidot, apceļoja bezmaz visu Latvijas feisbuku. Statistika aizlidoja neticamos padebešos, par ko es, starp citu, nebiju laimīgs. Es varu uzrakstīt kaut ģeniālāko apceri pasaulē un te tā arī paliks gandrīz neviena nemanīta. Bet atliek tikai ielikt vienu sūda īs-ierakstu no sērijas “šausmas un ārprāts”, lai pēkšņi atjēgtos popularitātes kalngalā.

Kas paliek pāri? Ar datoriem saistītais. Kaut ko interesantu var viegli izrakt, bet kāpēc par to vajadzētu vēl arī rakstīt? Ceļojumos dodos gana reti, īsākas ekskursijas mēdzu izbaudīt bez dokumentēšanas un tāpat ir labi. Filmas skatos reti. Mūziku aprakstīt ne īpaši gribu, ne arī protu, tā ir jāklausās, turklāt par gaumi strīdēties nevajag. Reliģija manu dzīvi tieši ietekmē tik maz, ka es to nemaz neievēroju. Vēsture ir interesanta lieta, bet, zinot par to tik maz, par to rakstīt ir kaut kā neveikli. Līdzīgi ir ar putniem. Publiskās piezīmju grāmatiņas funkcija – jā, tas mēdz būt noderīgi. Ir bijušas reizes, kad sarunās ar cilvēkiem vajag kaut ko parādīt vai atsaukt atmiņā un blogā viegli varu tobrīd nepieciešamo.

Ir vēl daudz visādu interesantu lietu, par kurām es nerakstu un, visticamāk, arī nerakstīšu. Šis blogs ir tikai mazs, mazītiņš spogulītis no manas dzīves. Primāra ir pati dzīve, tas, lai es būtu laimīgs tajā. Man patīk būt, justies brīvam, tādēļ nekādus noteikumus, nekādu disciplīnu utt. es sev attiecībā uz blogu nenosaku un negrasos noteikt. Gribēšu – rakstīšu, negribēšu – nelikšos ne zinis. Tāpat kā līdz šim.

2 thoughts on “Caurums

  1. Pazīstama sajūta. Es jau vairākus gadus kā nerakstu ar retiem izņēmumiem. Tikko paskatījos: pēdējo reizi esmu ieklabinājis pirms gada, iepriekšējais ieraksts vēl pirms gada 🙂 Dažreiz uznāk vēlme vienkārši kādu TuTrubas klipu ielikt, bet tam noder draugiem.lv dienasgrāmata.

Ir ko piebilst?