Aiz Torņakalna stacijas

Gāju garām Torņakalna stacijai. Domāju – nobildēšu, kamēr tā tur vēl ir. Mazums, kas reiz ienāks prātā Latvijas Dzelzceļam, varbūt pasludinās par bīstamu, nojauks un tāpat kā Imantas staciju aizvietos ar metāla kasti.

Kādus desmit metrus aiz stacijas uz centra pusi sākās bijušie dārziņi, patlaban pārpurvojusies, pamesta teritorija. Neesmu biotopos spēcīgs, bet to laikam dēvētu par bebraini.

Labu brīdi uzkavējos pie netālu atrasta zilo plūmju kociņa, degustējot produkciju. Apetīte mitējās, kad iekostā plūmē ieraudzīju kustamies palielu tārpu. Vēl tālāk bija vairākas ābeles un dzelteno plūmju koki.

Dienas vidū kā jau visai nepiemērotā laikā putnu vērošanai tur bija samērā klusi. Manu uzmanību piesaistīja kāda putniņa čirkstēšana. Pēc balss sapratu, ka strazds, ne melnais vai mājas. Vismaz pāris minūtes centos to ieraudzīt. Kad ieraudzīju, centos nobildēt, bet šis, lapās ielīdis, nepozē.

Ieraudzīju arī pieaugušo putnu. Tātad krūmos tupēja pelēkā strazda bērniņš cālītis.

Pelēkais strazds

Kamēr es šos centos nobildēt, aiz muguras garām gāja divas tantes ar suni. Apjautājās, ko tad es tur fotografējot un teica, ka tur arī bruņurupucis esot manīts.

Cenšoties atrast labāku pozīciju, jauno putniņu sabiedēju un tas, acīmredzot vēl nelidojošs, aizskrēja meklēt citu slēpšanās vietu. Pēc trim minūtēm viņš tādu atrada, paradoksālā kārtā man tuvāk un mazliet ērtāk pārskatāmu.

Nobildēju kadru un devos prom. Izrādījās, ka no celiņa (kartē aptuveni Teodora Hermanovska iela) strazdiņš redzams vēl labāk. Sagaidīju arī pieaugušo putnu, kurš cienāja cālīti ar plūmi.

Dodoties tālāk, sanāca parunāties ar abām dāmām (labākajos gados ar suni, cigaretēm un plastmasas alus vai kvasa pudeli). Parādīju bildes ar pelēko strazdu, tās tika atzinīgi novērtētas. Viņas izteica nožēlu, ka te plāno turpināt apbūvi un cerēja, ka tas tik drīz nenotiks. Teica, ka te it kā esot atrasts arī sarkanausu bruņurupucis un vai tādēļ nevarētu te būvniecību aizliegt? Jautāju, vai bebri tur arī esot. Jā, esot. Šobrīd – dienas vidū tur vēl ir klusi, bet ap deviņiem vakarā reizēm esot sajūta it kā pats Kings Kongs tur plosītos. Vēl uzzināju, ka vietējie bomži tur mēdz lasīt ogas, lai pēc tam pārdotu kā ekoloģisku produkciju Āgenskalna tirgū, pat kastītes esot nez kur dabūjuši. Bet vispār turienes bomži esot labdabīgi un par viņiem nevajagot uztraukties. Un pa celiņu varot aiziet līdz pat otrajam trolejbusu parkam. Vēl viņas esot te savākušas pamatīgu sēņu ražu. Tādu, ka vienā paņēmienā nemaz apēst nevarot. Un regulāri atnākot pēc plūmēm. Apstiprināju, ka esot tāds putns, kuru dēvē par pupuķi, un, paglaudījis suni, devos tālāk.

Vispār turienes ūdensputni tādi tramīgi un grūti fotografējami. Bet lauci izdevās notvert kadrā.

Visbeidzot izdevās nobildēt kādu mazliet lielāku putnu, par kura sugas piederību nebiju īsti pārliecināts. Jo, lūk, pieaugušos putnus noteikt ir salīdzinoši viegli. Ar jaunuļiem, tādiem kā šis, ir grūtāk. Galu galā klasificēju to kā ūdensvistiņu – diezgan tramīgu putnu.

Ar šo ierakstu es gribēju parādīt, cik interesanta un dažāda ir purvainā teritorija pie Torņakalna stacijas gandrīz pašā pilsētas centrā. Nezinu, cik ilgi tā vēl pastāvēs. Būtu ļoti interesanti šo teritoriju atstāt pēc iespējas neskartāku. Varbūt tur var ierīkot dabas taku? Ēkas un stāvlaukumus var uzcelt gandrīz jebkur. Šādu teritoriju mākslīgi uztaisīt jebkur nevar un neviens to nedarīs, vismaz pārskatāmā nākotnē nē.

Daugavgrīvas iela 138D

Spilves lidostas centrālās ēkas dienvidrietumos atrodas neliela ēciņa, kuras ieeju grezno četras kolonnas. Stāvoklis diezgan briesmīgs. Iekšpuse degusi, pilns ar atkritumiem, aizmugurē pamests nepabeigts angārs.

Spriežot pēc ēkas nelielā apjoma, dzīvojamā ēka tā, visticamāk, nekad nav bijusi, vismaz nav celta ar tādu domu. Bet kas tad tā bijusi? Ar kādu nodomu celta? Vai tā pildījusi Spilves lidostas centrālās ēkas palīgfunkcijas? Priecāšos, ja kāds sniegs atbildes uz vismaz kādu no šiem jautājumiem.

Viļņas iela 22

Viļņas iela atrodas Iļģuciemā, ar nelielu līkumu tā savieno Dzegužkalnu ar piektā tramvaja galapunktu.

Šī koka ēka ilgus gadus nav mainījusi ārējo izskatu. Varbūt šobrīd tā ir jau pavisam pamesta, bet varbūt arī logu slēģi ir tikai aizvērti. Katrā ziņā kāds ir parūpējies pie ēkas izkārt Latvijas karogu. Varbūt to paveikuši nelielajā sētas namiņā dzīvojošie cilvēki.

Viļņas iela 22 2018. gada aprīlī
Viļņas iela 22 2018. gada aprīlī

Šīs ēkas 2008. gada uzņēmums atrodams arī zudusilatvija.lv. Wikimapia vērojams 2015. gada attēls.

Slokas iela 51

Slokas ielā 51 atrodas (vai varbūt jāsaka atradās) četras koka ēkas un neliela katlumāja.

Slokas iela 51 Bing maps

Pēc Valsts zemes dienesta datiem kadastrs.lv tur atradušās arī vairākas nelielas palīgbūves – šķūnīši vai kas tamlīdzīgs.

Slokas iela 51 kadastrs.lv

25. aprīlī Rīgas dome lēma ēku īpašniekam sagatavot dokumentāciju to nojaukšanai, vai arī tas tiks veikts piespiedu kārtā. Kad to uzzināju un pavirši aplūkoju ēkas Google maps Street view, man šķita, ka Rīgas dome mazliet pārsteigusies.

Man tur garām sanāca iet 28. aprīlī un vecās ēciņas – vai kas nu no tām bija palicis pāri – iemūžināju fotoattēlos. Jāatzīst, ka glābt tur vairs īsti nebija ko.

Uz žoga joprojām bija plakāts par pārdošanu. Tajā minētas sešas ēkas.

Nezinu, vai kādreiz ir eksistējušas ēkas ar numuriem 1 un 2, neko tādu nevarēju atrast.

Jau otrajā maijā pirmā no ēkām bija nojaukta.

Senā Rīga – Klostera ielas nami

Klostera iela 1944. gadā, attēls no https://zudusilatvija.lv/objects/object/17124/
Klostera iela, 2017. gads

Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka nekas daudz nav mainījies, bet, ja paskatās rūpīgāk, var daudz ko ievērot. Visvairāk pārvērtību ir pirmajai mājai, ielikti senlaicīgāki logi, likvidētas durvis, parādījušies pildrežģa elementi. Dakstiņu jumti pazuduši gan šai, gan tālākajai ēkai.

Senā Rīga – Kaļķu iela / Aspazijas bulvāris

Šoreiz divi senie un divi mūsdienu attēli.

Kaļķu ielas un Aspazijas bulvāra krustojums pirms pirmā pasaules kara. Attēls no https://zudusilatvija.lv/objects/object/6658/
Kaļķu ielas un Aspazijas bulvāra krustojums 2017. gadā

Te vieglāk uzskaitīt, kas ir saglabājies savā vietā. Tā ir ēka krustojumā pa labi, Pēterbaznīcas tornis un, šķiet, arī tilta apmale.

Kaļķu ielas un Aspazijas bulvāra krustojums 2017. gadā
Kaļķu ielas un Aspazijas bulvāra krustojums 20.gs. trīsdesmitajos gados. Attēls no https://zudusilatvija.lv/objects/object/6661/

Trīsdesmitajos gados parādījies Laimas pulkstenis, nelielā paviljoniņa vietā uzcelta kolonāde, kā arī labajā pusē uzcelta Latviešu akciju bankas ēka. Mazāk manāma, tomēr atzīmējama izmaiņa ir otrā ēka no labās puses. Tur bijusi mazāka, tomēr arī glīta ēka, kuru nedaudz var aplūkot šī attēla kreisajā pusē: http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/6651/

Senā Rīga – Brīvības / Ģertrūdes krustojums

Viena no ielām, par kuras agrāko, zudušo veidolu man visvairāk žēl, ir Brīvības iela. Okupācijas vara to kā Rīgas galveno ielu centusies to modernizēt atbilstoši savam laikmeta garam. Pazudusi lielākā daļa mazstāvu apbūves. Manuprāt, tieši tā ir būtisks faktors, kas ielu padara personīgāku, par kaut ko vairāk nekā tikai transporta maģistrāli.

Brīvības iela 66 1910.-1920. Attēls no http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/11919/
Brīvības iela 66 2017. gada martā

Ēka ar tornīti attēla kreisajā pusē cietusi Otrajā pasaules karā. Neviena koka namiņa vairs nav – ne attēla labajā, ne kreisajā pusē. Ģertrūdes ielā ir daži nelieli kociņi, kurus attēlā nevar redzēt.

Šeit skatāms vecāks krustojuma uzņēmums no otras puses. Vēl, no otras puses, uzņemts no Brīvības / Blaumaņa.

Senā Rīga – Krāmu iela

Nemaz nav biežas tās reizes, kad atšķirības starp mūsdienām un pagātnes attēlu grūti pat saskatīt.

Krāmu iela pirms 1920. gada. Attēls no https://zudusilatvija.lv/objects/object/6637/
Krāmu iela 2017. gadā

Kā vēsta Artūrs Reiljans, ēka labajā pusē nodega 1941. gada ugunsgrēkā un drīz pēc tam tika nojaukta; atjaunota 1985—2002 gados. Ēkai kreisajā malā logi pārvietoti vairāk uz iekšpusi, aizmūrēti logi uz pagrabu. Tālākajai ēkai kreisajā pusē iztaisnota ugunsmūra augšējā mala, nojaukts skurstenis pirms tornīša. Ēka labajā pusē tagad ir ar jauniem plastmasas logiem, nav vairs durvis pie šuvēja Āboltiņa un tiek tirgotas rotaslietas.